Iepazīstieties: diplomēta režisore, pēc aicinājuma — urķe un stāstniece

2021. gada 9. novembris 00:00

Dace Judina ir viena no ražīgākajām latviešu detektīvromānu autorēm, kuru raksturo divas zīmīgas tēmas — dzimtas detektīvi un kriminālromāni vai, kā saka pati autore, psiholoģiski ironiskie detektīvi. Kriminālromānu sērijā “Izmeklē Anna Elizabete” iznākusi jau 15. grāmata, kas pavisam drīz būs nopērkama grāmatu veikalos. Šī iemesla dēļ aicinājām Daci Judinu uz sarunu. Kā top stāsti, kas iedvesmo autori, vai tiešām visi grāmatu varoņi ir izdomāti — par to un daudz ko citu lasiet intervijā ar lielisko stāstnieci.

— Atklājiet nedaudz, par ko ir Annas Elizabetes sērijas 15. grāmata “Uz dzīvību un nāvi”?

— Ja vienā teikumā, tad par to cīņu, kas ir vissmagākā — cīņu katram pašam ar sevi un par sevi.

“Lielās Mājas” Kriminālpārvaldes ekspertiem līdz kaklam varas visatļautība, viņi nodibina paši savu ekspertīžu centru, taču darbu maiņu iztraucē baisu noziegumu virkne...

“Deviņu mūzu fonda” direktoram, pret kuru sākta finanšu pārbaude, tiek nolaupīts dēls, dēla sieva un divi darbinieki. Prasība — nekavējoties atkāpties no amata, citādi kādam būs cementa zābaciņi, bet kāds cits būs ilgi jāvāc kopā. Tikmēr “biezo” dārzos parādās dīvainas cementa skulptūras, kas biedējoši atgādina reālus cilvēkus.

Starptautiskas tehnikas kompānijas jaunā biznesa centra svinīgajā atvēršanā tehniskajam direktoram no autoceltņa uz galvas nāvējoši uzkrīt pustonnīga torte, bet pēc pāris dienām mirušā šefa auto notriec šīs firmas mārketinga vadītāju.

Mežāju ūdenstorņa rezervuārā tiek atrasts torņa sarga līķis. Pagastā klīst baumas par Melno Vīru — fon Bergu dzimtas rēgu, kas parādās, kad kādam jāmirst.

Un Annai Elizabetei gandrīz katru dienu kāds zvana un sēcoši draud...

Nakts ir vistumšākā pirms rītausmas...

Šis ir sērijas 15., bet ne tuvu noslēdzošais romāns. Jau pusrakstīts nākamais (16.) — “Kas lēni nāk...”, bet manā skiču mapē ir vismaz divtik daudz darba uzmetumu. Piedzīvojumi turpinās.

— Lasot šīs sērijas stāstus, man radās sajūta, ka gribat lasītājam pavēstīt arī kaut ko būtisku par tā brīža politiskajiem un ekonomiskajiem notikumiem Latvijā — partiju mafijām, mediju īpašniekiem un to ietekmi, ko varbūt nevar pateikt citādāk, tikai grāmatā?

— Nekas nerodas tukšā vietā. Visam — labajam un ļaunajam, laimei un nelaimei — ir savi iemesli, cēloņi un fons, kas veicina vai, tieši pretēji, bremzē notikumus. Likumpārkāpēji, noziedznieki un noziegumi bijuši visos laikos — kopš brīža, kad mūsu sencis piecēlās uz divām kājām un paņēma rungu... Katrs jauns laikmets, civilizācijas attīstības posms nācis ar ko jaunu arī noziedzības jomā, atšķiras tikai mērogi un notikumu vērtējums no šodienas skatupunkta. Krusta kari, ķeceru un pagānu izkaušana, inkvizīcija, intrigas, dunči un inde viduslaikos, feodāļu visatļautība un vardarbība pret dzimtļaudīm, karakalpu patvaļa, baznīcas duālisms, dumpji, revolūcijas, kari, okupācijas, varas mašinērijas vienaldzīgā nežēlība pret indivīdu, dažādu iekārtu un politisko varu maiņām sekojošie aresti, represijas, deportācijas un “tautas ienaidnieku” iznīcināšana (masu slepkavības); fiziski, psiholoģiski, ekonomiski, sociāli, medicīniski eksperimenti ar lielām tautas masām — tie visi ir noziegumi. Daudz baigāki, nežēlīgāki, ciniskāki, nekā esam raduši domāt. Visos laikos bijuši noziegumi pret personas mantu, veselību/dzīvību — zādzība, laupīšana, huligānisms, izvarošana, šantāža, miesas bojājumi, slepkavība. Baisi? Jā. Tāda ir cilvēka melnbaltā daba — kopš pasaules radīšanas. Turpretī citi, ne mazāk baisi, pat monstrozi noziegumi, kas balstās naudā un pasaules resursu egoistiskā pārdalē (pret personas/-u brīvību, cilvēktiesībām, pašcieņu, tautu tiesībām pašnoteikties, runāt savā valodā, dzīvot savā zemē, senču celtajās mājās, godāt savas nacionālās un kultūrvēsturiskās vērtības), attiecībā pret visas cilvēces vēsturi ir salīdzinoši jauni. Protams, karagājieni un tieksme iekarot, pakļaut svešas zemes, savācot sev zaudētāju bagātības un cilvēkus, bijuši vienmēr, taču sirmā senatnē ieroči bija godīgāki un cīņas atklātākas. Laikam ritot, cilvēce iemācījās melot — rakstīt vajadzīgo un pārrakstīt nevajadzīgo vēsturi. Nākamais attīstības loks — pašizdoto likumu klaja ignorēšana vai pat pārmodelēšana atbilstoši situācijai. Vienlaikus neaizmirstot par “cilvēku parasto”, kam visos laikos bijis, ir un būs jāpilda visi šie likumi, pavēles, instrukcijas un noteikumi, lai cik greizi, nepareizi vai noziedzīgi tie būtu. Jo to, kas šodien notiek neredzamajā sfērā — kuluāros, samitos, mītiņos un brīfingos, aiz valstsvīru platajām mugurām un mediju šķietamā caurspīdīguma grūti nosaukt citādi kā vien par eksperimentu ar cilvēci.Ne velti viens no “Izmeklē Anna Elizabete” romānu cikla viedākajiem personāžiem — profesors Maksimilians Mihailovs kādā brīdī izteic rūgtus vārdus: “Viens cilvēks — personība, kuras aiziešana ir traģēdija. Desmitu un simtu nāve — notikums. Tūkstošu un miljonu iznīcināšana — statistika. Tik vērti mēs esam... Un tad daži varai pietuvināti filozofi atļaujas pateikt — viss Dieva rokā, dumpošanās ir velta dzīvības enerģijas šķiešana, meklējiet izpratni sevī. Tā ir vienatnes un vientulības programmēšana, cilvēcisko saikņu un saišu iznīcināšana. Un visam pāri — papildprogramma: necīksties, brīvās gribas nav, viss ir determinēts — gan tavs liktenis, gan tava realitāte, viss ir spēle — visa šī pasaule. Digitāla ilūziju matrice. Lūk, šādu uzskatu publisku paušanu es saucu par noziegumu pret cilvēka apziņu — tā tiek burtiski izvarota, apvēršot otrādi visu vērtību sistēmu.”

— Vai tiešām jūsu darbos visi tēli ir izdomāti? Man brīžiem tomēr gribas meklēt līdzības ar reāliem cilvēkiem?

— “Visi personāži, notikumi, vietas, vārdi un nosaukumi ir izdomāti, jebkāda līdzība — tikai un vienīgi nejauša sakritība...” Kāpēc tā? Tāpēc, ka tik bieži gadījies dzirdēt labvēļu šņākšanu “nevajag sabiezināt krāsas”, “dzīvē jau tā nenotiek”, “pie mums nekā tāda nav” un lasīt anonīmās ķengas. Tas nekas, ka pēc neilga laika notikumi “pilnīgi nejauši” pierāda, ka notiek gan un ne tikai tā, bet vēl trakāk. Laiks visu noliek pa vietām. Žēl tikai, ka reizēm šī apjausma nāk par vēlu.

Katrs redz, dzird un uztver to, ko vēlas saskatīt, saklausīt un saprast. Neviens radošais nedzīvo vakuumā, bet ietekmējas no apkārt notiekošā. Cik daudz vai maz, cits jautājums. Reizēm uz īsu mirkli satiec kādu cilvēku, tipāžs ir tik spilgts, ka tā vien gribas iestrādāt romānā, kaut epizodē. Un gadās pretēji — prāvāks tēls top kā mozaīka, no daudziem sīksīkiem krikumiņiem un atspulgiem.

— Kur rodas idejas stāstiem?

— Pieredze. Plus māka klausīties, redzēt un sajust. Trīsdesmit gadi presē — drukātajā, radio, televīzijā. Šo jomu pārzinu no apakšas līdz augšai un vēl krusteniski — no lielajām intervijām līdz reportāžām, no recenzijām līdz pētījumiem un apaļajiem galdiem, no redaktora slejām līdz leģendu stāstiem un noziegumu anatomijām, stādājot “iekšlietās”. Pēc diploma esmu režisore, pēc aicinājuma — stāstniece, urķis. Ar mani runā visi, pat tie, kuri parasti klusē. Nezinu, vai to varētu saukt par mīlestību pret cilvēkiem. Drīzāk — par interesi un vēlmi saprast, kāpēc mēs esam tieši tādi, kādi esam, un rīkojamies tā, kā rīkojamies. Un kurā brīdī cilvēks spēj pārkāpt tā saukto “sarkano līniju”.

— Jūs kā autori raksturo divas līnijas — dzimtas stāsti jeb dzimtas detektīvi un kriminālromāni. Kāpēc tieši šīs sižetiskās tēmas?

— Precīzāk būtu teikt — psiholoģiski ironiskie detektīvi; dzimtu stāsti uz laikmetu fona (ar dzimtas detektīva piešprici) un likteņstāsti ar laika mistērijas klātbūtni. Kāpēc šīs tēmas? Tāpēc, ka uz šiem vaļiem — Cilvēks, Laiks, Vara, Liktenis, Mīlestība, Dzīvība, Nāve — balstās pilnīgi viss. Un tāpēc, ka viss (gan labais un cēlais, gan derdzīgais un noziedzīgais) sākas no saknēm — no mājām, ģimenes un dzimtas. Kā vienu šūpulīti iešūpos, tā nākamie simti līgosies. Cik bieži nācies dzirdēt sūrošanos par likteni: “Ai, es tāds labs cilvēks, kāpēc man tā neiet?” Bet varbūt neiet tieši tāpēc, ka labi nav bijuši tavi senči vai senču senči, un tāpēc tu tagad par to maksā — ar iešanu pa slidenām takām, ar sēdēšanu cietumā, ar slimošanu, ar paša vai tuvinieku nelaimēm, neveiksmēm ģimenes dzīvē? Un, kamēr neatradīsi kamola sākumu, neizņemsi vidū noslēpto kodolu un nepārtīsi no jauna, nekas nemainīsies, būs tikai sliktāk. Šī ir ļoti plaša tēma — vai tieksme uz noziedzību, nodevību, netiklību iedzimst un pārmantojas, vai to iegūst dzīves laikā? Vai cilvēks piedzimst kā balta lapa, vai arī gēnos viss jau ieprogrammēts? Vai cilvēka prāts un griba spēj salauzt pagātnes mantojumu un dzimtas lāstu, izmainot savu likteni?

— Esat ražīga autore. Kas jūs iedvesmo?

— Mums apkārt ir ļoti daudz stāstu. Tikai jāļauj tiem atnākt.

Iedvesma? Daba, dzīvnieki, mūzika, ceļš. Jūra. Seni dokumenti un fotogrāfijas. Ļaužu stāsti, reizēm varbūt tikai daži teikumi, pusvārdi vai pat nepateiktais. Draugi. Satikti un nesatikti cilvēki. Visai paradoksāli, bet arī mediju ziņas un soctīklu burbuļi. Tā ir alternatīva, no vienas puses, iluzora, no otras — mākslīgi konstruēta pasaule, kas sevī slēpj daudz interesanta un pētīšanas vērta.

— Kā top jūsu grāmatas? Vai varat pavērt nelielu spraudziņu romānu tapšanas aizkulisēs?

— Viss sākas ar domu un vārdu. Darba posmi aptuveni šādi: tēma — skelets — personāži — sižeta līnija un notikumi — faktu materiāls, papildinformācija, vizualizācija — dialogi — slīpēšana. Secība var atšķirties. Kā nu kuro reizi. Sīkāk nez vai būtu interesanti stāstīt. Ne pavārs, ne burvju mākslinieks, ne režisors savus noslēpumus neatklāj. Katrā ziņā tas ir darbs vienatnē, kas prasa ļoti lielu pašdisciplīnu un koncentrēšanos. Pārsvarā rakstu naktīs, tad domām ir cits lidojums.

— Jūsu darbi ir tik aizraujoši, dažādu notikumu un negaidītu pavērsienu pilni, ar spilgtiem personāžiem. Vai nav gribējies, lai jūsu romānus ekranizē?

— Protams! Tā nu reiz ir viena lieta, par ko ikreiz vaicā lasītāji un atgādina grāmatu fokusētāji. Pirms gadiem pieciem bija daudzsološs sākums, kas varēja izvērsties ekranizācijā — lielajā vairāksezonu seriālā, bet iestrēga prognozētā budžeta dēļ. Jo šīs grāmatas nevar ekranizēt kā “runājošās galvas”, te ir gan lēcieni cauri laikiem, kas nozīmē tērpus un statistus, gan aktīva darbība (tehnika, mašīnas u. c.), gan vietu un vides maiņa. Tā nu turpinām gaidīt brīnumvecīti ar milzīgu, čaukstošu maisu. Tad būtu darbs gan aktieriem, gan lielai radošai komandai — vismaz četriem — pieciem gadiem, ja ne ilgāk.

— Strādājat kopā ar Arturu Nīmani, piemēram, pie “Laika stāstu” sērijas. Vai tas nav grūti — diviem radīt vienu darbu, jo katram tomēr ir savs stils?

— Darbs tandēmā stilam netraucē, un otrādi. Visi “Laika stāsti” vienmēr sākas ar tējas un kafijas dzeršanu pie ieslēgta diktofona: mētājam idejas, ceļojam laikā, liekam kopā dzirdētos stāstus, lasītāju vēstules, senaizmirstus noslēpumus un teikas, rokamies pa arhīviem un mūžveciem albumiem. Tas ir facinējoši raudzīties bildē, kam pusotra simta gadu, un prātot — kādi bijuši tajā redzamie cilvēki, kā veidojušies viņu likteņi? Vai lasīt sensenu vēstuli. Tad ir āķis lūpā — sākam meklēt, klaušināt, vākt informāciju. Un pamazām, palēnām atnāk viss stāsts. Mums bieži vaicā par sastrādāšanos: nē, nav nekādu problēmu. Plānojot darbus, sadalām, kuru līniju vai tēlu kurš rakstīs un izstrādās. Arturs sirds dziļumos ir romantiķis — viņam lieliski padodas mīlestības, smeldzes, dabas stihihiju un bērnības piedzīvojumu ainas. Man kā ironiskai ciniķei — skarbākas lietas: vēstures līkloči, intrigas, noziegumi, noslēpumu šķetināšana, izmeklēšana un dialogi. Bet mums abiem kopīgs melnais humors un mīlestība pret dzīvniekiem.

Starp citu, Arturs ir divdesmit manu grāmatu dizaina, maketa un mākslinieciskā ietērpa autors. Tā ir īpaša spēja — ja mākslinieks sajūt to vibrāciju, ar kādu autors rakstījis. Un vēl kāda nianse — Arturs kā instrumentālās mūzikas komponists, strādājot paralēli maniem vai mūsu rakstu darbiem, bieži vien skaņās uzbur tieši to sajūtu, kas nupat uzrakstījusies tekstuāli.

— Jūsu varones bieži ir zaļacainas rudmates, vējā plandošiem matiem, mazliet raganīgas būtnes, pašpietiekamas, stipras sievietes. Vai te varam vilkt paralēles ar pašu autori?

— Hmm... matu krāsa ir mainīgs lielums gan manām varonēm, gan pašai. Acu krāsa... Iepriekšējā “Izmeklē Anna Elizabete” grāmatā “Nemodiniet mirušos” bija krietni daudz par acu krāsas ietekmi (īstu vai iedomātu) uz cilvēka raksturu. Dažādos laikos un vietās uz cilvēkiem, kuru acu krāsa atšķiras no pamatmasas, ir raudzījušies ar lielākiem vai mazākiem aizspriedumiem, bailēm, pietāti vai pat sajūsmu. Protams, mūsdienās, kad robežas nograutas un pasaule sajaukusies, šīs senās zintis var šķist nevajadzīgas, taču, vērīgāk papētot acis un cilvēku dabu, rodas daudz pārdomu un vēl vairāk jautājumu.

Par stiprumu, sīkstumu un pašpietiekamību. To iemāca laiks. Citādi nevar— tikko atlaidīsi, tā...

Es daudz ko mācos no savām gudrajām, šerpajām un viedajām varonēm. Kā pateikt “nē”, kā vētrā nostāvēt ar taisnu muguru, kā neliekties un nelocīties, bet palikt pašai. Kā mīlēt savējos.

— Gandrīz vienmēr galvenajam varonim blakus vai pašā stāstā ir suns vai, kā jūs sakāt, vilks, zvērs. Arī kaķi. Vai jūs pati arī esat “zvēru” cilvēks?

— Pilnīgi noteikti. Mūsu mājās dzīvnieki bijuši vienmēr. Laukos — suņi, kaķi. Bērnībā pilsētas dzīvoklī — putniņi, kāmīši. Tagad — lielsuņi un kaķu pulks: divi vilki un septiņi minki. Plus stirnas, brieži, lapsas, zaķi, āpši un pūčveidīgie. Turklāt katram dzīvniekam ir savs atnākšanas stāsts — vairākus esam glābuši un izglābuši, daži stāsti ir traģiski, citi — smieklīgi un jautri. Daži pūkaiņi astaiņi pie mums vienkārši ieradušies no Laika cilpām. Man bieži gadās vispirms kādu dzīvnieku izdomāt un uzrakstīt grāmatā, tad viņš materializējas īstenībā. Tāpat notiek arī ar cilvēktēliem.

Vēl par dzīvniekiem — mums ar Arturu top zvēru grāmatiņa “Kaķismi un sunības”. Ar ilustrācijām. Ja neatgadīsies nekas neparedzēts, nākamgad tā dosies pie lasītājiem.

— Ko lasītāji tuvākajā laikā vēl var gaidīt?

— Tātad 1. decembrī visos grāmatu tīklos būs detektīvsērijas “Izmeklē Anna Elizabete” 15. (jubilejas) grāmata “Uz dzīvību un nāvi”. Jau tuvākajās dienās (oktobra beigās, novembra sākumā) grāmatu veikalos vajadzētu būt pieejamām apgāda “Zvaigzne ABC” pārizdotajām pirmajām sešām “Izmeklē Anna Elizabete” grāmatām: “Tase melnas kafijas”, “Dīvainais Līgovakars”, “Ziemas blūzs”, “Mēnesis pie jūras”, “Siers otrajai pelītei” un “Trīs klikšķi līdz laimei”, kas jau labu laiku nebija nekur atrodamas, kā arī manai pirmajai grāmatai — psiholoģiskajam kriminālromānam, triloģijai “Tik vienkārši”.

Šī gada nogalē uz izdevniecību “Latvijas Mediji” dosies mistiskās dzimtas sāgas, triloģijas “Inde vīna kausā” pirmā daļa, kas “Vakara romāna” sērijā iznāks nākamā gada sākumā. Pirmajā pusgadā var gaidīt arī “Izmeklē Anna Elizabete” 16. grāmatu “Kas lēni nāk...” un sestos “Laika stāstus” — “Svilpotājs”.

Pieturzīmes: * Dace Judina. * Dzimusi 1970. gadā. * Žurnāliste, rakstniece, publiciste, redaktore, teātra un pasākumu režisore, dziesminiece. * Kopš 90. gadiem darbojas presē, sabiedrisko attiecību un pasākumu jomā, kopā ar dzīvesbiedru Arturu Nīmani sagatavojusi vairākas literāri muzikālās programmas. 30 psiholoģisko detektīvromānu un dzimtas romānu, kā arī viena dzejas un esejistiska krājuma autore. * Daces Judinas romāni vairākkārt iekļuvuši lasītāko latviešu autoru darbu sarakstos. 2013. gadā rakstniece saņēmusi Lielo lasītāju balvu par detektīvromānu “Dīvainais Līgovakars”.

Staburags.lv ARHĪVS

Iepazīstieties: diplomēta režisore, pēc aicinājuma — urķe un stāstniece

Kategorijas