Sievai noteikti jābūt dejotājai

2021. gada 15. oktobris 00:00

Kad pasaule vēl nepazina koronavīrusu, mēs bieži priecājāmies par vīriem un sievām tautastērpos. Vienmēr smaidīgiem, košiem, ar enerģiju, kas, ielikta dejā, līdzi rāva katru skatītāju. Viens no kolektīviem, kurš mani vienmēr apbūris ar savu dejas mīlestību, ir “Irši” un tā dejotājs Dzintars Meiers. Omulīgs, smaidīgs, raženu augumu, skaļu balsi. Šī nedēļa Dzintaram ir īpaša — pirms 55 gadiem viņš nāca pasaulē mammas Valentīnas un tēta Jāņa ģimenē.

Iemaina traktoru pret “fantomasu”

Dzintars ir, kā moderni saka, lokālpatriots. Ne Rīga, ne ārzemes viņu neesot vilinājušas. No Pierīgas uz Iršiem reiz pārcēlies viņa tētis un līdzi sev ņēma sieviņu — agronomi. Paju sabiedrība “Līdums” Iršos viņus vienoja darba frontē. Nepilnu pusotru gadu pirms Dzintara viņi pasaulē laida māsiņu Dzintru. Pēc pamatskolas Iršos un Kokneses vidusskolas bija iespēja paskatīties, kāda ir dzīve Rīgā. Mācījās 3. tehniskajā skolā. Profesija universālvirpotājs nozīmē, ka var strādāt gan ar koku, gan metālu. Kurš materiāls patīk Dzintaram? Koks esot ar jūtām, ar to esot patīkamāk darboties. Arī tagad, kad šajās dienās strādā pie kādas senas muižas ēkas restaurācijas Dignājas pusē, darbs ar koku esot sirdij tuvāks nekā mūrēšana. Tomēr darbs ar tehniku, “dzelžiem” nav netīkams, jo padomju laikā pats pārbūvējis traktora piekabi, saskrūvējis mazu traktoru, kuru vēlāk iemainījis pret mazu kravas mašīnu, sauktu “fantomass”, citā vārdā “LuAZ”.

Patīk zemi rušināt

Stāstot par jaunību, laiku Rīgā, Dzintars ar labiem vārdiem piemin skolas pasniedzēju — meistaru, kurš ar zēniem pavadījis laiku arī pēc mācību stundām. Pateicoties viņam, pirmo reizi skatījies hokeja spēli. “Nē, nē, nē, tas nav mans, man patīk lauki, daba, puķes un viss pārējais. Zemi rušināt,” pārliecinoši saka Dzintars, kad jautāju, vai savu turpmāko dzīvi vēlējies pavadīt Rīgā?

Kamēr Rīgā mācījies, tikmēr uz viņa vietu paju saimniecībā atnākuši trīs citi virpotāji. Kādu laiku strādājis savā arodā, bet, tā kā trūka traktoristu, virpošanai metis mieru un gājis tēva pēdās, sēdies pie lielā un spēcīgā traktora T-150 stūres. Dzintaram izpalika tā sauktais armijas laiks. Izziņā no kara komisariāta teikts “ierindai nederīgs”. Tas tāpēc, ka bērnībā kāja aizķērusies un iekritis vannā ar karstu ūdeni. Piemiņa no negadījuma palikusi uz mūžu, bet, kā smej jubilārs, dejošanai tas netraucē.

Dejo jau 30 gadu

Dzintara pirmā sieviņa bija aizkraukliete Sandra, un kopīgi paskrējis 20 gadu. Jubilārs teic, ka nevarēja būt ne runas, ka abi nedejotu deju kolektīvā. Izauklēja dēlu Andri, kurš pārcēlies uz dzīvi Holandē, nesen par sievu ņēmis meiteni no Polijas.

Jubilārs atzīst, ka pārsvarā viņa vainas dēļ pirmā laulība izjukusi. Kādu laiku dzīvojis viens, bet pirms pieciem gadiem Koknesē Ziemassvētku ballē iepazinies ar Līgu. Dzintars atceras, ka ballē toreiz spēlēja brāļi Auzāni. Sadejojušies un turpina dejas ceļu kopā gan pa dzīvi, gan “Iršos”. Pirms diviem gadiem oktobrī abi mija gredzenus. Ar tautas dejām jubilārs iepazinies pamatskolas pirmajā klasē vai pat vēl agrāk, sagatavošanas klasē, un šī mīlestība turpinās joprojām. Atceras pirmo meiteni, ar kuru dejoja pārī — Anitu Ozolu no Kokneses. Pirms 30 gadiem pievienojies vietējam deju kolektīvam. “Bija izvēle starp teātri un dejām, izvēlējos dejot. Patīk kustēties.”

Ruksi nesot, ielūst ledū

No 1993. gada Dzintars ir medību kolektīva “Irši” rindās. “Piecpadsmit gadus gāju kā dzinējs, līdz sāku medīt pats. Pirmais medījums bija stirna.” Jubilārs atceras arī kādu īpašu nedēļas nogali, kad divas dienas pēc kārtas no medību kolektīva veiksme uzsmaidīja tikai viņam. Trofejās mežakuilis un staltbriedis. Atmiņā labi palicis gadījums, kad nomedīts “čumodāns” jeb divgadīga mežacūka. Grūtākais bijis ne medības, bet nomedītā nogādāšana līdz mašīnai. Divatā ar kolēģi ruksis bija jānes kilometru, turklāt pārvarot dažādus šķēršļus, tajā skaitā aizsalušu upi, kurā pilnai laimei pagadījās arī ielūzt.

Dzīve kļuvusi krāšņāka

Kā Dzintars jūtas, pārkāpjot 55 gadu slieksni? “Galvenais, lai sirdī esmu jauns, cipariem nav nozīmes. Ja pats esi pozitīvs, viss notiks. Mazāk klausīties negatīvās ziņas,” viņš saka. Līdzās citiem darbiem iesaistījies kādā labi zināmas ASV tīkla mārketinga kompānijas darbībā. Tā iepazinis grāmatas, kuras lasot, kā Dzintars saka, mainījis savu domāšanu uz pozitīvo gultni, izslēdzot visu negatīvo. Dzīve kļuvusi daudz krāšņāka. Pirms tam gan bijis laiks, īpaši pēc četrdesmit gadu sliekšņa, kad iestājies dzīves apnikums.

Staburags.lv ARHĪVS

Sievai noteikti jābūt dejotājai

Kategorijas