2020. gada vīna teiksmas

2021. gada 9. novembris 00:00

Šodien sākam publicēt mūsu novadnieces Ineses Zinovskas “2020. gada vīna teiksmas”. Inese augusi un skolojusies Koknesē. Kādu laiku strādājusi Latvijas Radio un pēc tam arī “Radio Brīvā Eiropa” latviešu redakcijā Prāgā. Vēlāk dzīve vedinājusi tālāk pasaulē, kur gana daudz redzēts un piedzīvots. Patlaban viņas dzīvesvieta ir Francijā.

Pērn Inese Dienvidfrancijā piedalījās vīnogu vākšanā, kas arī bija impulss viņas vīna teiksmām. Šīs nav tradicionālās ceļojuma piezīmes, tas ir daiļdarbs, kurā katra ainiņa ir kā mazs uzplaiksnījums, mazs zibsnis. Tajā kā pīnē savijas tagadne ar pagātnes notikumiem. Uzteicama ir autores spēja savīt visu tekstu vienlaidu plūdumā, kuru var izgaršot kā tikko no vīnogām nogatavinātu vīnu.

Pusaudziskais

Citus gadus bija tā. Novembra trešajā ceturtdienā, kad pulkstenis tiek pāri pusnaktij, Francijā iet vaļā uguņošana, sūtot sveicienu vīndariem un viņu veikumam — vīnogas ir novāktas, un vīns top. Un top lēnām. Bet ballei jānotiek. Tad nu tronī tiek celts un visādi apdziedāts smalko ļaužu ignorētais Beaujolais Nouveau/ Božolē jaunvīns. Jauns, jauniņais, visjaunākais. Nav jāienirst nekādās garšu buķetes dzīlēs, tāds gaisīgs, uzmundrinošs dzēriens, nogatavināts dažu nedēļu laikā. Ātrā vīna versija Francijā ir Beaujolais provinces monopols, un tikai no Gamay šķirnes vīnogām. Jo šķirne atsaucās eksperimentiem. Bet ziedu laiki nesmalkajam vīnam gan sākās tikai sešdesmitajos gados, kad Parīze uzķēra, ka papildu prieki nekaitētu arī lielpilsētas restorāniem un bāriem, un, ja jau Parīzē kādas jaunas dzīres, tad vai nu pasaule noturēsies, nemodelējot līdzi, šajā gadījumā pulcinot ļaudis ap saukli Le Beaujolais Nouveau est arrivé! — “Jaunais Božolē ir klāt!”. Popularitātes līkne strauji rāvās uz augšu, un provinces ciematiņi katru rudeni lielā trauksmē metās ātrumsacensībās. Tādus laikus, šķiet, vairs nepieredzēt — Parīzes virzienā automobiļi kā negudri drasējuši viens otram garām, lai tikai konkurenti paliktu iepakaļ, ar plīsušām riepām vai bez, visi gribēja izcelties. Un jebkurā pasaules malā piegādātais jaunvīns drīkstēja parādīties uz letes tieši tāpat kā Francijā — novembra trešajā ceturtdienā. Bet tā bija citus gadus. Šais laikos jau mēs taustāmies pēc jaunām ieražām. Jo tas daudzslāņainais pandēmijas brīdis, kuru izdzīvojam. Un katrs pa savam. Kam negribējās velt vīna mucas pa ielām kā citugad, kam negribējās muzicēt un dancot pie draugu vicinātiem lāpu lukturiem un raut vaļā pudeles korķi savējo pulciņā sekundi pāri pusnaktij ar to kopīgo “viens par visiem, visi par vienu”, kam negribējās… Beaujolais provincē vien šim jaunvīna pusaudziskajam godam ik gadu tika rīkoti pāri par simts festivāliem — nu tātad, kam negribējās. Bet 2020. gadā viss sabija pa kluso. Ne skaņas. Ne uguņu.

Šogad

Šogad? Vēl jau iestaigājam šur tur ar maskām, bet tirgošanā jau spriņģo biļetes uz šī gada novembra mirāžām. Lai nu, lai nu. Cik nu vispār tā vīna būs no šī gada salnu appļautās ražas, bet, ja izpriecām dos zaļo gaismu, tad mucas pa ielām ripos. Un, mucām ripojot, būs ko apjaust par to īso laika sprīdi, kas var šķirt jebko. Gaidot šī gada provi, varbūt jāaizstaigā nopirkt kādu no pagājušā gada Beaujolais Nouveau vīniem. Varbūt vēl nav ievilcies skābums. Varbūt vēl nav izmests no plauktiem. Cilvēce tagad tāda, kura visu ko izmet neatskatoties. Un varbūt tāpēc to Beaujolais, ka vīnogas tam īstermiņa vīnam joprojām uzcītīgi tiek nolasītas ar rokām. Es taču arī vīnogās gāju. Un gāju pirmoreiz. Francijas dienvidos, kur vīna kociņiem nostādīto zemesgabalu rindu kārtojumi ieglezno Latvijas ikdienai neierastāku ainavu. Vietā, kur zeme tik izteikti spirdzina vīnu. Provansā. Tās bija vienpadsmit ļoti īpašas dienas un ļoti atšķirīgas no visām pārējām dienām, ar kurām, tas gan jāatzīst, es te nepārtraukti nemierā. Un tomēr. Kad uzmetu acis vēl uz joprojām neizmestajiem sabristajiem apaviem, kas novalkāti un ar caurumu zolē bij, vēl pirms es viņus iznesu darbā — un 44. izmērs ne manējais, bet kājās turējās —, man gribētos domāt, ka tas glābiņš ar apaviem nāca tieši no tām nemiera pieredzēm, kas uzkrājušās. Bez 44. izmēra apaviem nebūtu ne vīnogu, ne mūzikas. Ir reizes, kad apavi — iedomātie, ierastie, komfortablie vai nezinu, kādi, bet savējie — vienkārši neder. Nesazemējas.

Opppā!

Ar skaļu opppā izgrūžu spaiņa guzu pāri traktora piekabes malai. Novirmo atmiņa, ka savulaik klasē biju pati mazākā, gan gados, gan augumā, fizkultūras stundā nostādīta rindas tālākajā galā... un biju vēl vienā vistālajā galā — skolotāja žurnālā, kur uzvārdi pēc alfabēta. To opppā pie vīnogām gan būs pietiekami daudz, lai arī tenisistus es atcerētos, viņiem tur savi opppā, kad bumbiņu atsit. O, un tas franču dakteris... aizeju uz mamogrāfijas pārbaudi, stāvu vaļā krūtīm, dakteris spaida, tausta, pie reizes apprasās, no kurienes es... nu, no Latvijas/Lettonie, uz ko viņš — ā, jums tā burvīgā tenisiste!!! Jeļena Ostapenko togad, uzšūmējot šoku tenisa aprindās, nupat kā bija par čempioni Parīzē tikusi, un dakteris — re, kā pamanīja. Bet kā gadījās, kā ne... biju nolēmusi nomainīt zobārstu. Ierodos pie iepriekš nekad neredzētā kunga, sniedzu lielo mapi ar zobu rentgena uzņēmumu, viņš pēta, pēta un tad paziņo — bet tie nav jūsu zobi! Es — kā tā?! Viņš — tā ir mamogrāfijas bilde. Biju viņam iedevusi krūšu rentgena uzņēmumu, un tagad māsiņām un sekretārēm visu dienu būs ko ķiķināt... jā, kas tik negadās pie tiem franču vīriešiem. Opppā! Vīnogas lido pie citām, jau nolasītajām, un pie reizes var aizsniegties līdz ūdens pudelēm, kuras mēs ieriktējuši traktora kabīnē. Jādzer daudz. Strādājam +35 grādu svelmē. Septembrī. Tās tādas aizgājušo laiku uzburtas romantiskas glezniņas — ka vīnogas nolasa dzīvesprieka apskurbuši zemnieki, kas katru ķekaru saudzīgi ievieto pītā grozā, un tā līdz pusdienlaikam, kad tie laiski atlaižas turpat tai vīnadārzā un divu stundu garumā bauda savas sātīgās līdzpaņemtās ēdmaņas. Bet man bija tā.

Vanna

Pulkstenis rāda 4 no rīta. Stunda laika savilkt kopā spēkus dienai. Nevaru kā franču Matilde, kas izceļas no gultas 10 minūtes, pirms mēs piebraucam. Viņai 20 gadu. Grib par sekretāri strādāt medicīnas iestādē. Prasu, kāpēc tieši pie dakteriem, viņa saka — tur vieglāk darbu dabūt. Skolu viņa nav pabeigusi. Uzlieku ūdenskannu vārīties. Termosā būs kafija visiem. Viendien nebija laika, uzleju kā senāk Latvijā, ar biezumiem apakšā, un tie, kam tika apakšas kafija, spļaudījās un nepagalam nesaprata, kā tas vispār tā var būt. Piesēžos smērēt maizes līdzņemšanai. Visi arī pamanīs, ka manas rikas no brūnās maizes, ko te šur un tur sauc par nordique, par ziemeļu maizi. Viņiem pašiem priekšā baltās slaidās bagetes. Visiem. Un par griķiem arī mani izprašņā, apmēram tā — kas tie tādi? Ukrainas un Krievijas griķi te konkurē turku bodē. Ukraiņu griķu izplatītājs ir Vācijā, un tad Белоцерковская особенная top par Buchweizengrutze osobennaja. Savukārt Krievijas griķi, un tā arī rakstīts — из России, tiek iepakoti un tirgoti Turcijas kompānijas paciņās. Ātri ielienu vēsūdens vannā — to daru katru rītu un vakaru, lai kaut cik tiktu vaļā no pa dienu uzkrātās karstuma devas. Tad sakravāju mugursomu un tā arī nesaprotu, kāpēc man tā piecreiz biezāka nekā pārējiem, bet es arī diezgan apzinīgi vienmēr ņemu līdz savas divas pusotrlitrīgās ūdens pudeles, nepaļaujoties uz apstākļiem, kas pie katra saimnieka var iegadīties citādi. Kamēr tāda sapaunojusies, ar cepurīti un treniņbiksēs soļoju pa ielu, piestāj pašvaldības policijas auto un caur logu — esiet tik laipna un respektējiet pašvaldības noteikumus! Ufff, biju palaidusi garām, ka mums ielās masku bezizeja. Ir pulksten 5 no rīta, un es pārlieku pāri mutei masku. Nevienu citu cilvēku nesatieku. Bet jūtos pacilāta. Un zinu — ja nebūtu tā apskurbuma no vīnogām, es ar domām, nu tiešām, kas zina, varbūt jau būtu mēslainē (tas par tām maskām rīta melnumā 2020. gada septembrī).

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

2020. gada vīna teiksmas

Kategorijas