Ieskats vakcinācijas vēsturē

2021. gada 19. oktobris 00:00

Vakcīnas pret bīstamām infekcijām nav jaunāko laiku izgudrojums. Eiropā šim procesam ir 225 gadus sena vēsture. Par to stāsta Ieva Lībiete — Rīgas Stradiņa Universitātes Medicīnas vēstures institūta docente un Anatomijas muzeja vadītāja.

Pirmā metode — variolācija

Medicīnas vēsturniece min 16. gadsimtā pirmo rakstīto avotu, kas nāk no Ķīnas. Tur praktizēja metodi, kuras nosaukums ir variolācija, lai cilvēkus mēģinātu pasargāt no melno baku infekcijas. Ar melnajām bakām inficētas personas ādas kreveles ārsts saberza pulverī, tad ieskrāpēja vesela cilvēka ādā vai lika iešņaukt. Bija cerība, ka bakas tiks pārslimotas vieglā formā, bet pastāvēja arī risks smagi inficēties un nomirt.

Eiropu šī metode sasniedza 18. gadsimta pirmajā pusē, kad britu vēstnieka sieva Mērija Vortlija Montagu Konstantinopolē bija vērojusi variolācijas pielietošanu. Viņa sāka to popularizēt, jo pati bija smagi pārslimojusi melnās bakas, bet pēc izveseļošanās Mērijas ķermeni klāja dziļas rētas, turklāt slimība nebija saudzējusi dažus tuviniekus. Pamazām variolācijas metodi sāka ieviest Lielbritānijā, Francijā un citur Eiropā.

Daktera Dženera novērojumi

Terminu “vakcinācija” lieto kopš 18. gadsimta beigām. Tas ir atvasināts no latīņu vārda “vacca” — ‘govs’. Tā nav nejaušība, jo vakcinācijas pamatlicējs angļu lauku ārsts Edvards Dženers savā praksē ievēroja: slaucējas, kuras inficējas kūtīs un pārslimo govju bakas (daudz mazāk bīstamas nekā melnās bakas), nenomirst un kļūst neuzņēmīgas pret draudīgajām melnajām bakām, kam augsta letalitāte.

Dakteris Dženers nosprieda, ka varētu mērķtiecīgi inficēt cilvēkus ar govju bakām, lai viņi nesaslimtu ar melnajām bakām. Viņš 1796. gadā nolēma veikt eksperimentu, kurā iesaistīja sava dārznieka astoņus gadus veco dēlu Džeimsu Fipsu. Ieva Lībiete uzsver, ka no mūsdienu medicīnas un zinātnes ētikas viedokļa tas būtu absolūti nepieļaujami.

Taču jāpatur prātā, ka tā laika situācija bija dramatiska, jo melno baku epidēmija aizrāva nebūtībā simtiem tūkstošu cilvēku. Lauku ārsts izvēlējās visaugstākās pakāpes risku.

Sāra un viņas govs

No slaucējas Sāras Nelmsas, kura bija inficējusies ar govju bakām, viņš paņēma infekciozo materiālu un injicēja zēnam. Vēsture saglabājusi arī govs vārdu, kas bija inficējusi Sāru, — to sauca Ziediņš. Džeimss Fipss saslima ar govju bakām, bet ātri izveseļojās. Pēc divām nedēļām dakteris Dženers zēnu mēģināja inficēt ar melnajām bakām, bet viss beidzās laimīgi — viņš nesaslima. Ārstam izdevās pierādīt, ka govju baku injekciju saņēmušie nesasirgst ar nāvējošajām melnajām bakām. Drīz vien Edvards Dženers publicēja grāmatu par vakcināciju. Interesanti, ka tas notika laikmetā, kad cilvēki pat nezināja par vīrusu eksistenci.

Pirmās protesta kampaņas

Vakcinēšana pret melnajām bakām Rīgā sākās 1800. gadā. To veica ārsts Otto Hūns — viens no Aleksandra Augstumu slimnīcas dibinātājiem. Šis ir pirmais dokumentētais gadījums Latvijā. Masveida vakcinācija gan notika krietni vēlāk.

Reizē ar pirmo vakcīnu Lielbritānijā radās arī pirmās antivakcinācijas kampaņas. Cilvēku bailes no jaunās metodes spilgti raksturo arī 19. gadsimta sākuma karikatūras, kurās redzami dažādi sagaidāmie blakusefekti — vakcinētajiem cilvēkiem izaug ragi, astes un citi govīm līdzīgi veidojumi. Savukārt 19. gadsimta vidū, kad Anglijā pieņēma obligātās vakcinācijas aktu, parādījās arī pirmās diskusijas par cilvēktiesībām un valsts tiesībām iejaukties indivīdu privātajā dzīvē.

Slavenākais veiksmes stāsts

Vēl 20. gadsimta vidū katru gadu pasaulē ar melnajām bakām saslima 10 — 15 miljoni cilvēku, no kuriem divi miljoni nomira. Tāpēc Pasaules Veselības organizācija (PVO) 1966. gadā sāka vēl nepieredzēta mēroga vakcinācijas kampaņu, lai pasaulē izskaustu melnās bakas. Tika izveidotas milzīgas starptautiskas ārstu volontieru brigādes, kas desmit gadus brauca uz visiem kontinentiem. PVO 1979. gadā paziņoja, ka melnās bakas ir pilnībā iznīdētas. “Šis ir slavenākais vakcinācijas stāsts medicīnas vēsturē — pirmā un vienīgā infekcijas slimība, kas, pateicoties vakcinācijai, ir pilnībā izskausta pasaulē. Pret lielāko daļu citu infekciju (poliomielīts, masalas, garais klepus, difterija u. c.) vakcinācijas rezultātā mums ir izstrādājusies pūļa imunitāte,” skaidro medicīnas vēsturniece.

Luija Pastēra atklājums

Kaut gan pirmā vakcinācija praktiski bija pieejama jau no 18. gadsimta, to zinātniski pamatoja tikai 19. gadsimta otrajā pusē, kad Eiropā sākas mikrobioloģijas uzplaukums. Franču mikrobiologs Luijs Pastērs pētījumos atklāja, ka ir slimības, kuras izraisa mikroorganismi. Šo atklājumu viņš izdarīja nejauši. Pēc Francijas vīndaru lūguma zinātnieks meklēja iemeslu, kāpēc vīns dažreiz saskābst. Pētot mikroskopā paraugus, viņš ievēroja savairojušās sīkbūtnes — baktērijas. Viņam radās ideja — ja jau mikrobi padara “slimu” vīnu, varbūt tie vainojami arī cilvēku slimībās. Zinātnieka vārdā ir nosaukta pasterizācijas metode, kad šķidrumus iespējams saglabāt, uzkarsējot un paturot noteiktā temperatūrā, lai ietu bojā patogēnie mikroorganismi.

Luijs Pastērs, lai godinātu angļu ārstu Edvardu Dženeru, terminu “vakcinācija” padarīja par vispārēju apzīmējumu metodei, kad, ievadot organismā medikamentu, tiek ierosināta imūnsistēmas atbildes reakcija. Iepriekš apzīmējums tika lietots vienīgi saistībā ar melnajām bakām.

Staburags.lv ARHĪVS

Ieskats vakcinācijas vēsturē

Kategorijas