Vai Lauce joprojām ir foreļupe?

2021. gada 15. oktobris 00:00

241

Vai latviskā izpratnē “tīrā upe” ir dabiska un pilnvērtīga, vai mazajā Laucē ir un varētu būt vairāk foreļu? Šos un daudzus citus jautājumus “Staburags” izrunāja ar valsts zinātniskā institūta “Bior” pētniekiem Kasparu Abersonu un Jāni Kolangu, izbrienot Lauci, apskatot pāris šķēršļu upes tecējumā.

Tikšanās ar institūta “Bior” darbiniekiem notika pēc tam, kad tas informēja par aptaujas apkopojumu, kas bija saistīts ar šķēršļiem Latvijas upēs. Viens no vairāk nekā 130 šķēršļiem bija atzīmēts arī uz Lauces upes, kas tek bijušā Jaunjelgavas novada teritorijā.

Tur aizsprostus nedrīkst būvēt

Kopā ar “Bior” zinātniekiem dodos uz Seces un Daudzeses pagasta robežu, nonākam pie tilta pār Lauci, kur lejup pa straumi redzama liela betona caurteka, kas arī ir kartē atzīmētais šķērslis. Kaspars uzvelk ko līdzīgu hidrokostīmam un dodas šķērslim pretī pa upes gultni. Straume ir diezgan spēcīga, un ceļā gadās arī dziļākas vietas, kurās ūdens viņam sniedzas līdz vēderam. Es šo ceļa gabalu eju pa krastu. Ja no attāluma caurteka šķita nevainīga, novērtējot to tuvāk, apjaušot tās izmērus, Kaspars saka: “Iespaidīgi, un nav saprotams, kādēļ tā te novietota.” Vai tā varētu būt traucēklis zivīm? Visticamāk, nē. Stāstot par pārējiem iedzīvotāju ziņotajiem šķēršļiem uz upēm, Kaspars teic, ka ne visus paturēs datubāzē, jo, līdzīgi kā šis, nopietnu ietekmi nerada. Viens no pirmajiem punktiem, kuru iesūtīja iedzīvotāji, bija par kādu HES uz Aronas upes (44 kilometrus gara upe, Aiviekstes labā krasta pieteka Madonas novadā). Kaspars stāsta, ka HES darbojas pašpatēriņam. Acīmredzot tapis uz vecā aizsprosta paliekām. “Bet runa ir par upi, uz kuras nedrīkst atjaunot aizsprostus!” skaidro Kaspars.

Betona caurteka Laucē bija labs iemesls, lai parunātu gan par šo upi un tajā mītošajām zivīm, gan Latvijas mazo upju potenciālu kopumā.

Raudas, ķīši un citas šausmas

Kad esam atpakaļ uz tilta, jautāju Kasparam, kāpēc šādas upītes kā Lauce sauc par foreļupēm?

“Eiropā foreļu dzīvotnes ir kaut kur kalnu upēs, bet, tā kā Latvijā kalnu nav, tad foreles dzīvo upēs, kas tek tādā kā bedrē — upju senlejās, vietās, kur ir Baltijas jūras senie krasti,” stāsta Kaspars. “Šajās vietās ir labs upes kritums, kaut kas līdzīgs kalniem — piemēroti apstākļi forelēm. Lauce ir viena no tādām upītēm, kurā šīs zivis dzīvo un zinātnieki tās atraduši arī aizpagājušajā gadā, kad šeit veica novērojumus.” Lai foreles un arī citas zivis konstatētu konkrētajā vietā, speciālisti izmanto līdzstrāvas ierīci, kas zivis kādā ūdens apgabalā uz laiku apdullina. Kaspars Abersons saka, tas ir saudzīgākais veids, kā zivi noķert. Viena lieta ir, kādām zivīm vajadzētu būt šādā upē, cita — kādas pašlaik sastopamas. Vajadzētu būt bārdainajam akmeņgrauzim, platgalvei, mailītei, strauta nēģim. Faktiski Laucē ir raudas un ķīši, kā Kapars saka, “un citas šausmas”, un tikai pa vidu dažas foreles. Zivju fauna nav atbilstoša foreļu upei. Viņš arī piebilst, ka taimiņš un forele ir vienas sugas divas ekoloģiskās formas paveidi. Taimiņš ir migrējošais, peld uz jūru, bet forele rezidentālā jeb nometinās vienā vietā. Attiecīgi taimiņš jūrā iegūst daudz vairāk barības vielu un izaug lielāks.

Bebri būvē terases

Zinātnieki latviskos centienus visu sakārtot, šoreiz attiecībā uz upēm, sauc par netikumu. “Viss, kas, viņaprāt, izskatās kaitīgs, jānovāc,” stāsta Kaspars. “Koki upju krastos auguši vienmēr, un tas ir dabiski, ka tie, savu laiku nodzīvojuši, nonāk upē, kā arī ūdenī sakrīt lapas, zari. Šie procesi veicina upes dzīvās vides daudzveidību, tajā skaitā labvēlīgu vidi zivju attīstībai. Pēc cilvēka ieskatiem, tīrā, dzidrā, tātad skaistā, ūdenī ir maz barības vielu, neveidojas barības ķēdes. Kāda projekta laikā kokus speciāli salika upē ar nolūku palielināt dzīvotņu daudzveidību. Kad viss ir izrauts laukā, šajā vietā nekas neuzkrājas, viss aizpeld tālāk pa straumi.” Viņš arī teic, ka projekta, pie kā pašlaik strādā, uzdevums ir dzīvotņu un upju kopējā potenciāla novērtēšana, kā arī potenciālo apsaimniekošanas pasākumu izvērtēšana. Piemēram, kā varētu palīdzēt izmantot upes potenciālu, ja veiktu kādas darbības, tajā skaitā novāktu šķēršļus. Par konkrēto uz Lauces upes viņš saka — prioritāšu skalā tas būtu tālākajā galā. “Nav nekāda daile, bet nav arī nekas tik briesmīgs, lai to tuvākajā laikā rautu ārā. Vietās, kurās bijām iepriekš, konstatējām blīvus akmeņu krāvumus, kurus acīmredzot cilvēki bija izveidojuši, lai uzpludinātu upi un veidotos peldvieta. Nekas labs tas nav. Viena lieta ir zivju migrācija, kas kādām sugām ierobežo tikšanu tālāk. Cita — pastiprināta ūdens izplatība augštecē. Visi gatavi lamāt bebru par viņa dambjiem vai koku sagāzumiem upē, lai gan paši patiesībā dara tieši to pašu.” Kaspars teic, ka bebru Latvijā ir daudz un, piemēram, Saldus pusē kādā “Zivju fonda” projektā likvidēti vairāki bebri, kas savukārt būtiski palīdzējis upei atkopties. “Bija galīgi švaki, tagad ir daudzmaz ciešami, un pēc pāris gadiem būs sasniegts vēlamais rezultāts. Jau tagad redzams, ka upē atgriezušās foreles. Šajā upē bebru dambjus nejauca, bet gan ķēra dzīvniekus, mazināja populāciju. Nemaz tik viegli viņiem neiet, šobrīd bebram atkarojuši labi ja divus kilometrus upes. Ja paliek viens dambis uz lielāku gabalu, dies' ar viņu, bet šajā gadījumā upes posms izskatījās kā terases Maču Pikču — beidzas viens uzpludinājums, sākas nākamais,” tā iespaidos par līdz šim redzēto dalās Kaspars.

Ja bebrs savu dambi nekopj, tas pamazām apgāžas un izjūk. Vai nu upe pati atrod vājāko vietu, vai arī kādu spraugu dambī izveido cilvēks. “Lai gan bebrs arī ir upes dzīvotne, bet, ja aizdambē to vienīgo caurteci, viņš sāk dominēt un pārējiem upes iemītniekiem vairs nav vietas. Starp citu, bebrs sabojātu dambi var atjaunot vidēji trīs dienu laikā,” stāsta zinātnieks.

Jānis Kolangs piebilst, ka vienā no pētītajām vietām Latvijā uz mazās upes bija cilvēku veidots aizsprosts, kuram pa malu knapi izspraucās maza tērcīte. Kad pārbaudījuši zivju daudzveidību, izrādījās, ka tur mīt daudz foreļu, un skaidrs, ka cilvēks aizsprostu izveidojis šo zivju ķeršanai.

Zuši no Latvijas aizpeld līdz Dānijai

Vērtīgās zivju sugas ir lasis, taimiņš, strauta forele, alata un citas, kurām vajag daudz skābekļa, augu substrātu, kas savukārt paceļ arī pārējo zivju daudzveidību upē. Kā to panākt? Šis ir viens no jautājumiem, pie kura strādā “Bior” zinātnieki. “Esam ielikuši lielu darbu, apsekojuši kopumā ap 2 tūkstošiem kilometru garus upju posmus, aprēķinājuši vairāk nekā 50 parametru, kas nozīmē, ka kopējā datubāzē ir ap miljons ierakstu.”

Vai, līdzīgi kā, piemēram, Daugavā, būtu lietderīgi arī mazajās upēs mākslīgi ielaist zivju mazuļus? Jānis Kolangs teic: “Ja uz upes ieveidoti šādi šķēršļi, kurai zivs netiek pāri, no tādas darbības nav jēgas. Forelei nepieciešama kustība, zivij jātiek līdz lielajai upei, tālāk līdz jūrai. Ir zivis, kurām piemīt īpašība atcerēties savu mītnes vietu un kuras lielākoties mēdz tajā atgriezties, šajā gadījumā vietā, kur tās ielaistas. Tāpēc arī zivju audzētavās izmanto, piemēram, Daugavas ūdeni, ar domu, ka zivis atcerēsies šo ūdeni. Ir vietas, kur audzētavas ierīkotas tā, ka Daugavas ūdens iztek tai cauri.

Kaspars Abersons piebilst, ka, piemēram, lasim patīk peldēt tur, kur izaudzis. Viņam evolūcijas gaitā izveidojusies programma — tur, kur izaudzis viņš, varēs izaugt arī viņa bērni. Savukārt nēģiem programmā ielikts peldēt tur, kur ir nēģu kāpuri jeb mazuļi. Viņš nav individuālists, un, ja reiz kāds cits nēģis tur ir nārstojis, tātad tur ir labi. Nēģi ir arī mazāki augumā, labi tiek galā ar dažādiem aizsprostiem, turbīnām, pārgāznēm, negūst barotraumas. Teorētiski, ielaižot nēģus Laucē, zivs izdzīvotu, četrus piecus gadus padzīvotu un postos uz jūru. Šogad nēģus laida Ogres upē, līdz ar to vienīgais šķērslis uz jūru ir Rīgas HES. Veicot eksperimentu, virs Rīgas HES tika ielaisti iezīmēti zuši. Viņus vēlāk noķēra zinātnieki pie Dānijas krastiem.

Viņām te nevajadzēja būt

Kad nonākam uz otra tilta pār Lauci, kas tuvāk Secei, Kaspars vēlreiz sagatavojas brišanai ūdenī. Te izbijis aizsprosts vai tilta drupas. Kaspars teic, ka labi būtu tās izlīdzināt, bet arī šī vieta nav prioritāšu augšgalā. Te “Bior” zinātnieki bijuši vairākas reizes — 2018. un 2019. gadā, uzskaitījuši zivis un to sugas. Ap 200 līdz 300 kvadrātmetru platībā atrasti pliči, kuriem foreļu upē nevajadzētu būt, un akmeņgrauži. Pirms trim gadiem noķertas 160 raudas, kurām arī šeit nevajadzētu būt. Toties foreļu bijis maz — no vienas līdz piecām. Šo zivju Daugavas baseina upēs ir maz lielo HES dēļ, jo tās netiek augšā pa straumi. Piemēram, Gaujas pietekā Vaivē, līdzīgā vietā kā Laucē, pirms dzirnavu aizsprosta ir ap 50 dažādām zivīm, virs aizsprosta tikai piecas. “Patiesībā tas ir labi, tā tam jābūt. Atkarīgs, ko mēs katrs vēlamies. Nevar gribēt vienlaikus, lai upē ūdens būtu tīrs, dzidrs, tā, ka var padzerties, un tajā pašā laikā varētu teju staigāt pa zivju mugurām. Ja ūdens ir produktīvs, tad tāds visā piramīdā — duļķains, pilns ar vēzīšiem, amēbām, aļģēm un visu pārējo. Tad būs arī liela biomasa, kuru zinātnieku žargonā sauc par voblām — raudas, plauži un citi brīnumi. Ja ejam tīrās upes virzienā, tad tādā zivju būs mazāk, jo tā nespēj uzturēt tādu biomasu. Mazā foreļupe nekad nebūs ļoti produktīva,” teic Kaspars.

Lai izprastu, kāpēc kādā upē vai tās posmā ir vai nav zivis, svarīgi apzināt visus ietekmējošos faktorus. Tā, piemēram, vides projektā “LIFE GoodWater-IP”, kurā iekļautas teju visas organizācijas, kas iesaistījušās zivju apsaimniekošanā, notestēti lieli upju posmi. “Piemērs no dzīves — pie Nītaures kādā vietā upe piedzīta ar smiltīm. Meklējam, kāpēc tas noticis, skatāmies kartē un redzam, ka nesen netālu izveidots milzīgs meža izcirtums. Tas, ko varam darīt, palaist smiltis zemāk pa straumi. Kopā ar Pasaules Dabas fondu rīkojām trīs secīgas talkas. Pirmajās divās talkās no upes ņēmām laukā kokus un citus šķēršļus, bet trešajā talkā, kas bija pirms pāris nedēļām, upē veidojām objektus, lai veidotos padziļinājumi, sēres,” stāsta “Bior” zinātnieks.

Kad peld burciņas, ekoloģija aizmirstas

Ko vēl dos šis grandiozais projekts? “Būs katram upju posmam lašveidīgajām zivīm esošais potenciāls, vērtība un tā iespējamā vērtība, kuru varētu iegūt, modelējot no iegūtajiem datiem. Dati būs publiski pieejami, un ar tiem varēs operēt. Ja kāds izvēlēsies veidot projektu, piemēram, par zivju ielaišanu vai nārsta vietu veidošanu, dati noderēs analīzei, cik šis projekts ir vērā ņemams un vai būs iespēja sasniegt iedomāto mērķi,” stāsta Kaspars.

Salīdzinot ar citu valstu pieredzi mazo upju apsaimniekošanā, Latvija uz kopējās kartes esot sarkana kā nikna buļļa acs. Tur, vismaz uz papīra, vispārējā upju kvalitāte ir labāka. Te gan varbūt vainojama mūsu vēlme ļoti precīzi apzināt un saskaitīt savas “brūces”. Ārzemēs daudz labāk veicies ar veco aizsprostu nojaukšanu, zivju ceļu izveidošanu. Latvijā meliorēto zemju ir daudz, un vietu, pa kuru novada ūdeni, turpina uzskatīt par grāvi, lai gan citviet uz tiem skatās kā upi. Runājot par grāvjiem, Latvijā ir vairākas valsts nozīmes ūdens notekas. Tā visbiežāk ir upe, kas iztaisnota, varētu saukt par megagrāvi, piemēram, Tērvetes upes lejtece. To ik pa laikam pārrok, iztaisno. Aizkraukles pusē nesen tā raka Maizītes upi. Zinātnieku uzdevums ir apmierināt abas puses — lai kukurūza nenoslīktu, un arī zivis saglabātu. “Jāsaprot, ka Latvija ir samērā mitra zeme, un ūdens ir jānovada. Skatoties 30. gadu kartēs, redzams, ka tad purvu īpatsvars bija vēl lielāks. Kad cilvēkam pagrabā sāk peldēt zaptes burciņas, tad dabas aizsardzība kļūst neinteresanta,” ironiski saka Kaspars.

Var turpināt ziņot par šķēršļiem upēs

Ar Latvijas iedzīvotāju aktīvu līdzdalību valsts zinātniskā institūta “Bior” organizētajā sabiedrības līdzdalības zinātniskajā pētījumā ir ievākta informācija par vairāk nekā 130 šķēršļiem Latvijas upēs.
Izmantojot mobilo lietotni dabasdati.lv, iedzīvotāji visu vasaru informēja par zivīm grūti pārvaramiem šķēršļiem, piemēram, aizsprostiem un to paliekām, caurtekām, cilvēku veidotiem ūdenskritumiem.

“BIOR” vadošais pētnieks Didzis Ustups uzsver, ka divu mēnešu laikā ziņots par vairākiem līdz šim zinātniekiem nezināmiem aizsprostiem, to paliekām un citiem šķēršļiem. Būtiskākais atradums ir nereģistrēta HES atrašana uz Aronas upes. Par šo šķērsli informētas atbilstošās valsts un pašvaldības iestādes. Tāpat saņemta informācija par mazākiem līdz šim neapzinātiem šķēršļiem.Šobrīd zinātnieki saņemto informāciju apkopo un tuvākajā laikā nozīmīgākos šķēršļus izpētīs dabā, veicot mērījumus, un novērtēs to ietekmi uz upi un zivju migrāciju.

“Bior” vadošie pētnieki aicina arī turpmāk, dodoties pārgājienā gar upi, laivojot vai makšķerējot, mobilajā aplikācijā dabasdati.lv atzīmēt vietu ar novērotajiem šķēršļiem vai uzietajām grūti pārvaramām caurtekām zivīm, piemēram, aizsprostiem, aizsprostu paliekām, bebru aizsprostiem, ūdenskritumiem. Ievāktā informācija tiks izmantota Latvijas Vides aizsardzības fonda finansētajā upju inventarizācijas projektā, kurā tiek vērtēta upju esošā un potenciālā nozīme zivju sugu daudzveidības un saimnieciski izmantojamo zivju resursu saglabāšanā. Projekta rezultāti ļaus zinātniski pamatotu upju apsaimniekošanas pasākumu plānošanu un palielinās upju atjaunošanas pasākumu efektivitāti.

Nozīmīgāko mazāko šķēršļu nojaukšanu būs iespējams īstenot, piesaistot finansējumu no “LIFE GoodWater IP” mazo grantu programmas vai Zivju fonda, savukārt risinājumi lielākiem šķēršļiem tiks meklēti valsts programmās.

Uzziņa. ◆ Lauces garums — 33 kilometri.

◆ Iztekas augstums — 91,7 metri, kritums — 57,5 metri. Baseina platība — 206 kvadrātmetri. Galvenā pieteka ir Secene.

◆ Saukta arī Laucese, Laucesīte, agrāk Sece, Sezze. Daugavas kreisā krasta pieteka bijušajā Jaunjelgavas novadā. Sākas purvainā apvidū Sēlijas paugurvalnī austrumos no Mazsunākstes. Tek ziemeļrietumu virzienā pa Taurkalnes līdzenumu, vidustecē un lejtecē — pa Lauces ieleju paralēli Daugavai. Ietek Daugavā lejpus Pļaviņu HES. Upes augštece līdz Jelgavas—Krustpils dzelzceļam regulēta, uz tās izbūvēti vairāki dīķi. Lielākās pietekas ir Kazupīte, Secene, Ellīte. Upi šķērso Jelgavas—Krustpils dzelzceļš un autoceļš P76. Lielākās apdzīvotās vietas krastos ir Sunākste un Sērene.

◆ 1988. gadā bijušajās Lāčpurva pļavās izveidota dīķsaimniecība. Daugavas senielejas atzars pie Seces varēja kļūt par spēkstacijas apvadkanālu projekta variantā, lai saglabātu Staburagu.

No raksta žurnālā “Zinātne un Tehnika” 1968. gada 1. janvārī. Autors — inženieris Juris Kilinskis. “Nārstošanas un mazuļu audzēšanas saimniecība, kā arī rūpnīca, kuras uzdevums atjaunot vimbu krājumus, izvietotas Pļaviņu ūdenskrātuves kreisajā krastā Daugavas un Lauces satekā. Šī saimniecība sastāv no 34 dīķiem, kuru kopplatība ir 75 hektāri. Saimniecības jauda ir 648 centneri vimbu rūpnieciskajai zvejai. Vimbu un sīgu ikrus inkubēs inkubācijas cehā, bet ūdeni no dīķiem novadīs pa īpašiem ūdens novadītājiem un kanāliem Lauces upē. Pēc tam, kad būs pabeigta nārstošanas un mazuļu audzēšanas saimniecības būve, rūpnieciskā nozveja Pļaviņu ūdenskrātuvē sasniegs aptuveni 1200 centneru gadā.”

Staburags.lv ARHĪVS

Vai Lauce joprojām ir foreļupe?

Kategorijas