Jubilārs. Mežā jūtas kā mājās

2021. gada 12. novembris 00:00

Kad ziemā atveru sava ledusskapja saldētavu, izņemu kārtējo kastīti ar dzērvenēm vai mellenēm, atceros cilvēku, kas ogas lasījis — aizkrauklieti Zarinu Ročāni. Viņas dzimšanas diena ir gada tumšajā laikā — novembrī, turpretī pati jubilāre ir starojoša prieka pilna. Biju pārsteigts, ka viņas jauneklīgais izskats neatbilst ierastiem priekšstatiem par to, kā izskatās cilvēks viņas vecumā. Taurkalnes mežs, svaigais gaiss te atstājis savu nospiedumu.

Mamma deva neierastu vārdu

Zarinas tētis Gunārs ir no Lāčplēša, kas Ķeguma novadā. Savu darba mūžu pavadījis, zāģējot mežu. Mamma Antoņina bija birzgaliete. Kad viņas agrā jaunībā abi pārcēlās uz Taurkalni, strādāja turienes pasta nodaļā. Viņa bija tā, kas mazajai Zarinai devusi kādas padomju laikā rādītas filmas galvenās varones vārdu. “Vārds neierasts, tāpēc daudzi domā, ka tas ir uzvārds, un jautā, kāds ir vārds,” stāsta jubilāre. Atceroties bērnību Taurkalnē, viņa teic, ka vieta bijusi apdzīvota, darbojās kokapstrādes cehs, kurā strādājuši abi vecāki. Vēl mammas jaunības laikos tur darbojusies arī skola, bērnudārzs, ambulance. Viņu — jaunāko no bērniem — pieskatījuši vecākie brāļi Andris un Aigars.

Uz attālo Jaunjelgavas vidusskolu nācās braukt autobusā kopā ar MRS strādniekiem. Lai nenogulētu stundas, modusies pusseptiņos, jo pēc stundas vajadzēja būt pieturā. Skolas laikā matemātika bija priekšmets, kurš ne pārāk padevies, toties sportā bijuši labi sasniegumi, diplomus saņēmusi teju visos sporta veidos. Dziedājusi skolas korī, kā tolaik daudzi — arī dejojusi.

Lāči attur no sēņošanas

Jau toreiz viņai paticis sēņot un ogot, aizklīdusi mežā kilometriem tālu. “Tagad gan esmu sākusi baidīties. Vietējie stāsta, un arī vecākā brāļa sieva esot redzējusi lāci Taurkalnes mežos, tāpēc sēņot šogad negāju,” stāsta Zarina. Ogošanai gan tas netraucē. “Pabeidzu 12. klasi un drīz vien sāku strādāt. Kopā ar puisi pārcēlāmies uz Vecumniekiem. Darbs bija turienes jaunajā lielveikalā “Pīlādzis”.” Veikalā bija vairākas nodaļas, darbs smags un atbildīgs. Izturējusi 10 gadu. Šajā laikā ģimene kļuva daudz kuplāka — piedzima trīs meitas. Mūsdienās jaunās mammas vismaz gadu pavada ar jaundzimušo, bet tolaik lielu lomu meitu audzināšanā uzņēmās Zarinas mamma. Tāpēc arī divu pirmo bērnība lielākoties pagāja Taurkalnē. “Kad piedzima trešā meita, pārcēlāmies atpakaļ uz Taurkalni un vēlāk uz Aizkraukli. Šis jau ir sestais gads, kā te dzīvojam,” teic jubilāre. Gājusi ierasto ceļu — darbs gaļas veikalā, bet, kad to slēdza, pēc gada “bezdarbniekos” atbrīvojās vieta veikalā “Labais”. “Tur esmu jau piekto gadu. Pēdējā laikā kasē sēžu retāk, esmu maiņas vadītāja, un daudzi mani draugi domā, ka tur vairs nestrādāju, jo sen nav redzējuši.”

Paziņas ogo gumijas cimdos

Vecākajai meitai jau 22 gadi, un teju divus gadus Zarina ir vecmāmiņa. Vidējā meita tagad vidusskolniece, bet jaunākā — otrklasniece. “Meitas man prātīgas, atbildīgas. Lepojos ar viņām. Vecākā augstskolā sāka studēt uzņēmējdarbību, iepazinās ar puisi, saprata, ka izvēlētās studijas nav īsti tas, kas viņai interesētu.” Jaunā ģimene dzīvo netālu, pat tajā pašā mājā, tāpēc tiekas bieži. Znots ir tas, kurš sievasmāti vasarā biežāk aizved uz ogošanas vietām.

Tā kā mežs, ogošana Zarinai zināma kopš bērnības, šo nodarbi viņa nav pametusi. Taurkalnes pusē zināmas labas melleņu un dzērveņu vietas. Līdz ar to arī apmaldīties praktiski neiespējami. Uz svešu vietu nebrauc, nevarot zināt, cik ogu tur būs, un nav vērts tērēt degvielu. Sezonā ik dienu trīs četras stundas paiet mežā. Labi, ja ogu daudz, bet gadās, ka jānoiet kilometri, lai pielasītu grozu. Septembra sākumā sākas dzērveņu laiks. Dienas vairs nav tik siltas, rokas salst, gadās samērcēt kājas. Bijis arī tā, ka, lasot ogas ar “kombainu”, kopā ar ogām aiz galvas pacelta arī čūska. Tāpēc esot cilvēki, kas ogo līdz elkoņiem garos gumijas cimdos. “Dzērvenes aug purvainās vietās, jāraugās neiekrist akacī. “Lāčplēša pusē Vāveres purvā ir bailīgi. Jāzina, kur kāju spert. Nepareizs solis, un kāja vismaz līdz celim iegrimst,” stāsta profesionālā ogotāja.

Kad ogu sezona beigusies, vakaros jubilāri aizrauj adīšana, īpaši tagad, kad siltas zeķes vajadzīgas mazmeitiņai. Sevi kā vecmammu viņa gan vēl nejūtot, drīzāk aptuveni vecākās meitas gados. Esot pat līdzīga meitai, un cilvēki ielās bieži sajaucot, kuru īsti redzējuši. Jubilārei ir mazs sapnis — iegūt autovadītāja apliecību. Tad uz mežu varētu aizbraukt, kad vien vēlas. “Gribu izbraukt Latviju, apskatīt skaistākās vietas,” saka Zarina.

Staburags.lv ARHĪVS

Jubilārs. Mežā jūtas kā mājās

Kategorijas