Tagad esam Ķīnā!

2021. gada 22. oktobris 00:00

(19. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. maija numurā.)

Beidzot aizejam pie suņa, kam ziemā dāvinājām segas. Tagad ir siltāks un viņam ir vieglāk, bet tāpat suns var spert tikai vienu soli uz katru pusi — tik īsa ir ķēde. Turpat nokārtojas, turpat guļ.

Aizejam līdz tirgum, kur nu jau pārdod augļus, kas noteikti nāk no dienvidiem. Kā vēlamies ko nopirkt, pārdevēji vien sāk krāmēt maisiņā kaudzes, krieviski sakot, ka ir taču labs, ir taču salds, un mums noteikti vajag vairāk.

Ārā ir viens grāds, ļoti vējains. Saprotam, ka no vēja te nenoslēpties, jo šajās bezgalīgajās pļavās tas var kārtīgi ieskrieties. Tomēr nu jau var just, ka arī šajā galā kaut kas līdzīgs vasarai būs.

Satiekam kolēģus. Jaunajam puisim no Zambijas prasīts, lai tas visiem saka, ka ir no ASV, jo nevienam nepatīkot tie, kas nāk no Āfrikas. Uzzinām, kā mūsu kanādiešu draugs ticis “menedžera” amatā — vienkārši piedraudējis, ka ies prom, ja nepaaugstinās, un te nu tas ir. Mandžūrijā skolotājus grūti atrast, tāpēc interesanti, kas notiks tālāk, jo aprīlī veseli divi taisās prom.

Arča otrdien dodas nodot asins analīzes. Interesanti, ka viņam priekšā rindā vēl 60 cilvēki, bet visi tiek galā pusstundas laikā! Ķīnā viss notiek citādāk — cilvēks ienāk kabinetā, iedod roku, viss, un nākamais. Līdzi, protams, ir mūsu ķīniešu asistente. Viņa pastāsta, ka iepriekš angļu valodu mācījusi privāti, un tam nespējam noticēt — šajā skolā retais ķīnietis spēj vienu sakarīgu teikumu izveidot angliski, bet tie laikam tiešām domā, ka var mācīt valodu!

Mūsu ķīniešu asistentei ir ļoti ekstrēma diēta. Meitene ir diezgan gara, sver 54 kilogramus, bet badojas, lai nokristu līdz 50. Ķīnā reti var pamanīt apaļīgus ļaudis. Sevišķi dāmas uztraucas par figūru. Populārākais svara zaudēšanas veids ir badošanās, nevis vingrināšanās. Vingro tikai vecākā gadagājuma cilvēki, kuru vidū arī apaļo nav.

Paliek nedaudz siltāks, staigājot pa ielām, dzirdami putni. Tie gan nav kādi atlidojušie — ķīnieši nu savus saķertos putnus izlikuši ārā būros pie veikaliem. Lai piesaistītu klientu vai lai “piesaistītu” veiksmi, nezinām. Satiksme, protams, nerimst. Gājēju pārejām te ir pavisam cita nozīme, bet ir vieta, kur uz ceļa saliktas kameras, un tad nu šajā krustojumā var tiešām nosmiet — beidzot ķīnieši samazina ātrumu un pat piebremzē, ja kāds kājāmgājējs iet pār gājēju pāreju. Tas Maņdžouli ir reti redzams.

Trešdien saņemam Arča asins analīzes rezultātus, kas rāda, ka alerģija ir no trim augiem, kas te apkārtnē zied. No tā īsti neizvairīties, tāpēc ar šo to jāsadzīvo. Ārsts izraksta zāles un iesaka stiprināt imunitāti, kas ķīniešu izpratnē izdarāms, atsakoties no alkohola, čili pipariem un jūras veltēm. Pirmie divi saprotami, pēdējais... No ceturtdienas atkal sākas trakās dienas, bet šoreiz pat direktore paskaidro, ka pie tā jāpierod — varbūt Eiropā visi ilgi gatavojas dažādiem pasākumiem, bet Ķīnā viss notiek ātri. Varbūt ar zemāku kvalitāti, bet esot jāņem vērā cilvēku skaits — te jebkurā gadījumā jābūt gatavam neparedzētajam, pasākumi un cilvēki ir lielā daudzumā, pārāk ilgi ne par ko netiek domāts. Tā smējusies, kad aizbraukusi uz ASV, un tur skolotāji sūdzējušies par 17 cilvēkiem klasē. Šeit valsts skolās ir pat 50 skolēni vienam skolotājam, tā ka atšķirība ir jūtama.

Klīst baumas, ka Krievijas robežas atvērs jūnijā, jo krieviem, redz, gribēsies braukt pēc Ķīnas vakcīnām. Bet tas ir utopiski, jo realitātē nekas neliecina par to, ka Ķīna drīzumā ko varētu atvērt. Mēs pagaidām par to neuztraucamies, jo tāpat Maņdžouli vēl diezgan ilgs laiks jāpavada.

Tikmēr ziņās parādās, ka Pakistānas premjers pēc vakcinēšanās saslimis ar vīrusu. Bet te paskaidrots, ka pēc potes veselas divas nedēļas organismam nepieciešamas, lai izstrādātu antivielas, tāpēc nevar domāt, ka pote uzreiz palīdzēs.

Tiekam ielūgti vakariņās, ko gatavo mūsu dienvidafrikāņu draugs. Viņš ielūdzis arī puisi no Zambijas, un tas tad var dalīties ar pirmajiem iespaidiem par Maņdžouli. Puisis gan saka, te ir garlaicīgi, bet labi, ka ir kolēģi, ar ko tikties. Interesanti uzzināt šādas tādas Zimbabves dzimšanas dienas tradīcijas. Viena no tām — jubilārs ar visām drēbēm jāmet ūdenī vai jāliek dušā. Semijam drīz aprit 25, tāpēc ko tādu var arī izspēlēt. Kad mēs pastāstām par to, ka liekam jubilāru uz krēsla un ceļam to augšā tik reižu, cik gadu paliek, pārējie nespēj noticēt. Interesanti tomēr, cik gan katra pasaules mala dažāda!

Nedēļas nogalē Lieldienas, bet Ķīnā nesvin. Te tiem ir aizgājušo piemiņas diena — ielās tiek pārdotas ļoti košas mākslīgās puķes un, protams, īpašie dzeltenie papīrīši, kas tiek dedzināti. Mums svētku nav, strādājam. Skolēni mums vienmēr dāvina ko interesantu. Kad ielās satiekam viņus ar vecākiem, tiekam pat pie cukurniedres. Viņi ļoti piepūlas paskaidrot, ka tā nav jāēd, bet gan jākošļā un jāspļauj ārā. Bet jauki, protams. Interesanti ir arī vārdiņi, kas mazajiem te jāmāca. Grāmatas, kā jau bijām teikuši, ir ļoti dīvainas. Bet “iglu”, kas neliekas tik svarīgs vārds un ko Ķīnā nemaz reāli neizmanto, zina visi, kamēr vārdu “siers” neviens nesaprot. Bet, runājot par sieru, beidzot esam veikuši savu pirmo pasūtījumu Ķīnas lētākajā “Aliexpress”, ko sauc “Taobao”. Atrodam pat tādu gabaliņu, kas maksā četrus eiro, ar bezmaksas piegādi. Siers… ar saņemto rupjmaizi no Latvijas. Tas būs mūsu Lieldienu ēdiens.

Tikmēr skolā darbā tiek pieņemts vēl viens skolotājs — patiesībā melnādaina meitene, vēl nezinām, no kurienes. Ir laiks, kad mainīsies skolotāju sastāvs. Šiem “jauniņajiem” tiek dota iespēja stundas pirms tam vērot — mēs “pa taisno” tikām iemesti skolā. Pagaidām viss izdodas. Arčas vecākās klases sasniedz augstākos rezultātus olimpiādē, un valodu skolā izcilnieki tiek apbalvoti ar 25 eiro, kas te ir liela nauda. Daži mazie saskrienas pierēm, bet te, nez kāpēc, ledu neviens sasitumiem netaisās likt virsū.

Priecīgas Lieldienas visiem! Ārā +8 grādi, arvien vairāk cilvēku pulcējas ielās, pat taksisti uzsvilpo meldiņu, nogādādami mūs no vienas skolas uz otru. Vēl viena nedēļa garām. Šķiet, ka laika paliek arvien mazāk, darba vairāk, bet esam nosolījušies no nākamās nedēļas atsākt pilsētas un apkārtnes izpēti. Vairs nesalst deguns, var doties piedzīvojumos!

Šoreiz par pasaules “stresaināko” eksāmenu! Nacionālās koledžas (augstskolas) iestājpārbaudījums (NCEE), ko parasti dēvē par “Gao-kao” (“Augstākās izglītības eksāmens”), ir akadēmiskais eksāmens, kas katru gadu tiek rīkots Ķīnas Tautas Republikā. Šis standartizētais pārbaudījums ir priekšnoteikums bakalaura studiju sākšanai gandrīz visās augstskolās. Parasti tas tiek veikts pēdējā vidusskolas gadā, lai gan kopš 2001. gada vecuma ierobežojumu nav.

Šis eksāmens ilgst apmēram deviņas stundas divu vai trīs dienu laikā atkarībā no provinces. Ķīniešu valoda un matemātika ir iekļauta visos testos. Kandidāti var izvēlēties vienu no sešām svešvalodām — angļu, franču, japāņu, krievu, vācu vai spāņu —, no kurām angļu ir populārākā ķīniešu vidū. Turklāt studentiem lielākajā daļā reģionu ir jāizvēlas starp divām novirzēm — sociālajām zinātnēm vai dabaszinībām. Tie, kas izvēlas sociālās zinātnes, saņem papildu pārbaudījumus vēsturē, politikā un ģeogrāfijā, savukārt tie, kuri izvēlas dabaszinātnes, tiek pārbaudīti fizikā, ķīmijā un bioloģijā.

Kopējais vērtējums, ko students saņem, parasti ir visu šo pārbaudījumu atzīmju svērtā summa. Maksimālā iespējamā atzīme gadu no gada ir ļoti atšķirīga, tā atšķiras arī dažādās provincēs.

Parasti šis iestājpārbaudījums katru gadu notiek no 7. līdz 8. jūnijam, lai gan dažās provincēs tas var ilgt vēl vienu dienu.

Universitātes parasti nosaka fiksētu uzņemšanas kvotu katrai provincei, kur lielākais studentu skaits atļauts no provinces, kurā tad universitāte atrodas. Tā kā progresīvie izglītības resursi (universitāšu skaits un kvalitāte) visā Ķīnā sadalīti nevienmērīgi, tiek apgalvots, ka uzņemšanas procesā skolēni tiek diskriminēti, pamatojoties uz viņu ģeogrāfisko reģionu. Piemēram, salīdzinot ar Pekinu, Dzjansu provincē uz vienu iedzīvotāju ir mazāk universitāšu. Tāpēc Dzjansu parasti saņem mazāk uzņemšanas kvotu nekā Pekina, kas nozīmē lielāku konkurenci starp studentiem Dzjansu provincē. Pēdējo gadu laikā atšķirīgie uzņemšanas standarti dažām ģimenēm likuši pārcelties citur, lai palielinātu bērnu izredzes iestāties universitātē.

“Gaokao” ir viens no ietekmīgākajiem eksāmeniem Ķīnā, un studenti testu var kārtot tikai reizi gadā. Līdz ar to gan skolotāji, gan studenti tiek pakļauti milzīgam spiedienam, gatavojoties eksāmenam un kārtojot to. Stress ir tik liels, ka pārbaudes laikā jaunieši nereti ģībst.Šī testēšanas sistēma ir “vispieprasītākā pārbaude pasaulē” (protams, tas tāpēc, ka tik daudz ķīniešu to kārto. Testēšanas periods Ķīnā ir saspringts. Un arī vecāki te ir traki — ir pat tā, ka daži nevēlas, lai viņu meitām eksāmenu laikā būtu menstruācijas, tāpēc jau laicīgi tās tiek nogādātas pie ārstiem, kas izraksta kontracepcijas tabletes, tā “noregulējot iespējami negaidītus pārsteigumus” šajā svarīgajā laikā. Protams, tiek runāts arī par klīnisko depresiju un pašnāvību līmeni Ķīnā tieši šo eksāmenu laikā. Ķīnā konkurence arī izglītības jomā ir milzīga, mums īsti neaptverama.

150. — 163. diena

Lai arī darba grafiks traks, pirmdienas būs mūsu piedzīvojumu dienas! Mostamies agri, pasūtām auto (Ķīnā ir gan taksisti, gan tādi braucēji kā didi, kas rezervējami telefona aplikācijā un ir lētāki). Mums tā sistēma vēl nav īsti skaidra, bet šoferis mūs aizvizina līdz tam “dīvainajam” punktam kartē, ko esam atlikuši. Tā ir pļava 14 km ārpus pilsētas. Vienkārši ieduram pirkstu kartē, aizvizināmies līdz turienei un sakām, lai braucējs mūs atstāj.

Esam pļavās. Te nav koku — cik vien acis redz, apkārt plešas bezgalīgi lauki, kam vasarā jāpārtop par zaļzaļām pļavām. Šur tur griežas vēja ģeneratori, un brāzmas ir tiešām spēcīgas — šeit pagājušo nedēļu vētras laikā būtu interesanti!

Mēs dodamies pāri pakalniem, lai atklātu dažas nožogotas teritorijas, kas arī ir tās pašas pļavas. Atrodam pat trīs kokus un sabrukušu templi. Visa apkārtne nelielos pakalnos, un uz augstākā no akmeņiem sakrāmēts templītis, vietējie starp akmeņiem salikuši krāsainas lupatiņas, uz kurām virsū rakstītas mantras ķīniešu simboliem. Nedaudz dīvaini, ka tieši šajā virsotnē vējš pierimst, kamēr soli tālāk no templīša atkal purina tā, ka liekas, arī aizlidosim!

Te var redzēt Maņdžouli un arī Zabaikaļsku Krievijā. Plašumu plašumi un divas pilsēteles pa vidu. Tāds sirreāls skats. Templītim apkārt sacelti mazi akmens krājumi, un ir neparasti – visapkārt pļavas un vējš, un te uzradusies šāda svētā vieta. Cerot, ka neesam iztraucējuši kādus mongoļu vai ķīniešu gariņus, dodamies no kalna lejā.

Šī pastaiga liek aizdomāties par to, kā mongoļi tiešām klejo šajās pļavās, kā meklē nometnes vietas. Tik tuvu visai dabas varenībai! Te beidzot iespējams sajust, cik gan pats esi maziņš!

Tuvāk pilsētai parādās pāris fermas, kazu ganāmpulki, govis un ēzeļi, kas brūnajā zālē meklē ko apēst. Ir arī jurtu komplekss, kas gan ir slēgts. Priekšā augstceltnes. Parādās suņi, parādās ķīnieši, auto un rosība. Cauri pilsētas dienvidu pusei, kur ārzemnieku nav, gar dzelzceļa staciju, no kuras beidzot atkal kursē vilcieni, sasniedzam Maņdžouli centru. Tik interesanti — nupat bijām šajā tālajā pasaulē, bet nu atkal pilsētas dzīvē.

Ir interesanti, ka mums ir iespēja dot ķīniešu bērnam angļu vārdu vai tad, ja viņu vecāki paši mēģina ko iemācīties angliski. Joprojām ir dīvaini, ka pat lielveikalā pārdevēji cenšas ko pārdot. Pat dārgu veļas pulveri, dāvanā sniedzot veļas grozu un vēl visādas lietas, lai tikai mēs ko nopirktu (nē, mēs nepērkam). Ķīnā atkal kādā pilsētā uzliesmojis vīruss — 50 saslimušo.

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Tagad esam Ķīnā!

Kategorijas