Tagad esam Ķīnā!

2021. gada 29. oktobris 00:00

(20. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. maija numurā.)

Ķīnieši tā iebaidīti, ka nu tie ielās no mums izvairās nedaudz vairāk, lai arī tā pilsēta Eiropas garuma attālumā. Mēs vēl paklepojam, lai bēg vēl tālāk. Direktore oficiāli paziņo, ka jūnijā Ķīna vēlas atsākt sadarbību ar Krieviju un Mongoliju un šīm valstīm atvērt robežu. Būšot daudz jaunu cilvēku, daudz lielāka iespēja saskarties ar kādu saslimušo, jāsāk domāt par vakcīnām. Skola neko nespiežot, bet lūdzot visus būt prātīgiem.

Ceturtdienas sapulcē tiek uzsvērts, ka vasarā Krievijas — Ķīnas robeža atvērsies, lai krievi te varētu braukt vakcinēties (ar Ķīnas vakcīnām, kas citur pasaulē reti atzītas).

Tiek runāts arī par maija brīvdienām — te taču Darba svētki liela lieta! Visas brīvajās dienās paredzētās nodarbības pārceltas uz citām dienām. Tā ka nekā jau īsti brīva te nav. Vēl kas interesants — vīrieši skolotāji tiek mudināti būt uzmanīgi ar skolniecēm. Valdība paziņojusi, ka īpaši uzmanība tiks pievērsta “nepareizajiem pieskārieniem” skolās — tiem, kas strādā ar vismazākajiem bērniem, būs grūti, jo tie taču kā lipekļi ķeras apkārt. Tad jātur rokas gaisā un jābēg prom.

No piektdienas sākam rīta pastaigas apkārt ezeram. Rīti nu ir siltāki, +3 grādi, un tas ir lielisks laiks galvas izvēdināšanai! Vietējie arī aktivizējušies. Parkā no rīta nav brīvu galdiņu, jo visi vecākie sanākuši ar savām kārtīm, galda spēlēm un visu citu, lai pulcētos bariņos un azartiski iesāktu dienu. Citi mūs uzfilmē. Citi apkārt ezeram staigā atmuguriski. Tas tāds liels sports Ķīnā.

Citi stāda krūmus — varbūt tomēr būs kādi zaļumi apkārt. Karaoke vakaros kļūst skaļāka, dejas ātrākas. Klāt arī nedēļas nogale. Mainās ne tikai ārzemju skolotāji, bet arī paši ķīnieši — jauniņie drīz saprot, ka te nepieciešama liela enerģija, tāpēc meklē citas iespējas piepelnīties. Uzzinām, ka labākajiem drīz ar savām nodarbībām jāuzstājas pilsētas lielākajā tirdzniecības centrā. Par to neesam priecīgi — darba vairāk, bet ne samaksa. Visizdevīgāk būt slinkākam, nepārcensties, un tad arī priecāties par mazāku darba apjomu, bet tādu pašu algu. Daudzi ārzemnieki to atklājuši, bet mēs tā vēl nemākam.

Nedēļa noslēdzas ar -6 grādiem un sniegu. Vietējie nebēdā — pat karuseļu parki sākuši griezties! Mēs joprojām ceram uz pavasari. Svētdienas vakarā tiekamies ar pāris kolēģiem, lai atzīmētu zambijieša 25. jubileju. Sēžam vienā no foršajiem ķīniešu restorāniņiem, kur viss cenās līdz 4 eiro. Saimnieks vienmēr tik priecīgs par ārzemnieku, ka nes vēl un vēl ēdienus kā dāvanu! Tikmēr amerikāņu kolēģis stāsta, kā atklājis šeit arī “īpašas” ēstuves, kur pasniegti aitas dzimumorgāni, suņa, kaķa gaļa un vēl visādi brīnumi.

Pirmdiena ir mūsu brīvā diena, bet ārā auksts un atkal trako vējš. Tomēr dodamies uz pilsētas robežām, šoreiz uz vienīgo baznīcu. Ķīna oficiāli nav pieņēmusi nevienu reliģiju, tāpēc arī reliģiskās vietas, kā baznīcas, tempļi un mošejas. nav tik bieži redzamas kā citur. Līdz baznīcai tiekam ar didī, kas ir lētāks taksometra variants. Dodamies kalnā uz baznīcu, kas ir tiešām ļoti nolaista. Freskas izdauzītas, fasāde nobrukusi. Bet no pakalna paveras skats uz pilsētu, to apņemošajiem plašumiem un nu arī kokapstrādes rūpnīcām.

Atkal sākas darbs. Otrdien esam atpakaļ skolā un tikai vakarā uzzinām, kādi pasākumi gaidāmi nākamajā dienā. Bet labākais, ko lasām — Honkonga maijā plāno atvērt robežas ar Ķīnu, un nav nepieciešama nekāda pote vai pošu pase, lai ceļotu. Minēts gan, ka tā iespējams samazināt paredzēto karantīnas laiku, bet obligāta prasība nav. Arī Jaunzēlande ar Austrāliju atvērs “ceļošanas burbuli”, arī bez vakcīnām. Tas iepriecina. Tātad ceļošana tomēr būs iespējama bez nekādiem lieliem riskiem. Protams, jāskatās, kā tas viss attīstīsies, bet pagaidām izskatās daudzsološi.

Mēs turpinām ar nodarbībām valsts dārziņā. Tur vairāk aprunājamies ar ķīniešu skolotājiem, kas ir pārsteigti, ka viens cilvēks var zināt vairākas valodas. Briti un amerikāņi reti zina ko vairāk kā to pašu angļu valodu. Mēs tāpēc esot ļoti gudri, jo tikai gudri cilvēki varot zināt vairākas valodas. Izrādās, ka skolotājiem sastāstīts, ka mēs pirms ierašanās Ķīnā ceļojām pa pasauli, mācot angļu valodu. Nākas vien piekrist.

Uzzinām, ka milzīgi svētki te ir nākamajos mēnešos — Mātes diena maijā un Bērnu diena jūnijā, un tie esot grandiozi pasākumi, kam arī mums jāgatavojas. Ceram, ka tad beidzot būs tā vasara, lai gan tagad mums tiek teikts, ka šeit esot tikai divi gadalaiki — ziema un rudens. Jāizbauda, neskatoties ne uz ko. Drīz arī Darba svētki, un mums būs piecas brīvdienas. Tiek ieteikts doties ārpus Maņdžouli — vilcieni kursē, nekur vīrusa nav. Tā arī domājam darīt. Mēģināsim ko apskatīt!

Mums prasa, vai Ķīnā neesam saskārušies ar rasismu — ķīnieši esot ļoti rupji. Liekas, ka ne. Bet mēs jau nesaprotam, ko par mums runā. Vismaz slikti neizturas. Vien retais mēģina apiet ar līkumu, domādams, ka tikai ārzemniekam var būt šausmīgi lipīgais un nāvējošais vīruss. Nezinām gan, kā ir mūsu tumšādainajiem kolēģiem. Jaunā dāma no Malavi vispār tāda nerunīga — varbūt nācies saskarties ar nelaipnākiem ļaudīm, tāpēc ir tāda noraidoša pret visiem.

Skolā ievērojam, ka skolēni latīņu burtus raksta pavisam citādi nekā mēs. Turklāt viņi rakstīt vienmēr sāk no augšas. Ja būs “i”, tad viņi sāks rakstīt ar punktiņu un tad pašu burtu. Arī “t” burts sākas ar horizontālo svītriņu, un tikai tad nāk vertikālā. Bet tā nav bērnu izvēle — skolā šeit ir tikai viens pareizais veids, kā rakstīt latīņu burtus. Mēs visi rakstām nepareizi pēc Ķīnas standartiem.

Ceturtdienā skolā lielā vakcinācija. Sapulcē tomēr tiekam apjautāti — kāpēc nevēlamies vakcinēties? Nezinām, vai to prasa katram, bet mums gan. Patiesībā tikai man, Arča iztiek bez jautājumiem. Ko atbildēt — šajā gadījumā tiek piedāvāta Ķīnas vakcīna, kas citur pasaulē nemaz nav atzīta. Turklāt neviens neuzņemas atbildību par iespējamām sekām, un pat Ķīnas ārsti skaidri saka — Arča vakcinēties nedrīkst alerģijas dēļ.

Plānotas lielas izmaiņas grafikos, jo daži ārzemnieki brauc prom. Mums nodarbību paliek vairāk.

Visinteresantāk ir sestdien, kad uz pilsētu atbraukuši laucinieki. Kāda meitenīte sākumā mūs nāk un vēro. Tad laikam pastāsta saviem vecākiem par “atradumu” un drīz jau pie galdiņa ierodas ar telefonu rokā, lai nofilmētu. Viņa gan ir tik maza, ka īsti nemāk rīkoties ar ierīci, un tāpēc drīz atnāk arī mamma un vecmamma. Droši apsēžas mums blakus, vecmamma samācījusies angļu valodu. Prasa, no kurienes esam, kur strādājam, cik ilgi, kā patīk Ķīna? Tad nebeidz apbrīnot, cik gan skaisti ir ārzemnieki! Vecmamma paņem saujā manus matus, pasauc mazo bērnu un liek tos pataustīt. Ķīnieši neesot smuki, jo viņiem ir tikai melni mati. Tante aicina ciemos — esot pusstundas brauciena attālumā. Kartē gan savu māju viņa parādīt nevar. Protams, tas viss tiek iemūžināts video. Mēs vēl darba drēbēs — skolai laba reklāma. Jāatceras, ka šajā pilsētā mēs pārstāvam skolu.

Tikmēr mūsu pakistāņu draugi aicina atgriezties piedzīvojumos savā zemē. Tur viss vaļā. Mūsu Pakistānas piedzīvojums nebija veiksmīgs, jo tieši tad sākās viss trakums. Bet gan pēc lielā darba cēliena arī tur vēl paspēsim!

Nedēļu noslēdzam ar savām trakajām darba dienām. Interesanti arī laikapstākļi. Naktī -7 grādi, pēcpusdienā temperatūra uzlec +18. Kolēģi gan saka, Maņdžouli ir tikai divas sezonas: “ziema” un “ziema nāk”. Vienīgajā vasarīgajā mēnesī mums ir visdarbīgākais grafiks, kad jāatstrādā augusts, lai varētu dabūt kādu brīvdienu. Bet tad jau paliekot vēss, un rudens esot sevišķi vējains.

Šoreiz par trim no ķīniešu hobijiem. Viens no tādiem ir dejošana grupās, un tas notiek pilsētu parkos un laukumos. To visvairāk iecienījušas sievietes pusmūža gados un pensijā, nu kopīgā dejošana kļuvusi populāra jauniešu vidū un arī vīri pievienojas savām dāmām. Šīm dejām ir pat īpašs nosaukums — “Guang Chang Wu”. Cilvēki dejo līnijās (drīzāk kvadrātos), un šīs dejas vada kāds deju soļu pārzinātājs. Cilvēki dažreiz arī īpaši tērpjas. “Kvadrātdejas”, kā tās varētu saukt latviski, ir lieliska vingrošanas forma, ko viegli iemācīties. Turklāt šī ir iespēja socializēties un katru vakaru pavadīt tādā mazā ballītē. Šis sabiedrisko deju aizsākums meklējams pagājušā gadsimta 90. gados, kad miljoniem cilvēku zaudēja darbu valsts uzņēmumos un Ķīna sāka piekopt kapitālistiskāku praksi. Cilvēkiem toreiz bija daudz laika, liela vēlme pēc veselības pasākumiem un izklaides, taču naudas nebija daudz, tāpat trūka piedāvājuma. Dejošana parkos kļuva par lielisku risinājumu. Tiek spēlēta gan tradicionālā mūzika, gan modernākas dejas. Mazākās grupas parasti ir 5 — 6 cilvēki, lielākās — vairāk nekā 100. Dažas grupas saviem biedriem iekasē apmēram 4 — 6 eiro gadā kā dalības maksu par skaļruņiem un elektrību.

Populāra Ķīnā ir arī karaoke. Lasām gan, ka tā patiesībā radās kādā uzkodu bārā Japānā, kur paredzētajā koncertā kāds mākslinieks neieradās, un bāra īpašnieks uzlika ierakstītu mūziku un aicināja klientus pašus dziedāt līdzi. Daži resursi vēsta, ka karaoke aizsākās pagājušā gadsimta 70. gados, kad japāņu dziedātājs Daisuke Inoue ierakstīja meldiņus un pārdeva tos ar nodomu, lai cilvēki paši tos iedziedātu.

Tas viss atnācis līdz Ķīnai. Karaoki te sauc KTV. Nu Ķīnā ir vairāk nekā 100 000 karaokes bāru. Ķīniešiem gluži vienalga, kā nu kurš dzied — galvenais ir dziedāt! Neviens nevienu nenosoda, un tieši tāpēc mums aiz loga katru vakaru parkā šķībus meldiņus velk katrs opaps.Arī pūķa lidināšana ir viens no populārākajiem tradicionālajiem sporta veidiem Ķīnā. Pūķis, kura nosaukums ķīniešu valodā ir “Feng Zheng”, radās tieši šajā zemē, un tas ir izslavēts kā mūsdienu lidaparātu priekštecis. Pūķu lidināšana kā izklaides lieta radās Sunu dinastijas laikā (960. — 1278. gadā) un tika izplatīta Eiropā Juaņu dinastijas laikā (1271. — 1368. gadā).

Leģenda vēsta, ka pirmie ķīniešu pūķi bija izgatavoti no koka un tika saukti par “Muyuan” — koka pūķiem, pēc papīra izgudrošanas pūķus sāka izgatavot no šī jaunā materiāla un nosauca “Zhiyuan” — papīra pūķi.

164. — 177. diena

Var just, ka tuvojas vasara — ne temperatūras, bet gan saullēkta dēļ. Saulīte lec arvien agrāk, tāpēc arī gulēt tik ilgi vairs nevaram. Vienīgajā brīvajā rītā augšā esam jau pēc septiņiem. Lai arī kolēģi teikuši, ka te nekā vairs nav, ko redzēt, pilsētiņa ir garlaicīga —, papētot karti, izdodas atrast arī templi.

Pārsteidzošā kārtā tempļu komplekss ir atvērts. Tur mūs mazā kantorī uzreiz iesauc ķīniešu tante — temperatūra taču jāizmēra. Tad mēģina mums pārdot gan vīraku, gan sveces, gan vēl visu ko, cītīgi runājot ķīniešu valodā. It kā mēs varētu to visu saprast! Neko nenopērkam, jo tante ar savu vārdu izvirdumu mūs nedaudz aizbiedē.

Tempļu komplekss ir jauks, ir pat strādnieki, kas šo to atjauno. Esam vienīgie apmeklētāji, bet varbūt tāpēc, ka pirmdiena. Arī mūkus neredzam. Ir lielāki tempļi, kas veltīti ķīniešu dzenbudisma aizsācējiem — vīram no Indijas un kādam ķīniešu māceklim. Ir mazāki templīši, kas veltīti citām svarīgām personām budisma izplatīšanā Ķīnā. Tikai vienā gan iespējams ieiet, pārējos var apskatīt aiz stiklotām rūtīm. Apkārt skan zvaniņi, dažās vietās izlikti nelieli skaļruņi, kur skandinātas mantras. Diena ir saulaina un ļoti vēsa, vējaina, bet pie tempļiem vienmēr ir dīvaini patīkams miers.

Esam 15 km no pilsētas, atpakaļ arī jātiek. Līdz tai ved lielceļš, aizvijoties prērijas plašumos. Te ērts sabiedriskais transports, un tas apstājas arī visneiedomājamākajās vietās. Turklāt tas mums izmaksā vien 40 centu. Protams, lētāk kā auto, bet dažreiz atļaujamies arī to. Ķīnā patiesībā ir arī 400 miljoni elektrisko busu — tie lielākajās pilsētās. Tā Ķīna kļūst “zaļāka”. Skaitlis milzīgs — katram Latvijas iedzīvotājam pa 200 busiem. Smejam — kā iekāpjam kaut kur, vietējie maskas savelk augstāk, piespiež klāt mutei un degunam, lai tik neieelpotu “balto” kovidu.

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Tagad esam Ķīnā!

Kategorijas