Jāaizver vienas durvis, lai atvērtos nākamās

2021. gada 22. oktobris 00:00

261

Jāaizver vienas durvis, lai atvērtos nākamās

Ja vasaras beigās neiznāktu kādreizējās vietalvietes Ineses Pilānes grāmata “Atdzimusi dzīvot”, varbūt par viņu neko arī neuzzinātu. Jau 20 gadus viņa par savām mājām sauc Birzgali. Viens notikums, ko vēlāk Inese nosauks par cīņu ar draņķi, sagrieza kājām gaisā viņas dzīvi. To jaunā sieviete atspoguļojusi savā grāmatā, ticot, ka tā palīdzēs citām sievietēm.

Nejaušas sakritības. Negaidīti notikumi. Liktenis. Ko no tā visa spējam ietekmēt? Kam esam spiesti pakļauties? Ko varam iepriekš paredzēt? *

— Esat dzimusi Vietalvā?

— Esmu piedzimusi Limbažos un īsu brīdi dzīvojām Skultē. Pēc tam pārcēlāmies uz dzīvi Daudzevā. Tur dzīvo gandrīz visi mūsu radi no vecmammas puses. Mamma ir ienācēja Vietalvā. Kad man bija kādi trīs gadiņi, mēs pārcēlāmies uz Vietalvu. Sāku iet vietējā bērnudārzā “Zīļuks”, tad Odzienas pamatskolā. Kad to pabeidzu, iestājos toreizējā Aizkraukles 24. arodvidusskolā. Izlēmu, ka būšu daiļdārzniece.

— Kāpēc tāda izvēle?

— Esmu puķu bērns. Man patīk puķes, dārzs, daba. Skolas laikā dzīvoju pie vecmāmiņas Secē. Pie viņas braucu ar vilcienu: Daudzevas stacijā iekāpu un un Secē izkāpu. Tā man sanāca apciemot abas vecmāmiņas, gan Daudzevas, gan Seces. Attieksme pret mācībām nebija īpaši nopietna: tik hi—hi—hi un ha—ha—ha! Tomēr kaut ko iemācījāmies. Tagad pret to izturētos citādāk. Profesijā neesmu strādājusi nevienu dienu.

— Kā nokļuvāt Birzgalē?

— Kad man bija kādi 20 gadi, māsa strādāja Bulduru bērnunamā. Viņa gāja projām no darba, un vajadzēja kādu vietā. Māsa ieteica mani. Tā daži gadi aizritēja Bulduros. Tas bija psiholoģiski smags darbs. Tad iepazinos ar dzīvesdraugu, pieteicās dēls, un es nokļuvu Birzgalē. Sākumā likās dīvaini, viss tāds svešs. Vakar pāršķirstīju domas galvā — jau 20 gadi, kā esmu Birzgalē! Esmu iedzīvojusies. Dažbrīd, kad vietējie ar mani runā un stāsta kādu senāku notikumu, es saku, ka par to nezinu, jo iepriekš te nedzīvoju, tad viņi brīnās! Domā, ka esmu te dzimusi un augusi. Visu laiku strādāju Birzgales bērnudārzā, pabeidzu Latvijas Universitāti.

Martā pēc ikmēneša cikla sajutu, ka mana labā krūts ir citāda, ar tādu kā lielu bumbuli. Sākumā nodomāju, ka cikla process nav beidzies. Parasti pirms cikla krūtis piebriest, bet šoreiz nekā...*

— Parasti šķiet, ka ar mani tas nevar notikt.

— Tas bija briesmīgi. Viena smadzeņu puslode teica — viss labi, taču otra brēca, ka nekas nav labi, ir jārīkojas. Devos pie savas ģimenes ārstes, dabūju norīkojumu uz ultrasonogrāfiju. Sākās kovida laiks, zvani, kur gribi, nekur nepieņem. Tomēr man palaimējās, tiku uz izmeklējumu Aizkraukles poliklīnikā, par ko esmu ļoti pateicīga. Ārste man iznesa atzinumu un stingri noteica: žigli uz Rīgu! Pēc tam ģimenes ārste nosūtīja uz zaļo koridoru. Es nekā no tā nesapratu. Kāds zaļais koridors? Kas tas tāds?

— Ārstēt jūs sāka, izmantojot ķīmijterapiju.

— Ķīmija ir briesmīga. Man tika nozīmētas astoņas infūzijas. Jau pēc pirmās sāka izkrist mati, ķermeni pārņēma mežonīgas sāpes. Sākumā pat nesaproti, kas ar tevi notiek. Man ļoti pietrūka tuvu cilvēku kontakta. Palīdzēja Birzgales draudzenes. Jaunākā māsa no manis tālu, sazinājāmies ar videozvanu starpniecību. Arī viena no vecākājām māsām ir tālu prom. Protams, ar visām trim māsām sazinājos, bet visu, protams, neatklāju. Negribēju, lai viņas pārdzīvo. Taču Ilze tāpat saprata, ka es nepasaku visu, kaut ko noklusēju.Ārstēšanās mani pamatīgi atsēdināja. Esmu aktīva, man patīk iet pastaigās, pārgājienos, ceļot, spēlēt teātri. Pēkšņi slimība noliek pie vietas. Bija daudz laika, lai pārdomātu visu dzīvi.

Pateicos Visumam par šo satriecošo tikšanos, vakaru un emocijām. Liekas, kāds no augšas ir atsūtījis šo lielisko vīrieti, lai es beidzot esmu laimīga, mīlēta, aprūpēta un apčubināta. Paldies par to! *

— Slimības laikā jūsu dzīvē ienāca kāds cilvēks. Jūs ļāvāties šīm attiecībām, lai arī sapratāt, ka tām nav nākotnes.

— Viņš ienāca brīdī, kad to ļoti, ļoti vajadzēja. Esmu viņam ļoti pateicīga, jo Emīls mani pieņēma tādu, kāda es tobrīd biju: slima, bez krūts un bez matiem. Šī mīlestība sagādāja vienas sāpes, bet palīdzēja pārvarēt citas.

— Dzīve jau nekoncentrējās tikai ap slimību. Paralēli visam arī sadzīves būšanas un nebūšanas. Jūs vēl pati nebijāt beigusi ārstēties, kā ļaundabīgu audzēju atklāja jūsu mammai.

— Tā kā pati biju daudz piedzīvojusi, mammas slimību neuztvēru tik traģiski. Man bija liels miers. Protams, mammas ārstniecībā ir citas nianses, taču man viss bija skaidrs, kur jāgriežas, kā jārīkojas, kādas procedūras jāveic.

— Viens ir saslimt un ārstēties, otrs — uzdrošināties domas uzlikt uz papīra un ļaut tajās ielūkoties plašākam lokam, pie tam atklājot arī ko intīmāku.

— Man kursabiedrene ieteica, ka visu, ko domāju, vajag uzrakstīt. Kad viss tiek uzrakstīts, kļūst vieglāk — it kā otram tas būtu izstāstīts, tādējādi no sevis tiek novelts viss, kas nospiež. Iegādājos zaļas krāsas kladīti un tā visu dokumentēju.

— Kā radās doma par grāmatu?

— Man ļoti gribējās, lai no šī laika kaut kas paliek atmiņā. Nolēmu, ka būtu labi, ja visu kladītē pierakstīto varētu apkopot mazā grāmatiņā. Pēc neilga laika izdomāju, ka gribētu to uzdāvināt vēl kādiem 10 — 15 cilvēkiem. Līdz saņēmos un nonācu līdz izdevniecībai. Kad to izlasīja izdevniecības “Ezerroze” vadītāja, noteica, ka tas būtu pelnījis lielāku metienu.

Sākumā iznāca 200 eksemplāru, papildmetienā vēl 100 eksemplāru, tātad kopā 300 eksemplāru. Biju pārsteigta, ka grāmata gūs tādu atsaucību, jo internetā tā vairs nav nopērkama. Pagaidām vēl daži eksemplāri iegādājami pie manis.

Kāpēc cilvēkam ir tik grūti pieņemt lēmumus un spert pirmo soli uz priekšu? Saprotu, ka tās ir bailes no nezināmā, kas būs, kas sagaidīs utt. Bet, ja nepamēģināsi, tad arī neuzzināsi. Tas ir tas pats — ja tu gribi vinnēt loterijā, pirms tam tā biļete ir jānopērk. *

— Grāmata izdota augusta beigās, bijuši tās atvēršanas svētki.

— Gribu pateikt lielu paldies bijušajai amatierteātra režisorei Ritai. Grāmata jau bija izdevniecībā, un vajadzēja maksāt par tās drukāšanu. Man tik daudz naudas nebija. Tad grožus rokās ņēma Rita. “Tu tikai saki “jā”, un nauda būs,” viņa teica. Piekritu, bet man nebija ne jausmas, ko viņa domā iesākt. Beigās viss sanāca, kā iecerēts.

Ir jau bijuši divi grāmatas atklāšanas svētki. 10. septembrī Sērenes tautas namā, kur vadītāja un arī mana vecākā māsa noorganizēja tikšanos ar iedzīvotājiem.

24. septembrī grāmatas atvēršanas svētki notika Birzgalē. Pasākums izvērtās ļoti sirsnīgs un emocionāls. Protams, neiztikām bez asarām.

Par grāmatu dzirdētas pozitīvas atsauksmes, un tas ir ļoti patīkami. Interesanti, ka daļa gaida turpinājumu. Grib zināt, vai Emīls būs atgriezies, lai paliktu.

— Aprakstu beigās lasāms kāds domugrauds, aforisms. Vai tos īpaši meklējāt?

— Nē. Var teikt, tie mani paši atrada. Gan nejauši internetā tiem uzskrēju virsū, gan atradu kādas grāmatas lappusēs.

— Runājot par grāmatām. Neraugoties uz cīņu ar blaknēm, jūs tomēr laiku izmantojāt lietderīgi. Grūtajā periodā izlasījāt 10 grāmatas.

— Man nekad nav paticis lasīt. Nekad. Lasīšana man šķita garlaicīga un neinteresanta. Man paticis kustēties, ceļot, iet pārgājienos, spēlēt teātri, tikai ne grāmatas lasīt. Kad tiku “atsēdināta”, paņēmu un izlasīju vienu grāmatu, tad vēl un vēl... Atklāju skaistu un jaunu pasauli.

Es jūtu, ka tas man jādara. Tā vien liekas, ka mani vada mans sargeņģelis. Rāda ceļu, kurp doties. Es esmu laimīga! Es esmu pati sev! Es mīlu sevi! Tik ļoti mīlu sevi, ka no priekiem asaras sariešas acīs. *

— Kādas atziņas izkristalizējās grūtajā laikā?

— Būtībā esmu kluss un kautrīgs cilvēciņš. Mani pārsteidza vietējo cilvēku attieksme, tas, kā viņi man dzīvoja līdzi, uztraucās par mani, atbalstīja, kā varēja. Tad es sapratu, ka laikam jau, rupji runājot, neesmu bijusi pēdējais s..., ja reiz baudu tādu līdzcilvēku attieksmi.

— Ko jūs tagad darāt?

— Biju izvirzījusi sev trīs mērķus — uzrakstīt un izdot grāmatu, aizbraukt uz Norvēģiju un aiziet no darba. Šie trīs punkti ir izpildīti. Pašlaik esmu bezdarbniece un esmu jauna darba meklējumos. Gribu pārbaudīt sevi pavisam citā šķautnē. Esmu atvērta jaunām idejām, pat visneprātīgākajām.

— Ko jūs novēlētu visām sievietēm?

— Atcerieties, ka jāaizver vienas durvis, lai atvērtos nākamās. Dariet to, kas pašām patīk, nevis to, kas citiem patiktu. Neatstājiet novārtā savu veselību, neatlieciet pārbaudes “uz kaut kad vēlāk”. Tad jau varētu būt par vēlu, tas jādara regulāri. Pats galvenais — mīliet sevi un ļaujiet, lai jūs mīl! Žēl, bet mēs, sievietes, neprotam sevi mīlēt, varbūt tas jau nāk no paaudzes paaudzē ģenētiski, ka vispirms ir jāgādā, lai citiem labi. Tā nevajadzētu būt. Vajag noticēt sev! Mīliet un esiet laimīgas!
* Fragmenti no Ineses grāmatas

Pieturzīmes.

◆ Inese Pilāne.

◆ Dzimusi 1979. gada 9. augustā Limbažos.

◆ Kā pirmo izglītības iestādi neilgi apmeklējusi Daudzevas bērnudārzu, pēc tam Vietalvas pagasta bērnudārzu “Zīļuks”.

◆ Mācījusies Odzienas pamatskolā, Aizkraukles 24. arodvidusskolā, Latvijas Universitātē.

◆ Dēla Ričarda mamma.

◆ Vaļasprieki: rokdarbi, ceļošana, pārgājieni, teātra spēlēšana.

◆ Horoskopa zīme — Lauva.

Staburags.lv ARHĪVS

Jāaizver vienas durvis, lai atvērtos nākamās

Kategorijas