Starp mūziku un bitēm

2021. gada 5. novembris 00:00

440

Sēreniete Iveta Kraševska ir cilvēks, kurš cenšas raudzīties tikai uz priekšu, atzīstot, ka ikvienam laikam un gadiem ir savs skaistums. Šajās dienās viņa sagaidīja savus skaistos dzīves 50. Bez lielas balles, bet daudz sirsnīgiem sveicieniem un, protams, ar mūziku, kas ir viens no viņas pamatbalstiem.
Kā Dievam azotē

Iveta ir Vidzemes meitene, uzaugusi Gaiziņa apkārtnē — skaistajā Vestienas pagastā. Arī mācības pēc pamatskolas tālāk aizveda uz vēl vienu Vidzemes pērli — Cēsīm — un tās mūzikas vidusskolu. Pēc tās pastrādājusi Vecbebros, vadot kori un bērniem mācot mūziku, kam sekoja Rīgas laiks. Bijusi mūzikas skolotāja bērnudārzā, vedot bērnus arī uz tolaik populāro vokālistu konkursu “Saules zaķis” televīzijā. Uz Sēliju viņa ar vīru pārcēlās pēc apprecēšanās, un nu tur aizvadīts jau 20 gadu. Iveta teic — viņai patīk gan vieta, gan Sēlijas cilvēki, kuri, šķiet, esot vismierīgākie. Viņa noteikti piekrīt latviešu folklorā teiktajam, ka Sēlija ir kā Dievam azotē. Ģimenes lauku māja ir Jāņa mantota, ar senu vēsturi, mūžam remontējama, bet īpašas auras apvīta, kur jūtas labi.

— Esmu dabas cilvēks, un man vajag to apkārt. Jau no bērnības esmu radusi laukos, kur bija gan daba, gan ikdienas darbiņi. Nebija jau tā, ka visu laiku citi bērni apkārt, bet man nekad arī vienai nebija garlaicīgi. Vasarās braucu pie vecvecākiem, kur bija suņi, kaķi, kolhoza teles, un es visam tam pa vidu. Arī tagad nekad neesmu dīkā un nesaprotu, kā var teikt, ka nav, ko darīt. Cilvēki gan bieži vien gaida, kad viņus kāds izklaidēs vai nodarbinās. Jaunībā vilka uz Rīgu un burzmu, bet tagad noteikti nē, lai gan patīk ik pa laikam aizbraukt uz pilsētu un būt cilvēkos. Tas saistīts arī ar mūsu nodarbošanos, kāda ir mūziķiem, — saka Iveta.

Lieliska saspēle

Mūzika viņiem abiem ar Jāni ir pamatnodarbošanās. Vīrs to apguvis pašmācībā un brīnišķīgi spēlē ģitāru, bet Iveta mācījusies bērnu mūzikas skolā klavierspēli, vēlāk jau pieminētajā Cēsu Mūzikas vidusskolā, kā arī Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā diriģēšanu. Abi lieliski saspēlējušies, viens otru papildina, vīrs daudz mācījies no sievas. Kopā ar savu veidoto muzikālo apvienību “Burbuļciems” apmeklējuši vai visus Latvijas bērnudārzus, skolas, iesaistījušies pasākumos. Tas darīts jau vismaz 16 gadu. Iveta pati raksta dziesmas, veido scenārijus un režiju koncertprogrammām. Tagad ir pauze, un pēc ilga laika abi varot baudīt atvaļinājumu, tomēr cer, ka pandēmija beigsies un varēs turpināt iesākto. Iepriekš koncertu sarakstu viņi veidoja vismaz gadu uz priekšu, tagad priekšā neziņa. Ieminos, ka viņi ar Jāni ir gluži kā zināmie “Čučumuižas” mūziķi, un Iveta smej, ka, iespējams, kaut kāda līdzība ir. Turklāt ar Kristīni Dinu Bitēnu un Atvaru Sirmo ir labi pazīstami. Arī Ivetai noteikti tuvāka bērnu publika, tieši tai viņa raksta savas dziesmas.

— Manējie noteikti ir pirmsskolnieki, jo šajā vecumā cilvēks ir tik tīrs! Turklāt tic brīnumiem, tic, ka tas zaķis vai lācis runā. Patīk skatīties, kā viņi atveras, arī muzikāli. Mans bakalaura darbs augstskolā bija par ārpustoņa dziedātājiem — tautā dēvētajiem rūcējiem. Esmu pilnībā pārliecināta, ka dziedāt var iemācīt pilnīgi visus. Izņēmums var vienīgi būt, ja cilvēks nedzird vispār. Kad vēl strādāju bērnudārzā, man arī dziedāja visi — vairāk vai mazāk, bet visi. Rūcējs jau ir tas, kurš nevar dzirdēto savienot ar balsi, bet ar vingrinājumiem to iemācās, — saka Iveta.

Viņa pati savulaik vēlējās apgūt vokālu Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā, bet tolaik šajā kursā uzņēma tikai no 18 gadu vecuma, tāpēc iestājusies diriģentos. Konkurss bijis liels, bet viņa tika, mācoties pie brīnišķīgas pedagoģes Gaidas Ungures. Nesen viņa aizgājusi mūžībā, un Ivetai ir sajūta, ka palikusi bez savas garīgās skolotājas.

Bez “garoziņas” nevar

Iveta ir pateicīga liktenim par visiem brīnišķīgiem skolotājiem dzīvē, un tāds bija arī Artis Kumsārs Madonas Mūzikas skolā. Viņas mūža mīlestība ir klavieres, ko apguva mūzikas skolā, absolvējot to tikai ar teicamām sekmēm. Meitene nekad nebija mudināma pie tām sēsties. Vēl tagad Iveta atceras, cik dažkārt grūti bija trīs reizes nedēļā mērot ceļu no Vestienas uz Madonu, īpaši ziemā, kad autobuss dažkārt nepienāca un palikuši tumsā, telefonu nebija, bet tik un tā tikuši ar visu galā.

— Klavieres, tāpat kā citi mūzikas instrumenti, jāspēlē katru dienu. Stundu vai vairāk. Kā savulaik teicis Raimonds Pauls — ja dienu nav būts pie klavierēm, pats to jau saklausa, ja divas — sieva, bet trīs dienas — publika. To nevar atļauties, un tā ir šī darba “garoziņa”, — saka sēreniete. Abi ar Jāni muzicē arī savam priekam mājās vai mēģinot. Arī meitas nav izsprukušas no mūzikas. Vecākā Kristiāna cieši seko vecāku pēdās un savulaik daudz uzstājusies kopā ar viņiem, gūstot labu skatuves pieredzi. Kā vokāliste pabeigusi Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolu un iestājās Mūzikas akadēmijā, bet tad mīlestība viņu aizveda uz Angliju, kur vēlas tālāk studēt mūziku. Jaunākā meita Beatrise mācās dizainu Lietišķās mākslas vidusskolā Keramikas nodaļā un muzicē savam priekam.

Iveta atzīst, ka pati nav domājusi par profesionālas mūziķes karjeru. Tā ir liela konkurence, un esi vairāk saistīts, viņai patīk pašai noteikt savu darba ritmu, ļauties savai mūzikai un improvizācijai. Arī tas, ko viņi paveic bērnu muzikālajā izglītošanā, ir liels darbs, lai arī rezultāts ne vienmēr ir pamanāms.

— Reiz braucām automašīnā, un skanēja Latvijas Radio2 programma. Tajā intervēja kādu jaunu ģimenīti, un žurnālists jautā viņu mazajai meitiņai, ko interesantu viņa darot bērnudārzā, uz ko saņēma atbildi, ka dziedot. Aicināta kaut ko nodziedāt, viņa sāka dziedāt manu sacerēto dziesmiņu. Tas bija tik forši, ka dziesmas dzīvo savu dzīvi! — teic sēreniete.

Savulaik apgūtā kora vadīšana arī nav tuva, lai gan patīk klausīties to dziedājumu, īpaši vīru. Dzirdot to spēcīgo skanējumu, it kā skudriņas skrien pār ādu! Tāpēc, ja kādreiz vadītu kori, tad noteikti ar vīru balsīm.

Sava baznīca

Ivetas dzīves aizraušanās balansē starp mūziku un bitēm. Lai gan, visticamāk, precīzāk būtu teikt — dabiski savienojas, jo bišu sanoņa arī ir kā mūzika visās toņkārtās, turklāt daudzi mūziķi nodarbojas ar biškopību. Un vēl tā smarža! Kā pati teic — bites ir viņas baznīca, kas palīdz sakārtot domas un savu reizi piezemē no lidināšanās muzikālajos mākoņos. Jānim tā ir graudkopība. Viņu zemnieku saimniecība ir bioloģiska. Iveta teic, ka latvietim jau vajag zemi, un, ja jaunībā par to daudz neaizdomājas, ar laiku tik un tā jūt, ka vajag. Visticamāk, tas ir zināms briedums.

— Jau bērnībā man patika bites, vērot, kā tās darbojas. Drava man nav liela — nedaudz virs 20 stropiem, kas ir pietiekami, lai tiktu galā un saņemtu Eiropas atbalstu kā bioloģiskā drava. Ar laiku izveidojies savs pircēju loks, kuri grib tieši bioloģisko medu. Tas ir vērtīgs, spēcīgs un garšo kā savulaik vecmāmiņas ievāktais manā bērnībā. Savus stropus pavasarī vedam dziļi mežā, bet rudenī ziemot uz māju, un tas atkal ir viens liels pasākums ar palīgiem, kuriem tiek medus, pusdienas un vēl šis tas stiprāks, — smaida Iveta. Pati viņa ir liela saldummīle un daudz lieto medu, ko labprāt ēd ar rupjmaizi. Vienā biškopju seminārā dzirdējusi atziņu, ka pieaugušajam medu vajag trīs deserta karotes dienā, senioriem — divas, bērniem — vienu. Tad ir darbaspēks, un nevajag nekādus papildus vitamīnus. To viņa iesaka arī citiem. Biškopju biedrība vispār rīkojot labus pasākumus, un tās vadītāja Aizkrauklē Gunta Otto ir Ivetas pirmā skolotāja bišu jomā.

Viņa atzīst, ka vienmēr ir gatava apgūt, kā arī darīt ko jaunu, un tās ir pašas lietās vaska sveces un kosmētika no dabas produktiem, kam pamatā ir bišu sarūpētais. Sejas un ķermeņa krēmiem ir pašas uzlabota recepte, un sievietes jau tos iecienījušas, jo grib būt un ir skaistas!

No jauna miķelīši

Par svētkiem runājot, Iveta atzīst, ka savulaik tie bijuši skaļāki un lielāki, arī mūziķu bohēma izbaudīta, bet tagad ļoti novērtē laiku, ko var veltīt sev un ģimenei, savu privāto telpu un teicienu par labu veselību.

Savs draugu zelta fonds ir palicis, bet visu gribas tā mierīgāk.

— Ja tik daudz esi cilvēkos un sabiedrībā, nemaz vairs tos lielos pasākumus mājās negribas. Protams, žēl, ka ar savējiem šajā laikā maz var tikties, bet saprotu, ka citādāk nevar. Man ir brīnišķīgi vecāki, bijusi skaista bērnība kopā ar jaunāko māsu. Esmu ļoti mīlēts bērns, par ko vienmēr būšu pateicīga saviem vecākiem, kuri tik daudz dzīvē devuši. Esmu lutināta, bet tajā pašā laikā radināta pie darba, pabeigt iesākto, cienīt cita cilvēka veikumu, un tā izturos pret katru profesiju, jo katrs darbs ir svētīgs un vajadzīgs. Arī saprasties un aprunāties varu ar katru, — saka Iveta.

Saistībā ar dzimšanas dienu tagad viņa ar smaidu atceras izjūtas bērnībā, kad apsveicēji dāvāja vēlajam rudenim tik raksturīgos miķelīšus un no sala vēl paglābtas mārtiņrozes, jo tolaik veikalos nebija tādas ziedu bagātības kā tagad. Toties māsai pavasarī tika krāšņas tulpes un narcises! Tagad viņa priecājas par miķelīšiem savā dārzā, kuru stādus iedāvināja nu jau aizsaulē aizgājusī Jāņa mamma. Arī bitēm patīk to ziedos ganīties pirms ziemas miega. Mīlestība ir arī pret citām puķēm, kuru ziedēšanu pēdējos gados var baudīt ilgāk, jo ziemas nesteidzas. Viņas bērnībā novembrī dzimšanas dienā jau bija sniegs. Turklāt pie Gaiziņkalna vienmēr šķitis aukstāks un ziemas garākas nekā citviet Latvijā. Tā kā Iveta vairāk mīl siltumu, Sēlija tā patīk.

Katram savs liktenis

Iveta neapmeklē baznīcu, bet tic augstākam spēkam Dievam un tā likumiem, ko visi tāpat zinām — nedrīkst melot, nogalināt, zagt, darīt citam pāri, ja lūdz, jāpalīdz.

Ar to, ka ir kāds spēks, kas mūs sargā, Iveta saskārusies 13 gadu vecumā, kad ar mazo māsu un draudzeni vizinājusies laivā tuvējā ezerā. Līdzi uz neliela plosta mēģinājis airēties nedaudz jaunākais Jānis, kurš turpat dzīvojis. Visiem bijis jautri, bet pēc brīža meitenes atskārta, ka zēna uz plosta vairs nav. Jānis uzniris un nogrimis vairākas reizes, jo nepratis peldēt. Kad Iveta to sapratusi, lēkusi ūdenī. Vēl tagad viņa atceras, cik apkārt viss bijis spilgtās krāsās, zēna augumu zem ūdens un lielo mieru, kas viņā iestājies. Gluži kā kādas rokas vadīta, viņa izvilka Jāni, palīdzēja atgūties, nomierināja pārējos, lai visi no ezera vidus tiktu krastā, kur jau bija saskrējuši pieaugušie. Ja tagad Ivetai vajadzētu izstāstīt, kā viņa to paveikusi, nevarētu, jo tas viss nebija prātam aptverams. Iveta saprot, ka pēc loģikas viņiem visiem vajadzēja tur nogrimt, bet notika citādāk.

Tagad viņa apzinās, ka ikvienam ir savs liktenis. Lai kā mēs rīkotos, cilvēks būs tur, kur viņam paredzēts. Katram ir tas laiks, kas atvēlēts, bet tas jādzīvo ar prieku un jāpadara interesants.

Staburags.lv ARHĪVS

Starp mūziku un bitēm

Kategorijas