Kooperatīvu laiki Jaunjelgavā

2021. gada 19. oktobris 00:00

Brīvā tirgus ekonomika parasti asociējas ar tīro kapitālisma sistēmu, kur zeme un kapitāls ir privātīpašumā, bet ekonomiskie lēmumi tiek pieņemti, ņemot vērā īpašnieku intereses. Būtisks elements ir privātīpašums kā valdošā īpašuma forma. Ir brīva uzņēmējdarbība un pilnīga konkurence. (Wikipedia)

Draugs un brālis

Kādā 1990. gada ziemas pievakarē pēc iepriekšējas sazvanīšanās pie manis uz Tukumu atbrauca Aleksandrs. Man jau bija sajūta, ka viņam kaut kas aiz ādas, jo nekulsies taču cilvēks cauri ziemai no Jaunjelgavas uz Tukumu tikai tādēļ, lai parunātos. Atskatoties uz piedzīvoto, man jāsecina, ka mūsu kopējie dzīves ceļi tā savijušies kopā kā ne ar vienu citu vīrieša cilvēku ārpus manas ģimenes. Mēs esam bijuši un paliekam draugi jau 50 gadus. Es Aleksandru izjūtu kā brāli. Lai arī kādas ir tavas attiecības ar brāli dažādos dzīves posmos, lai ko tev par viņu stāstītu apkārtējie, viņš ir un paliek tavs brālis. Kopā mācījušies Daudzeses astoņgadīgajā skolā un Neretas vidusskolā, mēs turpinājām uzturēt kontaktus manu studiju laikā un arī pēc tam. Aleksandrs ir divus gadus vecāks par mani un pēc vidusskolas beigšanas aizgāja dienēt pretgaisa raķešu karaspēkā. Pa to laiku es pabeidzu vidusskolu un iestājos RTU ekonomistos. Principā man bija pilnīgi vienalga, kādā fakultātē stāties, jo es sekoju Aleksandra padomam, rakstītam vēstulēs no armijas:“Jāni, lūdzu, dari visu iespējamo, lai nenonāktu šajā miskastē!”

Dibina “Collu”

Mazliet sirreālie, taču nopietnie, noteikti interesantie un unikālie kooperatīvu laiki Latvijā! Vienīgie Latvijas vēsturē, jo tā nav bijis un vairs arī nekad nebūs. Kooperatīvus kā kolektīvo privāto īpašuma formu ieviesa Gorbačovs ar “perestroiku”, kas komplektā ar slaveno “ukazu” par pierobežas tirdzniecību blakus agrākajam valsts monopolam uz importu-eksportu un ārzemju valūtas ieņēmumiem faktiski pieļāva iespēju valūtai legāli nonākt arī privātpersonu rokās. Tolaik Tukumā par Sadzīves pakalpojumu kombināta direktoru kļuva Pēteris Lauva, slaveno “Ādažu” priekšsēdētāja Alberta Kaula vietnieks ekonomikā. Viens no viņa reformas virzieniem bija jaunas ārējās tirdzniecības struktūras izveidošana, kuru realizēt Pēteris uzaicināja mani. Jau bija iegriezta tiem laikiem liela operācija ar gada apgrozījumu 4 miljoni zviedru kronu, kad pie manis ieradās Aleksandrs: “Jāni, mēs esam nodibinājuši kooperatīvu “Colla” un paņēmuši ilgtermiņa nomā no Jaunjelgavas MRS Taurkalnes lejasgala krautuvi, Neretas un Taurkalnes mežniecības ar kopējo cirsmu fondu ap 40 000 m3 gadā. Taurkalnē mums ir divi gateri, divas taras līnijas, zāģmateriālu kalte un neliela galdniecība. Man ir labs kontakts ar somu Pāvo, un mēs esam sākuši taras eksportu uz Skandināviju ar automašīnām, pelnām valūtu. Mums trūkst dažas vajadzīgās kapacitātes. Es aicinu tevi uz Jaunjelgavu par juristu un ekonomistu vienā personā!”

Vilina ar mašīnu un kapitāldaļām

Lai arī kādas bija manas simpātijas pret Aleksandru, bet nu šoreiz viņš stipri šāva pāri strīpai! Man bija labs un interesants darbs, labs atalgojums, dienesta Volga un gala beigās ģimene un bērni Tukumā! Taču Aleksandrs nelikās mierā: “Nāc, iziesim ārā, es tev kaut ko parādīšu.”

Mēs izgājām ārā no Harmonijas ielas ofisa, kur mūsu datoristi iepazīstināja mani ar tikko saņemtajiem pirmajiem personālajiem datoriem. Pie durvīm stāvēja balts japāņu firmas “Daihatsu” džips.

“Es atbraucu ar šo, mūsu kooperatīvam piederošo mašīnu. Pa aizputinātu ceļu iet, ka nemetas.”

Aizsmēķējis cigareti, viņš turpināja:

“Ja tu piekritīsi nākt uz Jaunjelgavu, šī mašīna būs tava. Mēs tevi uzņemsim dibinātājos ar 25% daļām, un tev būs dzīvoklis jaunā mājā Jaunjelgavā. Mēs savā starpā esam par to vienojušies, un es esmu pilnvarots tev šādu priekšlikumu izteikt.”

Ķitvai nazīt! Tas jau bija ļoti nopietni. Kombinātā es šā vai tā biju algots darbinieks, bet te 25% valūtu pelnošā mežu kooperatīvā!

Krava aiziet jūriņā

Aprunājies ar sievu, es nolēmu piekrist Aleksandra piedāvājumam. Direktors bija nikns, nedošot man darba grāmatiņu. Pateicu, ka tādā gadījumā viņš to var iesālīt, apgriezos un aizbraucu uz Jaunjelgavu. Sekretāre gan vēlāk sadzina mani rokā Taurkalnē un izteica Pētera piedāvājumu atgriezties Tukumā, lai privatizētu aušanas cehu. Taču nekad neesmu bijis pulksteņa pendelis, ja lēmums ir pieņemts, tad pie tā jāturas.

Mans pirmais pienākums bija dabūt zāģmateriālu eksporta kvotas Ekonomikas ministrijā. Trīs dienas nesekmīgi slīpēju gaiteņus Ministru kabineta ēkā, līdz beidzot apšuvuma dēļu piedāvājums kāda ierēdņa vasarnīcai bija pietiekams, lai viņš uzliktu vajadzīgos parakstus un zieģeļus. Pienāca pavasaris, jūra bija vaļā, un tas nozīmēja iespēju vest zāģmateriālus uz Zviedriju ar kuģi. Tikai sauskravas kuģu Latvijā nebija. Gala beigās tika atrasts zvejnieku kuteris “Bute” no Lapmežciema, kuram kapteinis bija ar mieru izgriezt klājā lielāku lūku, lai var rūmē ielaist taras paku. Kuģītis pietauvojās kanālmalā Vecmīlgrāvī, un operācija varēja sākties. No Taurkalnes ar mašīnām sastīpotā tara tika vesta uz kuģi un tur ar autokrānu no mola laista iekšā kuģa rūmē. Dokumentu paciņa ar kravas specifikāciju, kvotām un atļaujām man bija diplomātā. Tikai, eh, neraža! Nebija jau, kam to atrādīt! Padomju robežsargi un muitnieki bija prom, bet Latvijas vēl nebija atnākuši. Tomēr kaut kādus zieģeļus vajag, zviedru krasta apsardze var neielaist savos ūdeņos. Izrādījās, ka Rīgas ostas pārvaldē ir tikai viena amatpersona — ostas pārvaldnieks, kapteinis Juris Krivojs. Kad es tagad paskatos uz Rīgas brīvostas pārvaldes stikla namu, man atmiņā nāk melnajā jūrnieku uniformā ar zelta uzšuvēm tērpies pirmais ostas pārvaldnieks un viņa kabinets. Kapteinis Krivojs salika zieģeļus, kuģītis “Bute” priecīgi nosvilpās un ar 300 m3 taras rūmē aizgāja jūriņā.

Ar “Makarovu” pie sāniem

Ja pirms tam kooperatīvs “Colla” par ārzemēs ieņemto valūtu ieveda savām vajadzībām Zviedrijā pirktas preces, automašīnas, rezerves daļas un motorzāģus “Husqvarna”, tad tagad mērķis bija saņemt valūtu bankas kontā. Tas nebija pašmērķis, bet nepieciešamība, lai, to samainot “repšikos”, būtu par ko maksāt algas, pirkt cirsmas un veikt citas pamatoperācijas iekšzemē. Algas taču nevar izmaksāt “husqvarnās”! Tātad ir jāatver valūtas konts. Vienīgā banka, kas šādu operāciju varēja veikt, bija tikko darbību sākusī banka “Baltija’’. Devos uz bankas biroju, kas toreiz sastāvēja no četrām bēniņu istabiņām Rīgā, Aspazijas bulvārī, ar ieeju blakus Centrālajam arodbiedrību namam. Pēc formalitāšu nokārtošanas banka mums atvēra valūtas kontu ar kārtas numuru 180. Tātad “Colla” bija 180. firma Latvijā, kurai ir atvērts valūtas konts. Atceros, ka pirmo pārskaitījumu no Zviedrijas mēs gaidījām ilgi, un mūsu galvā tad šaudījās dažādas domas. Visbeidzot pēc sešām nedēļām tas pienāca — zviedru kronās! Daļu no summas bija jāizņem skaidrā naudā, jāmaina Rīgas valūtas maiņas punktos uz “repšikiem” un jāved uz Taurkalni. Maiņas kursi katrā punktā bija savi, pie tam katru dienu mainījās. Bija jāapskrien kādi trīs četri kantori, lai dabūtu labāko valūtas maiņas kursu. Faktiski notika diņģēšanās par dokumentu, kurā norādīts valūtas veids, summa un kurss, turklāt tas ar roku uzrakstīts uz pusburtnīcas lapas. Šodienas VID, ieraugot šādu naudas dokumentu, vai nu noģībtu paši, vai arī aizsūtītu mani uz Sarkandaugavu paārstēties. Tā kā šī bija lieta, kas ietilpa manos pienākumos, tad drošības pēc iestājos Aizkraukles zemessargos un dabūju “Makarova” sistēmas pistoli. Un tā es ar “Makarovu” pie sāniem cauri Taurkalnes mežiem vedu to naudas blāķi uz mūsu kooperatīva biroju Taurkalnē.

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Kooperatīvu laiki Jaunjelgavā

Kategorijas