Dārta Vorslava: “Kā kortos, tā dzīvē vēlos būt labākā”

2021. gada 15. oktobris 00:00

254

Dārta Vorslava: “Kā kortos, tā dzīvē vēlos būt labākā”

Aizkrauklietes Dārtas Vorslavas vārds daudziem asociējas ar tenisu. Lielāka iespēja viņu sastapt ir kortos nekā kaut kur citur. Ikreiz, kad vēlos aicināt Dārtu uz sarunu, viņa ir aizbraukusi uz sacensībām vai nometni. Arī šoreiz izteicu piedāvājumu, dienu pirms viņa sēdās lidmašīnā uz Tenerifi, kur trenēsies vēl mēnesi un tad ieradīsies uz sacensībām dzimtajā pilsētā.

Tēva degsme motivē

— Esi kārtējā treniņu nometnē?

— Jā, esmu atgriezusies Tenerifē, būšu šeit līdz novembra beigām. Tad lidošu uz Latviju, lai piedalītos starptautiskā tenisa turnīrā Aizkrauklē. Ziemassvētkus un Jauno gadu plānoju sagaidīt mājās, pēc tam, visdrīzāk, atkal došos prom, lai pievērstos treniņiem.

— Kad pirmo reizi turēji rokās tenisa raketi?

— Atceros, kad man bija septiņi gadi, ar tēti sēdējām virtuvē, ēdām brokastis un runājāmies. Viņš pajautāja, vai vēlos pamēģināt spēlēt tenisu, atbildēju — jā! Biju maza, neko daudz nesapratu, taču jau pēc pirmās nodarbības nevēlējos pamest kortus.

— Cik liela loma, veidojot sportistes karjeru, ir taviem vecākiem?

— Vecāki, īpaši tētis, kļuva par tenisa fanātu. Viņa degsme stimulē mani strādāt. Redzēt vecāku prieku, kā viņi man līdzpārdzīvo, ir motivējoši.

— Kas tenisā ir grūtākais?

— Tas, ka esmu viena. Mačs ir ilgs, kā tas beigsies, atkarīgs no manis. Pirmām kārtām es spēlēju ar sevi, nevis pretinieku.

“Visa atbildība gulstas uz mani”

— Nākotni arī saisti ar sportu?

— Kamēr vien būs iespēja, spēlēšu. To, kā viss izvērtīsies, šobrīd ir grūti prognozēt. Teniss ir individuāls un psiholoģiski grūts sporta veids. Mentālā sagatavotība ir ļoti svarīga, lai pāragri nepārdegtu. Vienu dienu man šķiet, ka viss ir lieliski, citkārt domas mainās par 180 grādiem.

Nākotnē plānoju mācīties sporta psiholoģiju vai kļūt par tenisa treneri.

— Ir gribējies mest mieru?

— Tenisu spēlēju 10 gadus. Protams, pēc īpaši smagiem zaudējumiem galvā ielavās dažādas domas. Pirmajā brīdī šķiet, ka viss, iestājas mazais pasaules gals, bet paiet laiks, un, padomājot ar skaidru galvu, es apzinos, ka bez tenisa savu dzīvi iedomāties nespēju.

— Kā apvieno sportu ar mācībām?

— Kad trenējos Latvijā, mācījos Skrīveru vidusskolā. Skolu apmeklētāju retāk nekā lielākā daļa audzēkņu, bet man bija ļoti pretimnākoši skolotāji. Lieti noderēja sportistes rūdījums un raksturs — es visu varu izdarīt! Viegli nebija, bet tiku galā. Kopš pagājušā gada mācos tālmācībā, tagad apgūstu 11. klases vielu. Kad ir brīvs laiks un nav treniņu, pievēršos mācībām.

— Kā pandēmija ir ietekmējusi tavu ikdienu?

— Pandēmija ir iemesls, kādēļ šobrīd atrodos Tenerifē. Ja pirms gada nebūtu sācies “lokdauns”, es būtu atgriezusies Latvijā. Nācās palikt Tenerifē, ierobežojumi bija ļoti strikti. Kādu mēnesi vajadzēja uzturēties iekštelpās, nekur nedrīkstējām iet. Fiziskos treniņus veicām kāpņu telpā, jo ārā iet nedrīkstēja. Tobrīd sociālajos tīklos populāri bija dažādi radoši risinājumi. Mēs ar draudzeni aiz bezdarbības izdomājām uzspēlēt tenisu, katrai esot uz sava balkona. Video guva ievērību, to pārraidīja arī Latvijas televīzija.

Kad pandēmija sākās, bija grūti, viss pēkšņi mainījās. Tenisa spēle ir attīstījusi manu raksturu, kas palīdz pārvarēt grūtības.

— Kurš tev līdz šim ir bijis nozīmīgākais mačs?

— Joprojām vislielākās emocijas pārņem, atceroties U12 Latvijas čempionāta finālu. Tā bija mana pirmā lielā spēle, ko nekad neaizmirsīšu.

— Esi spēlējusi arī dubultspēles. Kas vairāk iet pie sirds?

— Dubultspēles kopā ar pārinieku man patīk, bet jauniešu konkurencē spēlētāji vairāk koncentrējas un gatavojas vienspēlēm, kur notiek vairāk turnīru. Pieaugušo grupā ir citādāk. Dubultspēles spēlēju sava prieka pēc. Spēlējot ar kādu, kopumā ir mazāks spiediens, mēs kļūstam par komandu un atmosfēra ir pozitīvāka. Spēlējot vienai, jābūt nopietnākai, visa atbildība gulstas tikai uz mani.

— Būt prom no ģimenes ir grūti?

— Ik pa laikam uznāk sentiments, kad gribas mājās. Apzinos, kādēļ esmu šeit, kāda mērķa dēļ to daru. Savā ziņā esmu jau pieradusi. Kā 12 gadu vecumā sāku braukāt uz nometnēm un sacensībām, tā neesmu pārtraukusi. Sākumā braucu ar vecākiem, treneri, tagad jau viena.

— Kāda ir tava ikdiena Tenerifē?

— No pirmdienas līdz piektdienai diena sākas pulksten 7 rītā ar divas stundas ilgu treniņu. Pēc tam brokastoju, nedaudz atpūšos. Pēcpusdienā man ir vēl viens divu stundu treniņš, pēc kura strādāju pie fiziskās sagatavotības. Sestdienās ir viens treniņš no rīta, svētdienas parasti ir brīvas, izņemot gadījumus, ja ir iespēja piedalīties kādās spēlēs tepat vai blakus esošajās salās.Šobrīd man ir spāņu treneris. Viņš ir smaidīgs, lieki nerunā, pasaka to, ko vajag. Esmu novērojusi, ka latviešu treneri ir nedaudz agresīvāki. Katram spēlētājam būs sava definīcija, kas ir labs treneris. Teniss ir individuāls sporta veids, tādēļ arī trenera attieksmei pret spēlētāju jābūt personīgākai.

Galva jātur augstu pacelta

— Nepietrūkst jauniešiem raksturīgās vieglprātības?

— Esot prom no mājām, kārdinājumu ir mazāk. Šeit mans dienas grafiks ir noslogots, vakarā esmu tik nogurusi, ka vienīgais, ko vēlos, ir iet gulēt. Latvijā treniņu grafiks ir mazāk noslogots, man ir draugi, vairāk iespēju un vēlmes atpūsties.

— Kāda, tavuprāt, ir panākumu atslēga?

— Psiholoģiskā stabilitāte un pašpārliecinātība. Izejot kortos, jādomā, ka esi labākais, nedrīkst sevī šaubīties. Lai cik grūti būtu vai slikti ietu, galva jātur augstu pacelta.

— Gadījušies arī kādi amizanti atgadījumi?

— Atceros, kad man bija 12 gadu, bijām Vācijā. Nakšņojām viesnīcā, naktī sāka darboties trauksmes sirēnas, ieslēdzās avārijas gaismas. Viss beidzās labi, bet, tā kā biju maza, tad šis piedzīvojums palicis spilgtā atmiņā.

— Tavs svarīgākais aprīkojums ir rakete?

— Protams! Raketes un stīgas ir dažādas, lai veiksmīgi spēlētu, jāizvēlas sev vispiemērotākā rakete un stīgu stiprums. Raketi lielākoties mainu reizi gadā.

Sākumā nevajag domāt par rezultātu

— Kā tiec galā ar zaudējuma emocijām?

— Ja godīgi — nemāku zaudēt. Tas neattiecas tikai uz sportu, dzīvē kopumā — lai ko es darītu, vēlos uzvarēt, būt labākā! Pēc sliktām spēlēm ir grūti savākties, taču paiet laiks, un esmu atpakaļ uz strīpas.

— Kas vēl bez tenisa tevi aizrauj?

— Agrāk, kad bija laiks, dejoju tautas dejas, man ļoti patika. Tagad man patīk pievērsties dažādiem meditācijas veidiem, jogai.

— Tavs ieteikums jaunajiem censoņiem, kas vēlas izmēģināt spēkus tenisā?

— Pašā sākumā noteikti nevajag koncentrēties uz rezultātu. Līdz pat 13, 14 gadiem tas ir mazsvarīgs. Ja ieciklējas tikai uz rezultātu, tad gadījumos, ja kaut kas nesanāk, ir ļoti grūti psiholoģiski to pārvarēt.

— Septembrī piedalījies tenisa sacensībās Aizkrauklē. Kā veicās?

— Pirmajā kārtā uzvarēju meiteni, kurai pirms nedēļas piekāpos. Par to man prieks, savukārt otrajā kārtā zaudēju. Varēju nospēlēt labāk, bet pretiniece bija meitene no Krievijas. Lai viņu uzvarētu, man vajadzēja nospēlēt ļoti labi.

Vizītkarte. Vārds, uzvārds: Dārta Vorslava.

Dzimšanas laiks: 2004. gada 4. aprīlī plkst. 2.45.

Ģimene: tēvs Dairis, mamma Dace, brāļi Toms un Edgars, māsa Anita.

Nodarbošanās: skolniece, tenisiste.

Vaļasprieki: pārgājieni, joga.

Horoskopa zīme: Auns.

Staburags.lv ARHĪVS

Dārta Vorslava: “Kā kortos, tā dzīvē vēlos būt labākā”

Kategorijas