Mans gads ar vīrusu

2021. gada 22. oktobris 00:00

145

Pagājis teju gads, kurā esmu izgājis cauri visam ar Covid saistītajam — inficēšanās, vidēji smagai slimības gaitai, vakcinācijai un ar to saistītajām blaknēm. Tagad uz šo laiku atskatoties, zinu — tā bija mana pieredze, no kuras mācīties. Uz savas ādas esmu izbaudījis ne tikai slimības gaitu manā organismā, bet arī emocionālo pusi — bailes, neziņu, kolēģu atbalstu.

Saslimšana

Pie manis kovids atnāca pagājušajā rudenī, novembra sākumā. Kā tagad atceros — tā bija svētdiena. Saulaina, vējaina diena. Izgāju pastaigā, biju nogājis pāris kilometru un sajutu savādas, vieglas iesnas. Savādas ar to, ka deguns pēkšņi sāka tecēt, lai gan galva bija skaidra, ne tā kā, ja ierasta saaukstēšanās. “Norakstīju” to uz vējaino laiku un pārāk plānu apģērbu. Lai arī zināju, ka esmu bijis kontaktpersona, līdzīgi kā daudzi tādās reizēs, domāju — mani tas neskars. Vakarā sajutu vājumu, neierasti agri uznāca miegs. Dzēru zāļu tējas ar medu, ēdu ķiplokus, turējos pretī nespēkam. Sāka sāpēt kakls. Pirmdienas rīts sākās ar mazu temperatūru — 37,6 grādi. Zvanīju ģimenes ārstei, izstāstīju simptomus. Sarunājām, ka došos uz pārbaudi. Izvēlējos to veikt Jēkabpilī.

Gaidīšana

Testēšana notika pie sociālā dienesta Brīvības ielā. Biju saklausījies, cik tests ir pretīgs, kā ar to koku bakstot degunu līdz sāpēm. Kundzes, kas veica testu, bija atsaucīgas, laipnas, pati procedūra ātra, pat nepaspēju nobīties. Pozitīva testa gadījumā mājās nāktos sēdēt vismaz divas nedēļas, tāpēc bija jāpapildina pārtikas krājumi. Ejot lielveikalā, jutos kā noziedznieks. Centos iepirkties ātri, bet ar apdomu. Paņēmu arī ūdenī šķīdināmu C vitamīnu imunitātes stiprināšanai, paracetamolu un ingveru. Sākās gaidīšanas laiks. Otrajā dienā, gaidot analīžu rezultātus, ik pa laikam ieskatījos laboratorijas mājaslapā. Atbildes vēl nebija. Nākamajā dienā apstiprinājās aizdomas — analīžu rezultāti pozitīvi.

Slimība

Atvesoļošanās bija nogurdinoša. Ar nespēku, miegainību, kas mijās ar īslaicīgu spēka pieplūdumu. Neliela paaugstināta temperatūra, sāpošas locītavas. Likās, ka pat āda sāp. Ik pa laikam gāju apgulties, aizmigu pat dienas laikā, kas man nav raksturīgi. Cīņa ar slimību mijās ar domām par miegu. Glābiņš bija paracetamols un C vitamīns. Pēc tiem uz pāris stundām iestājās pūkaina miera sajūta. Nelauza kaulus, galva kļuva skaidrāka. Zāles deva sajūtu, kā pēc smaga fiziska darba paņemtu pauzi atpūtai. Šķiet, tā bija trešā diena pēc analīzēm, kad, no rīta dzerot kafiju, vairs nejutu tās garšu. Zināju par blaknēm, bet atkal cerēju, ka mani tās neskars. Izmēģināju dažādas spēcīgi smaržojošas vielas, labas, nesen nopirktas vīriešu smaržas, kas man tik ļoti iet pie sirds. Nekā, nespēju saost. Tikai tad, kad ilgi velk nāsīs gaisu, kā galvas dziļumā uzplaiksnīja kāda nots. Tā pagāja vēl trīs dienas. Iedomājos, kā būtu, ja šīs maņas būtu pazudušas uz visiem laikiem. Galvā iezagās trakas domas — naktī guļot, pat nesaostu dūmus, ja sāktos ugunsgrēks. Protams, ziņas internetā par dažādām blaknēm, par to, ka pēc it kā vieglas slimības gaitas var sekot dziļa krīze, plaušas var atteikties strādāt, pēkšņa temperatūras kāpšana līdz 40 grādiem — tas viss jaucās pa galvu. Katrs jauns rīts sākās ar sevis apzināšanos — kā jūtos, vai ir spēks celties? Diena, kad atkal sajutu smaržas un garšas, bija iedvesmojoša. Kādu laiku dzīvojot bez šīm maņām, jutos kā nepilnvērtīgs. Protams, to nevar salīdzināt ar redzes vai dzirdes zudumu, tomēr mums katram sava nelaime šķiet visbriesmīgākā, un salīdzināšanai ar citu veselības problēmām maza jēga.

Šajā laikā ļoti novērtēju līdzcilvēku rūpes — telefonzvanus, uzmundrinošus vārdus. Pat vienkārši video ar skaistiem dabasskatiem vai kaķiem bija tik patīkami. Šajā laikā divas reizes kolēģes man atveda pārtiku un dažus medikametus. Atcerējos stāstus par noliktajiem sainīšiem pie ārdurvīm un agrāk tos uztvēru ar mazu ironiju. Tagad šādā situācijā biju nonācis pats.

Laiks pēc

Vai vīruss manī atstāja savu nospiedumu? Kā saka, nekas nav pierādīts zinātniski, bet vēl divus — trīs mēnešus ik pa laikam atkārtojās nespēks un miegainība. Bija reizes, vēl vasarā, kad sajutu līdzīgus simptomus — kaulu laušanu, pastiprinātu nogurumu dienas laikā. Temperatūru nemērīju, tā vietā iedzēru paracetamolu. Simptomi pārgāja un kādu laiku neatkārtojās.

Domas par vakcinēšanos

Pavasarī masu mediji sludināja vakcinēšanās nepieciešamību, bet es tajā laikā dzīvoju ar domu — esmu taču izslimojis, mani vīruss vairs nespēs nogāzt. Domas mainījās jūlija beigās, kad parādījās veselības speciālistu brīdinājumi par atkārtotu saslimšanas vilni. To prognozēja rudenī. Punktu manām šaubām pielika kāds brīvdabas pasākums augusta sākumā. Tajā strikti kontrolēja apmeklētājus, un es bez sertifikāta, bet kā mediju pārstāvis nokļuvu aiz sarkanbaltās lentes. Pēc saslimšanas bija pagājis vairāk nekā noteikto 180 dienu, kad vēl varētu pietikt ar vienu vakcīnu. Augusta beigās nolēmu — vakcinēšos. Pamudinājums nāca arī no ziņām par vīrusa mutāciju jeb Indijas variantu. Tas esot daudz lipīgāks, agresīvāks. Pirms vakcinēšanās bija doma aprunāties ar savu ģimenes ārsti, bet pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem viņu sazvanīt nolēmu pieteikties “pa tiešo”.

Vakcinēšanās

Arī vakcinēties nolēmu Jēkabpilī, kad to vēl varēja veikt jaunuzceltajā sporta hallē. Biju šo to dzirdējis par vakcīnām, tajā skaitā blaknēm, bet šajos stāstos pārāk neiedziļinājos. Zinu, ka mēdzu ietekmēties, rodas placebo efekts. Vēl pirms vērt vakcinācijas centra durvis, nezināju, kuru no divām — “Pfizer” vai “Moderna” — izvēlēties. Jēkabpils slimnīcas mājaslapā bija rakstīts, ka “Janssen” vakcīnas nav. Pirmajā dokumentu pārbaudē man šo jautājumu uzdeva — ar ko vakcinēsieties? Godīgi atbildēju — nezinu, pajautāju — ko jūs ieteiktu? Ieteica “Moderna”. Sekoja nākamā dokumentu pārbaude, asinsspiediena mērīšana, tipiskie jautājumi par pārslimotām slimībām, sūdzībām par veselību. Lai gan biju manāmi uztraucies, asinsspiediens, kā teica kundze, kas to mērīja, esot ļoti labs. Trešais solis — vakcīnas saņemšana ilga labi ja minūti. Jau pirms brauciena uzvilku T kreklu ar īsām piedurknēm, lai lieki nevajadzētu izģērbties. Viens mirklis, dūriens kreisajā rokā, plāksteris uz tās, un tas bija noticis. Māsiņa ieteica 15 minūtes uzgaidīt, kā arī dūruma vietu kādu laiku neslapināt. Apsēsties uz krēsla sporta zāles galā. Paklausīju un rāmi sēdēju, skatoties sarkanajos elektroniskā pulksteņa ciparos, gaidot, ka varbūt sāksies kāda reakcija. Jau tad sajutu spiedošas sāpes dūruma vietā. Par tādu varbūtību nezināju, norakstīju to uz traumētiem audiem, normālu organisma reakciju. Lai kliedētu domas par citām iespējamajām blaknēm, devos mazā šopingā pa Jēkabpils veikaliem. Vakarā roka sāpēja jau tik pamatīgi, ka jutu tai apģērba pieskārienu. Ap dūruma vietu bija izveidojies apmēram 10 centimetru liels sarkans pleķis. Naktī nebija pat domas apgulties uz kreisajiem sāniem. Nākamajā dienā, kas bija sestdiena, izvēdinot galvu, devos mazā izbraukumā uz Daugavpils pusi. Liels pārsteigums bija tur esošo cilvēku attieksme pret masku valkāšanu. Principā biju vienīgais, kas to lietoja. Ēdot pusdienas kādā kafejnīcas terasē, pēkšņi sajutu kā vilni, kas pārņem mani. Sākās mazs drudzis, acis vai krita ciet pašas, atkal liels nogurums, kādu pieredzēju rudenī. Kaut kā aizbraucu mājās, iedzēru paracetamolu, un drudzis pārgāja. Gultā pavadīju visu svētdienu, un pirmdiena sākās ar daudz skaidrāku galvu. Arvien mazāk sāpēja arī roka. Laikā starp vakcinācijām, kas man sanāca 16 dienas, nogurums ik pa laikam atgriezās. Vairākas dienas dīvaini sāpēja galva, kas sākās ar dūrieniem labajā pusē un pāris dienu laikā pārgāja uz galvas vidu, pēc tam kreiso pusi.

Otrā vakcīna

Oktobra sākumā vakcinācijas vieta no Jēkabpils sporta halles bija pārcelta uz poliklīniku. Līdz šim savā stāstā par vakcinēšanos neesmu pateicis neko negatīvu. Šoreiz biju nepatīkami pārsteigts.
Tajā laikā ap Jēkabpils slimnīcu notika pamatīgi remontdarbi, un brīdinājumu, žogu, strādnieku un tehnikas jūklī neatradu nevienu norādi par vakcinēšanās vietu. Arī poliklīnikā tādu nebija, un vienīgais padoma devējs bija garderobiste, kas teica — ejiet uz otro stāvu. Arī tur īsto kabinetu vajadzēja pameklēt. Pie kabineta durvīm uz sola bija nolikta vīriešu jaka, un loģiski padomāju, ka telpā kāds iegājis pirms manis. Pēc desmit minūtēm, kuru laikā durvis ne reizi neatvērās, pieklauvēju, un atklājās, ka kabinetā nav neviena apmeklētāja, tikai divas medmāsas. Šoreiz man lika izvēlēties, kurā rokā vakcīnu vēlos, lai ievada. Ar kuru roku mazāk darbojoties. Izvēlējos jau vienreiz cietušo — kreiso. Protams, atkal sagatavojos vairāku dienu sāpēm, nespēkam, kaulu laušanai. Nekā tāda nebija. Pēc dienas pat uzspiežot uz sadurtās vietas, sāpes nejutu. Gaidot zaļo Covid sertifikātu, slikta pašsajūta atkārtojās vairākkārt. Šo divu nedēļu laikā bija dienas, kad atkal ķēros pie zālēm. Toties tikpat kā nav novērotas galvassāpes.

***

Noteikti nevaru sevi saukt par kovida laika upuri. Tā man bija lieliska pieredze, laiks, kurā diendienā biju pārdomās, dabā, redzēju, izbaudīju visus gadalaikus visās to niansēs. Domāju, ka pats svarīgākais šajā laikā bija domas par izdošanos, cerība, ticība labākai rītdienai. Arī šobrīd, kad vīruss Latviju ierindojis pirmajā vietā pasaulē slimības izplatībā, ir sajūta, ka esam nonākuši bedres visdziļākajā vietā. Tālāk notiks rāpšanās laukā no tās. Mēs to būsim paveikuši. Ar naidu, noliegumu, ar upuriem, bet stiprāki un zinošāki.

Viedokļi. Alise Singha, Rīgas Stradiņa universitātes lektore, Cilvēka fizioloģijas un bioķīmijas katedras docētāja, vakcinācijas projekta ārste konsultante

— Vakcinējos janvāra sākumā, tikko tas bija iespējams. Ikdienā, piedaloties izbraukuma vakcinācijās, esmu daudz saskārusies ar cilvēkiem, kuri vēlas un arī nevēlas vakcinēties. Kādi ir argumenti tiem, kuri šaubās vai pat iebilst vakcinācijai? Tas atkarīgs, kur notiek vakcinācija. Lielajās pilsētās, piemēram, Rīgā, Jūrmalā, valda uzskats — nav zināms, kas ar vakcinētajiem notiks pēc pāris gadiem. Otrajā vietā ir baumas par it kā vakcīnas sastāvā esošajiem smagajiem metāliem. Trešajai grupai ir bail no paša vakcinācijas procesa, konkrēti no potes plecā. Viņi pie ārsta neiet, jūtas veseli, un arī šī pote viņiem nav vajadzīga. Ceturtais iemesls ir bailes no tūlītējām komplikācijām — trombiem, 40 grādu temperatūras, galvassāpēm, drudzim līdzīgā sindroma. Lauku reģionos pēdējos izbraukumos, kas bija Valkā un Kuldīgā, cilvēki pieraduši iztikt bez medicīniskās palīdzības. Īpaši tas attiecināms uz vīriešiem. Viņi pie ārstiem neiet, strādā savā nozarē — lauksaimniecībā, mežizstrādē — un par pārējo neinteresējas. Dakteris, pote viņiem ir kaut kas ļoti tāls, ar ikdienu nesaistīts. Tikai šajā brīdī, kad pateikts, ka vakcinācijas sertifikāts nepieciešams, lai strādātu, viņi par to aizdomājas. Arī lauku reģionos cilvēkiem bail no injekcijas kā tādas. Blaknes un komplikācijas ir pēdējā vietā. Par tām neviens nedomā, saka — kā būs, tā būs, man jādzīvo, jāiet strādāt, nav laika domāt par kaut ko tādu.

Kāpēc cilvēki sākuši runāt par mutācijām pēc gada vai ilgāka laika? Runa ir par mRNA vakcīnām, par kurām runā, ka tās piesaistās cilvēka DNS, līdz ar to mainot šūnu struktūru un funkciju. Gadu laikā šīs šūnas turpinātu dalīties, tiktu nodotas pēcnācējiem, tajā skaitā iedzimtas patoloģijas, simulēt vēža attīstību vai ko tamlīdzīgu. Cilvēki nesaprot šīs vakcīnas pamatprincipu. Patiesībā tās organismā nesaglabājas ilgāk par divām dienām. Vakcīna ir kā ziņnesis, kas šūnai padod informāciju, ka tāds vīruss var būt, un tālāk tiek izvadīta no organisma caur urīnu. Te runa ir par “Pfizer” un “Moderna” vakcīnām. Par “Johnson” vakcīnu — to daudzi negrib, jo palaistas runas, ka tā ir “bomžu” pote, un tas nosēdies cilvēku apziņā. Turklāt atmiņā ir arī skandāls par trombu veidošanos, kas patiesībā bija viens gadījums no pāris miljoniem. Tajā pašā laikā šī ir ideāla vakcīna tiem, kuriem nav veselības riska faktoru. Laukos cilvēki ir ļoti priecīgi par šo iespēju, jo nav nepieciešams ilgs laiks, lai atgrieztos darbā.

Inga Vasiļjeva, Valsts nacionālā veselības dienesta komunikācijas konsultante. — Biežākie argumenti pret vakcinēšanos ir: ceturtā daļa no atteikumiem tiek pamatota ar smagu pamatslimību, nedaudz vairāk kā piektā daļa atteikumu balstīti uz jau pārslimotu Covid-19, ir arī tādi, kuri baidās no komplikācijām, daļa no senioriem nevēlas vakcinēties karstajā laikā, vēlas nogaidīt (šis iemesls minēts jūlijā), vēlas pakonsultēties ar savu ārstu, kādu paziņu vai radinieku par vakcīnas nepieciešamību, nav vajadzības, jo tāpat nekur neiet. Savukārt biežākie argumenti par vakcināciju ir: bija nobrieduši vakcīnai un gaidīja, kad viņus uzrunās, vēlējās iedrošinājumu, ka tas jādara, daļa, kuri sarunas laikā piekrīt pierakstīties vakcinēšanai, šajā reizē pieraksta arī dzīvesbiedru.

Staburags.lv ARHĪVS

Mans gads ar vīrusu

Kategorijas