Paaudžu saistība mūžības vijā

2021. gada 9. novembris 00:00

Oktobri mēdz dēvēt par veļu mēnesi, kad mirušo dvēselītes nāk apciemot savas kādreizējās mītnes, lai arī kur mūsu senči miruši — kara laukā, bēgļos, trimdā vai tepat dzimtajā pusē. Man gan sajūta, ka veļu laiku vairāk var attiecināt uz novembri, kad dienas vēl īsākas un tumšākas.

Novembrī tradicionāli svinam Tēvzemes nedēļu, kad pieminam Pirmā pasaules un Latvijas atbrīvošanas kara cīnītāju mūžus. Novembrī godinām Latvijas valsts dibinātājus un svinam savas valsts svētkus. Tas laiks liekas tāls, kad mūsu zemes zēni un vīri tika iesaukti cariskās Krievijas armijā cīņai pret vācu iebrucējiem. Tāpat tāls šķiet 1915. — 1916. gads, kad strēlnieki, latviešu zēni un vīri Pirmajā pasaules karā Ložmetējkalnā un Tīreļpurvā aizstāvēja katru savas zemes pēdu un krita, sagulstot kauju laukos kārtu kārtām, samaksājuši dārgāko cenu — dzīvību. Taču aizritējis vien simt gadu, kopš izskanējušas pēdējās kauju zalves, kopš noslēgts miera līgums pēc Pirmā pasaules kara. Tās ir tikai četras cilvēku paaudzes, ko atmiņas sasniedz un saslēdz kopā dzimtas un Latvijas stāstā.

Vērtības nezūd cauri gadiem

Atmiņas mazpamazām ietinas aizmirstības dūmakā. Pirmā pasaules kara, brīvvalsts tapšanas laika liecinieki nu jau atdusas smiltainē. Un tomēr… Kad parēķinām savas dzimtas iepriekšējās paaudzes, izrādās, tas nav nemaz tik sen! Kāds aizredzējis savu vectēvu, kurš toreiz karojis. Kāds atceras vecvectēva stāstu. Un tad, kad pašķir dzimtas albumu, iepriekšējo paaudžu savējie nostājas līdzās un ir it kā kopā ar mums. Tie ir cilvēki — katrs ar savu dzīvesstāstu, kurā bijusi vieta arī mums. Atceramies, ko viņi darīja, ko sacīja, par ko sapņoja, kā kopā svētkus svinējām un melnās dienas pārdzīvojām. Un tas ir tepat — ar roku aizsniedzams, laikā un attālumā izmērāms. Kad esi pusmūžā, tad sāc apjaust, ka runā vecvectēva valodā, vērtē dzīvi ar vectēva atstāto vērtību mēru, bet saimniecību organizē pēc vecmammas atstātā parauga. Tīši vai netīši, bet gēnos ieliktās vērtības pārmantotas, iznestas cauri laikmetu pārmaiņām un tiek lietotas. Šobrīd tā laika cīnītāju mazbērni tikko sasnieguši pensionēšanās vecumu. Tādēļ atzinīgi vērtēju Neretas pagastu apvienības iniciatīvu 11. novembra pievakarē ar svecītēm izgaismot galveno kapsētu celiņus, iededzot svecītes logos, tā pandēmijas apstākļos pieminot un godinot bijušos Pirmā pasaules un Atbrīvošanas kara dalībniekus. Šādi mums katram dota iespēja svinēt un atcerēties — būt ģimeniski kopā ar bērniem un mazbērniem, apmeklēt tuvinieku kapus, aizdegt svecīti saviem senčiem un viņu mūžu piemiņai, lai kur arī tie būtu apbedīti, dalīties atmiņās.

Pieminot novadniekus

Pārlapojot 1935. gada tautas skaitīšanas datus toreizējā Neretas pagastā, redzams, ka Pirmajā pasaules karā vai Brīvības cīņās piedalījušies 238 skaitīšanas brīža pagasta iedzīvotāji. No tiem bijušas arī divas sievietes. No visiem dalībniekiem 50 cilvēki piedalījušies abos militārajos konfliktos. Savukārt no dalībnieku kopskaita 189 piedalījušies tikai Pirmā pasaules kara cīņās, bet 104 tikai Atbrīvošanas karā.

Viņu vidū vēlākie pagastu valdes darbinieki Pēteris Brūveris, Aleksandrs Kalniņš, Jānis Robežnieks. Tāpat vēlākais Neretas dzelzceļa stacijas priekšnieks Jānis Dandans. Pieminami būtu daudzi, tai skaitā Palsānu Jānis Beņķītis un Saukajāņu Vilis Beņķītis, Ģēģeru Kārlis Bērziņš, Jāķelānu Krišjānis Ērglis, Zvejnieku Vilis Projums, Jānis Rozenboks no Sluķinēm, Čaidānu Vilis Smilga, arī gleznotājas Māras Daugavietes vectēvs Augusts Daugavietis no Pilskalnes Jaudzumiem. Arī vīri, kuri bija 1905. gadā neatkarības ideju paudēji novadā, pilkalnieši — Kārlis Kalvāns un Kārlis Sīlis. Un vēl daudzi jo daudzi.

Meklējot 1935. gada skaitīšanas grāmatās tagadējā Neretas un Pilskalnes pagasta sadaļās man pazīstamo cilvēku datus, atradu Strobuku un Rankaļu kapsētās guldītus 22 cilvēkus, kuri karojuši, un viņiem laimējies — atgriezušies dzīvi. Pārnākuši un sākuši saimniekot — ierīkojuši jaunsaimniecības vai strādājuši valsts darbā, pieredzējuši Otro pasaules karu, represēti un izsūtīti, atgriezušies, dzīvojuši tagadējā Neretas novadā, mūžam noslēdzoties, guldīti dzimtas kapos.

Atdod godu brīvības cīnītājiem

Parīt, 2021. gada 11. novembrī, Ērberģē, Varoņu laukumā, atklās stēlu, kura veltīta pieciem mazzalviešiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem: kapteinim Pēterim Mačiņam, virsleitnantam Jānim Saulītim, kaprālim Žanim Zalviņam, kareivim Robertam Plēsumam, kareivim Vilim Salam.

Šie vēl pavisam jaunie zēni iesaukti cara armijā kara sākumā, vēlāk pārgājuši latviešu strēlnieku bataljonos, kā arī pieteikušies brīvprātīgi latviešu strēlnieku pulkos. Jānis Saulītis krita 1919. gada 5. novembrī kaujā pie Babītes esera. Pārējie četri atgriezās miera laika dzīvē pēc Latvijas atbrīvošanas kara. Bijušie karavīri sāka saimniekot iegūtajās jaunsaimniecībās vai darboties tirdzniecībā, attīstīt privāto uzņēmējdarbību. Kāds strādāja valsts darbā, iesaistījās sabiedriskajā dzīvē.

Roberts Plēsums dzimis 1894. gada 19. augustā Mēmeles pagasta “Āriņās” — tātad Gricgales muižas teritorijā. Pirmo izglītību ieguvis Pilkalnes pamatskolā, pēc tam mācījies draudzes skolā. Rīgā apguvis maiznieka amatu, kara sākumā bija sasniedzis vien 19 gadu vecumu. Viņu, tāpat kā daudzus jaunekļus, Pirmais pasaules karš sasniedza itin drīz — Krievijas cara armijā iesaukts 1915. gadā un dienestam norīkots 322. Soļigaļičas kājnieku pulkā. Piedalījies kaujās pret austriešiem. Tajā pašā gadā Karpatos ievainots un kritis gūstā. Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. gada 29. martā Tērbatā, kur ieskaitīts 2. Cēsu kājnieku pulkā. Robertam nācās piedalīties arī cīņās pret landesvēru pie Rīgas. Pēc tam pārcelts uz Latgales artilērijas pulku, piedalījies kaujās Latgalē, kā arī pret bermontiešiem. Latgalē kaujās pie Grēku kalna 1920. gada 20. janvārī, kad ienaidnieka bruņuvilciena uguns izpostīja mūsu telefona sakaru līniju, Roberts Plēsums stiprā apšaudē līniju izlaboja, tā sekmēdams vilciena padzīšanu un dodams kājniekiem iespēju virzīties tālāk uz priekšu.

Robertu Plēsumu no dienesta atvaļināja 1921. gada 23. februārī. Jaunsaimniecībai zemi kā Brīvības cīņu dalībnieks saņēma Mēmeles (tagad Pilskalnes, Neretas novads) pagasta “Strados”. Nodibināja ģimeni, bija Mēmeles pagasta valdes loceklis. Par darbošanos Latvijas brīvvalsts pašvaldības darbā 1945. gada janvārī arestēts. Ģimenes centieni atrast apcietināto Robertu, lai palīdzētu, nesekmīgi. Viss, ko uzzināja piederīgie, ka miris 1946. gada 12. janvārī ieslodzījuma vietā Krasnojarskas apgabalā. Apbedījuma vieta nav zināma. Pēc Trešās atmodas Roberta Plēsuma meitas dzimtas kapos Pilskalnes pagasta Strobuku kapsētā novietoja piemiņas plāksni tēvam. Lai būtu, kur pieminēt un nolikt ziedus.

Dzimta sazarojas

Roberta Plēsuma dzimta zarojas. Viņa mūža turpinātājas — meitas Austra un Velta, kuras tagad arī aizsaulē. Velta beidza LVU Filoloģijas fakultāti. Vienīgā darbavieta visa mūža ilgumā Veltai Latvijas Nacionālā bibliotēka, kur viņa apzinīgi pildīja redaktores un bibliogrāfes pienākumus, saņemot apbalvojumus kā precīzi, atbildīgi veiktā novērtējumu. Velta Plēsuma sastādījusi daudzus personālos bibliogrāfiskos rādītājus, kā arī bibliogrāfiskos rādītājus neskaitāmiem autordarbiem.

Austra Plēsuma pēc Saukas lauksaimniecības skolas beigšanas atgriezās dzimtajā pusē, nodibināja ģimeni. Sākumā strādāja Gricgalē kolhozā, pēc tam padomju saimniecības “Nereta” centrā bērnudārzā par pavāri. Austras vīrs Imants Žagariņš strādāja padomju saimniecībā “Nereta” par šoferi. Ģimenē izaudzināti divi dēli — Edgars un Zigurds — Roberta Plēsuma mazdēli, kas palikuši un strādā dzimtajā pusē. Mazdēla Edgara Žagariņa ģimenē uzauguši trīs bērni — Roberta Plēsuma mazmazbērni: Guntars, Mairita un Zigmārs. Guntars dienējis Latvijas NBS. Tagad visi trīs Edgara bērni nodibinājuši ģimenes, dzīvo un strādā Latvijā. Nu jau arī Roberta Plēsuma mazmazmazbērni sākuši skolas gaitas. Vai tad tas ir tik neatminami tālu? Noteikti nē!

Par katru Pirmā pasaules un Atbrīvošanas karu izgājušā cīnītāja mūžu varētu uzrakstīt savu stāstu. Godu atdot varam pieminot, neaizmirstot, nododot tālāk viņu dzīvesstāstus. Un novērtēt šodienu. Novēlējums? Lai nesabojājam to, ko esam mantojuši par tik dārgu cenu iegūtu — valsti, kas izcīnīta ar daudzu tūkstošu dzīvībām, veidota ar iepriekšējo paaudžu darbu, sapņiem, cerībām!

Staburags.lv ARHĪVS

Paaudžu saistība mūžības vijā

Kategorijas