Dzīve rit Daugavas krastā

2021. gada 29. oktobris 00:00

281

Rīt dzimšanas dienu svinēs aizkraukliete Agita Vilcāne-Liepiņa. Dzimusi un augusi Pļaviņās, taču jau teju 35 gadus mājas radusi Aizkraukles pagastā un te jūtas labi.

Ar Agitu sarunājamies pa tālruni, un balsī jūtams mazliet izbrīns: “Kā, nākamgad es būtu interesantāka!” Tomēr vienojamies, ka arī 59 gadiem ir savdabīgs skaistums un tā ir katra bagātība.

Rīgas kņada nevilina

Agitas dzīve jau no dzimšanas rit Daugavas krastā. Dzimusi un augusi Pļaviņās, bija vecākā māsa brālim. Agitas māmuļai tagad ir 82 gadi, tēvs jau gadu 20 kā aizsaulē.

Pļaviņās aizvadīti arī skolas gadi. “Mācījos labi, vienmēr biju starp labiniekiem, ne ar ko īpaši neizcēlos. Taču, ja kāds mani nokaitināja un nodarīja pāri, tad parādā nepaliku. Pēc horoskopa tomēr esmu Skorpions!” teic jubilāre.

Pēc Pļaviņu vidusskolas beigšanas ceļš veda uz galvaspilsētu, kur Rīgas Kooperatīvajā tehnikumā apguva ēdienu gatavošanas tehnoloģiju. Kā vidusskolas beidzēja šajā mācību iestādē Agita mācījās divarpus gadus. Kā gan mazpilsētas meitene iejutās galvaspilsētas kņadā? “Bija grūti,” atceras Agita, “nepatika man Rīgā. Domāju, kaut drīzāk sestdiena un tiktu mājās!”

Ieguvusi profesiju, Agita atgriezās dzimtajās Pļaviņās un obligātos trīs gadus strādāja sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos. Darbs bija gan kafejnīcā un ēdnīcā, kādu laiku ēdienkartēm rēķināja kalkulāciju.

Pārceļas uz Aizkraukli

Trīs gadi paskrēja ātri, un Agita cieši nolēma savā dzīvēt ko mainīt — pārcēlās uz toreizējo Aizkraukles ciemu un sāka strādāt turīgā kolhoza ēdnīcā. Darba netrūka, un, gādājot kolhozniekiem maltīti, aizvadītas ilgas stundas. Pavāru darba lauciņā ietilpa arī dažādu svinību mielasta sagatavošana.

90. gadu sākumā par nopelnītajām pajām privatizēja dzīvokli. Nākamgad būs 35 gadi, kopš jubilāre par savu dzīvesvietu izraudzījusies Aizkraukles pagastu un citu mītnes vietu nemaz negribētu. “Esmu te iedzīvojusies un jūtos ļoti labi,” viņa teic.

Pēc kolhoza likvidēšanas bez darba Agita nepalika. Pavāres darbs atradās Aizkraukles pagasta sākumskolā, un tajā aizvadīti 11 gadi. Diemžēl veselības problēmu dēļ no šī darbiņa nācās atvadīties. Taču pagasta skoliņā jubilāre strādā vēl arvien — jau devīto gadu veic saimniecības pārzines pienākumus. Viņa teic, ka darbs patīk, jo tajā nav vienmuļības, katru dienu kaut kas cits, kas jauns, ko nākas apgūt un pieņemt.

Galvenais — lai būtu veselība

Darbdienai beidzoties, jubilāre dodas mājās un sagaida vīru. Ar Gvido Agita jau pazīstama kopš kolhoza laikiem, taču kopīgu dzīvesceļu abi izlēma iet pirms 10 gadiem. Vēl savu saimnieci ar nepacietību mājās gaida arī suņuks, kurš nav izsmalcinātas šķirnes, taču mīļš un jauks dzīvnieciņš, kas sagādā priecīgus brīžus.

Sarunā atklājas, ka Agita ir liela adītāja. Agrāk daudz adījusi jakas un džemperus, tagad, kā pati saka, pārgājusi uz mazajām formām. Dzijas pārpalikumu daudz, un tie kaut kā jāizmanto, tāpēc nu top zeķes un čības, kas ar prieku tiek dāvinātas citiem.59 gadi — tas ir daudz vai maz? Cik gan jubilāre patiesībā veca jūtas? Gadus 10 gribētu nomest nost. Galvenais — lai veselība turas. Šogad stingra mājsēde, un dzimšanas dienu plašākā pulkā nosvinēt nesanāks. 50 gadus atzīmēja radu lokā, 55 — kopā ar kolēģiem. Šoreiz gribas būt kopā ar pašiem tuvākajiem.

Vai Agitai ir kāds sapnis, ko tuvākajā laikā gribētu piepildīt? Sapnis bija par vasarnīcu, un tas nu ir piepildīts. Bija doma, ka, aizejot pensijā, to sakārtos. Taču pamazām tā ir iekopta. Ko darīs, kad pienāks pelnītās atpūtas gadi? Esmu pārliecināta, ka Agita noteikti atradīs nodarbi, kas sildīs sirdi un dvēseli.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzīve rit Daugavas krastā

Kategorijas