Rakstīšana — lieliska terapija un domu sakārtošana

www.staburags.lv

2021. gada 29. oktobris 00:00

205

Rakstīšana — lieliska terapija un domu sakārtošana

Pirms trim gadiem, iepazīstinot ar aizkrauklieti Arti Svoku, rakstījām: “Lai arī fiziski ierobežots, emocionāli un garīgi viņš izdzīvo piesātinātu dzīvi, kurā emociju gammas mijas no priecīgākā mažora līdz skumjākajam minoram.” Nu emociju gammas radušas vietu dzejas krājumā “Apziņai no iekšpuses”. Grāmatas nobeigumā autors raksta: “Paldies maniem vecākiem, kuri deva man iespēju piedzīvot visu šo brīnumaino pasauli, visiem sastaptajiem cilvēkiem un mediķiem, īpaša pateicība mammai.”

Neklātienes grāmatas prezentācijā (klātienē paredzēto izjauca vīruss) iepazīstinām ar Arta pārdomām un atziņām, kā arī ar dzejoļiem no jaunā izdevuma.

Kultūra ir viens no maniem mīļākajiem ēdieniem, kultūra visās tās izpausmēs! Tu vari būt fiziski ierobežots, pastāv visdažādākās robežas, protams, bet garīgi un intelektuāli tu vari doties, kur vien vēlies, tik tālu, cik vēlies! Mēs katrs esam unikāls, un, kad ļaujam otram ieskatīties savā iekšējā pasaulē caur mūziku, darbu, ko radām, gleznām, videoblogiem, nav svarīgi, kā, formas var būt dažādas un jebkādas, kad uzticam savu kailumu, būtību citam, dalāmies ar labiem, mums īpašiem mirkļiem, tas ir tik skaisti un iekaro sirdis, pabaro tās un sniedz veldzējumu. Tā arī ir jādara, tā ir labi. Pirms gada biju uz literārām konsultācijām pie dzejnieka Aivara Eipura. Sanāca ļoti noderīgas un vērtīgas pārrunas un tekstu analīze. Iesaku arī citiem! Turklāt konsultācijas var saņemt jebkurš un bez maksas! Ar Kultūras ministrijas atbalstu konsultācijas piedāvā “Literārā Akadēmija”. Gan dzejai un prozai, gan dramaturģijai. Atceros, es vaicāju dzejniekam: “Varbūt man nemaz nevajadzētu rakstīt?”, uz ko viņš atbildēja: “Varbūt arī, ka vajag.” Lai nu kā, man tā ir lieliska terapija, domu sakārtošana. Dažreiz jau nemaz nevar nerakstīt, galvā griežas domas, un tev tās jāizlaiž brīvībā. Ideja par krājuma izdošanu nenoliedzami saistīta ar godprātības apmierināšanu, un tad es aizdomājos, ja tas ir tikai tāpēc... tad nē, tad tam nav jēgas. Bet, ja tev kaut ko gribas, prāts atrod ceļus un taciņas... Par tādu attaisnojumu kļuva mani konsekvences meklējumi, proti, es šajā visā biju ieguldījis enerģiju, prieku, mīlestību... Muļķīgi būtu nenovest lietu līdz galam, atstāt to mētājamies skapja plauktā. Starp citu, šādi, līdzīgi plauktā es atradu sava tēva tekstus, bija interesanti... Nu, lūk... arī es sagribēju, lai kāds mans radinieks varbūt pēc gadiem 50 vai 100 gadiem atrod Latvijas Nacionālajā bibliotēkā manu grāmatiņu. Zināju, ka ir tāda Agnese no izdevniecības “Ezerrozes grāmatas”, viņa man palīdzēja ar korektūru, svītrkodu, kurš ļauj maksāt samazināto PVN likmi drukātajiem izdevumiem, un tipogrāfiju. Viņai tas ir sirdsdarbs, un lielu naudu tas nemaksā. Kas attiecas uz grāmatas saturu, hm, drīkst, es padalīšos vēl ar kādu stāstu? Reiz, ieejot sociālajā dienestā, uz galda pamanīju kādu izdevumu angļu valodā, tur stāvēja cilvēku atnestas, noziedotas grāmatas, visdrīzāk, arī kāds labs romāns, bet mani piesaistīja tieši šī, nu jau aktualitāti zaudējusi Oksfordas Universitātes izdotā grāmata par datorzinātni, kāda tā bija 2000. gadu sākumā. Pašķirstīju un uzreiz sapratu, ka tā ir īsta pērle, izcila sava laika liecība, un es to nočiepu. Arī mana grāmata nav visiem, bet es gribētu cerēt, ka kādam tā būs interesanta. Dzejas krājuma uzstādījums nav atklāt tev vienu vienīgu patiesību, tik muļķīgs es nevaru būt, bet es priecātos, ja kaut uz mirkli sanāktu atvērt kāda cilvēka apziņas durvis, lai viņš izbaudītu mazliet savādāku rītu, dienu vai vakaru!

* Grāmatu var iegādāties veikalā “M50” Rīgā, Miera ielā 17, vai rakstīt sociālajos tīklos @artissvoks. Interesenti ar to var iepazīties arī Aizkraukles pilsētas bibliotēkā.

Artis Svoks

Ēnas

Ēnas piecos stāvos, un es iepeldu ūdeņos nepazīstamos. Ne jau tāpēc, ka slīkt nebaidos, nē, vienkārši tagad uz lietām es citādāk skatos! Vēl brīžos, kad no taisnībām noslēpjos, atgādināju sev — tas ir lieki, tagad ej uz priekšu un mainies, un neizliecies mazāks, nekā izskaties, jo ne jau speciāli, bet vienkārši pienāks brīdis, kad tu spoguļos vairs neatstarosies! Un, kad aiz muguras vairs nestāv tas, kurš izglābs, katrs solis kļūst gurdenāks... Bet kurš tad par Tevi labāk zinās...

Spilgti baltiViss jau ir pateikts, pierakstīts, nokopēts, divreiz saglabāts,un tāpēc es varu paklusēt, klusi pačukstēt un spilgti balti Tevi mīlēt. Manī tas viss uzplaukst, asaro un nosvīst,pārklājas ar ledu un pavasarī atkal atdzimst... Viss vēl1000 cilvēkos šodien atspīd. Es esmu kaut kur tur, es tik tiešām esmu jau tur, sliktais Zemes virsū mani vairs nenotur.

Pa īstam Ir viena meitene, kuras dēļ 8 pulki par 1 tukšu solījumu ir gatavi celties no mirušiem! Arī manā sirdī viss notiek pa īstam, viss tik tiešām notiek pa īstam, un arī es kļūšu bīstams, bet citādāk.

NeveiksmesNeveiksmes? Tā kā sāls uz dzīves saldskābas maizītes!Pēc tām es mīlu cigaretes garenas. Paiet dienas, dažreiznedēļas... un es dodos prom no Parīzes. Lai arī sāpes arlaiku aizmirstas, jūtas tomēr pavisam neizdzēšas. Bet tāpēc mums nav jāslēpjas! Un pavasarī aviobiļetes atkaljāiegādājas.

ZiemaSākumā es dzīvi nejutu, ar puselpu elpoju un jūtasiesaiņojumā turēju. Bet es tomēr kaut ko sapratu, sirdi krūtīs atradu un no jauna vērtības būvēju!
No dzīves varot slēpties, var arī mukt... Vai var izģērbtiesun iemīlēties! Es vairs neslēpjos un uz ceļa noguļos.Priekā mazgājos un skaistuma rindās iestājos.
Arī man dažreiz ļoti, ļoti sāp, pārsāp un bērēs neveikli smiekli uznāk. Ikreiz, kad vējš ar pirmo sniegpārslu istabāiekļūst, mani pa durvīm ārā izpūš, bet ziema noķer aizrokas un visus pikoties ielūdz!

IemīlējiesŠķiet, es esmu iemīlējies. Jūtās pievīlējies... ar precīzuatslēgu tās atslēdzu un ārā izlaidu. Lai vēders nesāpētu, maizīti uzsmērēju. Vairākas krāsas tur sarūmēju un ar karoti uzsmērēju. Lūdzu, viena Tev, otra man! Tā mēstagad lietas dalīsim un draudīgus mākoņus no sirds aizdzīsim! Gaismu apziņā ielaidīsim, aizslēgsim un ārā vairs nelaidīsim! Ar trešo maizīti Raiti pacienāsim!

VirsotnēMani ir patīkami ņemt kalna virsotnē... es esmu termossvasaras virtuvē. Maizītes, kūstot uz rozā mēles, manā mutē izsauc siekalu vētras, un skābās ledenes dziļāk somāpabīdās. Laimīgo stundu krūzītes tik īpašā rītā ar smaiduun sauli tiek pildītas!
Kad tās iztukšotas un brokastis apēstas, uz zaļas grīdas dejo pēdas, no zeķēm izģērbtas, zāle starp pirkstiemizspraucas, pāri pārskrien skudriņas... Netici? Bet tas visstepat blakus Tavam dzīvoklim uz betona virsotnes. Nesteidzīgi rit sarunas, pie ventilācijas lūkas smiekli undvašas ar svaigu gaisu sajaucas, ļaužu upes te, pakājē,barojas.

Tējā izšķīst saulaino dienu leģendas, un nākamajā vasarā šīm pašām krāsām jau citas nokrāsas. Bet nu uz šīsjaukās terases mūsu papīra kāzas un audekla minūtes, esapsolu ar Tevi kopā bēgt projām no rutīnas, un šis rīts vēlilgi pēc rītdienas krāsos mūsu iztēles!

Staburags.lv ARHĪVS

Rakstīšana — lieliska terapija un domu sakārtošana

Kategorijas