Tagad esam Ķīnā!

2021. gada 8. oktobris 00:00

(17. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. maija numurā.)

108. — 121. diena

Pēdējās brīvdienas nedēļas sākumā paiet svētkos. Pirmdien sveicam Arčas mammu vārdiņa svētkos, otrdien savus tēvus Armijas dienā un trešdien svinu 31. jubileju. Par to, protams, visvairāk jāpateicas maniem vecākiem — bez jums es taču neko no šī nepieredzētu, jo nebūtu jau, kam to pasauli pieredzēt! Paldies jums, dārgie, ka esat manī ielikuši šo vēlmi neapstāties, bet virzīties arvien tālāk, skatīties augstāk, izzināt dziļāk! Ticiet man, jūs esat mana iedvesma, mani vismīļākie, tepat blakus ir mans lielais, bezbailīgais Arča, kas gatavs spert soli man līdzi šajos piedzīvojumos! Kopā mācāmies, tāpēc uzzinām divreiz vairāk! Kopā dalām grūtības, tāpēc to ir divreiz mazāk! Kopā iegriežam šo pasauli un dzīvojam nevis pēc pulksteņa, bet pēc kompasa!

Arča ir sagatavojis daudzus pārsteigumus. Ir gan jaukas brokastis, gan balonu pušķis. Ir roku darināts sapņu ķērājs un vēl visādi brīnumi. Pusdienojam “karstā katla” vietā, un lejamā alus brūvētājs uzdāvina veselu maisu alus (jā, tos pārdod maisos), pat nezinādams, ka mums svētki. Vakarā svecīšu vietā Arča uzšauj salūtu, un 31. gads var sākties!

Nākamajā dienā gan jāiet uz skolu — tur mums paziņo, ka valsts skolas atveras pirmdien, līdz ar to arī valodu skola pavisam drīz būs vaļā un varēsim mācīt klātienē. Nez kā tas būs! Nedēļas nogale vēl caur datora ekrānu, bet piektdiena brīva — vēl taču jāsvin Laternu festivāls, kad ķīnieši beidzot noslēdz savas Jaungada svinības — ar pilnmēness iestāšanos. Liekas, ka visi gaidījuši šo dienu — ir atvērti restorāniņi un visi mazie veikaliņi, cilvēku pilnas ielas, ārā jau siltāks — vien -13 grādi! Pamazām atsākas dzīvība, un arī mēs atsākam darboties. Šis gads solās būt patiešām interesants. Lai arī vienā vietā, šī ir neparasta pasaules mala, kur tik daudz jauna var atklāt ik dienas!

Saņemam savas uzturēšanās atļaujas, kas derīgas gadu — līdz nākamajam februārim. Protams, tās būs jāatjauno vēl vienu reizi. Tas savukārt ļaus mums daudz vienkāršāk nomainīt darbavietu pēc šī pusotra gada. Domājams gan, ka paspēsim arī uz Latviju aizlidot, bet vēl jau tik tālu savos plānos neesam.

Klāt lielais Laternu festivāls. Salūts sākas pusastoņos rītā un turpinās gluži kā ķīniešu Jaunajā gadā — nepārtraukti. Mēs atkal esam uzaicināti ciemos — tradicionāli šajā dienā tiek ēsti saldie pelmeņi, un nu tie mums jāēd pie kanādieša un viņa draudzenes Lilijas. Viņi gan palūdz Arčam arī ko pagatavot — īpaši iecienīts ir Arčas gatavotais indiešu ēdiens.

Laternu festivāls Ķīnā ir vairāk nekā 2000 gadu sena tradīcija, un tas iezīmē Pavasara svētku beigas. Ķīniešu laternu aizsākumi ir pat Akmens laikmetā. Nākot Bronzas laikmetam, attīstījās dažādu veidu apstrādātas metāla laternas, no kurām visgreznākās bija pils laternas. Vēlāk dekoratīvās laternas sāka izmantot festivālos. Sui dinastijas laikā (581 — 618) dažādi laternu svētki kļuva diezgan populāri, un Dienvidu Song dinastijas laikā (1127 — 1279) parādījās paradums uz laternām veidot dažādus mākslinieciskus darbus. Šajā laikā festivālos tika izmantots pat līdz 10 000 laternu! Cjinu dinastijas laikā (1644 — 1911) galvaspilsētā notika laternu izstādes, tika rīkoti arī laternu konkursi, kuru slavenākais konkurents bija pūķa laterna.

Laternu festivāla festivāla daļa ir pelmeņu ēšana. Īpašie pelmeņi ir izgatavoti no lipīgiem rīsu miltiem, kas pildīti ar saldu vai sāļu pildījumu un ir apaļas formas — tā simbolizējot ģimenes vienotību, pilnību un laimi. Saldie pildījumi gatavoti no valriekstiem, sezama, osmantus ziediem, rožu ziedlapiņām, saldinātas mandarīna mizas vai pupiņu pastas.

Būtiska festivāla sastāvdaļa ir arī laternu mīklu minēšana. Laternu īpašnieki (ejot ielās vakaros) uz savām laternām uzraksta mīklas. Ja festivāla apmeklētāji var šīs mīklas atminēt, saņem mazu dāvaniņu! Ierasti ielās notiek parādes, bet šis ir tāds klusāks gads, turklāt esam nelielā pilsētiņā. Citur ļoti svarīga ir Pūķa deja, kad milzīgas pūķu figūras tiek dancinātas ielās. Ķīniešu pūķi ir Ķīnas simbols, un tiek uzskatīts, ka tie nes veiksmi, tāpēc jo ilgāk pūķis dejā, jo vairāk veiksmes tas dos sabiedrībai. Tiek uzskatīts, ka pūķiem piemīt īpašības, kas ietver lielu spēku, cieņu, auglību, gudrību un labvēlību.

Maņdžouli pūķi tā arī neparādās, bet svētki ir jūtami. Jau sešos sākas salūts, kas tiek šauts nepārtraukti. Mēs izejam ielās — lai arī no dzīvokļa paveras skats uz visu ezeru, nu esam klātienē. Šoreiz ir tik daudz cilvēku, tik daudz auto, tik daudz salūtu un laternu pārdevēju! Vietējie pērk laternas, uz tām uzraksta vēlējumu un laiž gaisā, kamēr citi laiž gaisā salūtu. Visapkārt! Esam kā vienā lielā svētku virpulī! Atliek tik griezties apkārt un izbaudīt! Šie tiešām ir vieni no iespaidīgākajiem svētkiem, kas pieredzēti, lai arī esam vietā, kur tos, iespējams, svin pavisam necili.

Draugi mums saka, laternas laist aizliegts, lai neaizdegtos Iekšējās Mongolijas pļavas, bet cilvēki tāpat to dara. Dara ļoti atklāti, tāpēc atkal sākam apšaubīt to, ko mums saka. Esam nosvinējuši šo pilnmēness dienu, kā nākas, — ēdām gan saldos pelmeņus, ko paši gan par pelmeņiem nenosauktu, jo tie ir pavisam citādi. Pieredzam uguņošanu un laternu laišanu un vēl paspējam sagatavoties darbīgajai nedēļas nogalei.

Skolēni no brīvdienām atgriežas smaidīgi, bet īsti jau brīvdienas nekādas — Ķīnā tiek uzdots ļoti daudz mājasdarbu. Arī paši mazākie pastāsta, ka to vien darījuši kā pildījuši mājasdarbus. Angļu valoda gan aizmirsusies — daži pat neatceras, kā lasīt (jo simboli taču citi). Bet nedēļas nogale paskrien ātri, it kā nebūtu bijis brīvā mēneša. Atšķirība ir manāma — ja iepriekš nodarbības beidzām pilnīgā tumsā, nu vakari palikuši gaišāki. Arī temperatūra paaugstinās. Virtuvē atkal nestrādā radiators, bet labi, ka visi pārējie neļauj palodzēm atkal pārtapt ledus klucī.

Nākamā nedēļa sākas pavisam interesanti. Skolas direktore ir atgriezusies no atvaļinājuma un ielūdz mūs abus ar Arču pusdienās. Piekrītam! Tiekamies skolā pusdienlaikā, tad kopā braucam uz skolu pakaļ direktores meitai. Pa ceļam direktore sniedz man dārgu sudraba kaklarotu (ķīnieši nepūlas noņemt cenas dāvinātām lietām) un saka, ka viņa ir ļoti priecīga par mūsu darbu. Izrādās, pat brīvdienās esot, skolas skolotāji direktorei lūguši, vai nevar to ārzemju skolotājus nomainīt pret mums — visi esot sajūsmā par to, ka mēs varam strādāt bez jebkādas palīdzības, vienmēr smaidām, nekad neatsakām grūtākiem uzdevumiem. Laikam esam nedaudz pacēluši latiņu. Direktore saka, nekad nebija iedomājusies, ka arī no Eiropas var nākt labi skolotāji, kas zina valodu, kas nav to dzimtā. Un nu ir pārliecināta — darbā vairs netiks pieņemti amerikāņi un kanādieši, kas vienmēr slinko un kam vienmēr ir kādas problēmas. Tagad viņa grib cilvēkus no Latvijas. Smejam — nu re, jātaisa darbā pieņemšanas aģentūra. Izrādās, skolai grūti ar Ziemeļamerikas skolotājiem, jo viņi vienmēr domājot, ka ir labāki par citiem. Esot cimperlīgi, un ar viņiem grūti sastrādāties. Tāpēc ķīniešu skolotāji burtiski cīnoties par mums. Smieklīgi, bet, protams, patīkami. Tāpēc direktore ķīniešu skolotājiem esot teikusi: kā atgriezīsies no atvaļinājuma, uzaicinās mūs pusdienās — kā pateicību.

Drīz no skolas atnāk direktores trīspadsmitgadīgā meita, kas uzaugusi ārzemnieku sabiedrībā un ļoti labi zina angļu valodu. Tad kopā dodamies uz direktores dzīvokli, kas ir vienā mājā ar dažiem citiem skolotājiem. Šai ģimenei pieder ļoti daudz īpašumu Mandžūrijā un arī ārpus tās.

Tā ierodamies dzīvoklī, kas patiesībā ir gandrīz viss 26. stāvs daudzdzīvokļu ēkā, pasniedzam līdzpaņemto greipfrūtu (Ķīnā, dodoties ciemos, ierasti dāvina augļus un riekstus). Tad direktore attaisa franču vīnu un sēžamies pie galda. Meita uzspēlē klavieres, un arī man tiek lūgts tas viens vienīgais “Melanholiskais valsis”, ko atceros.

Runājam par ļoti daudz ko. Paši ķīnieši uzskata, ka viņiem ir ļoti daudz mājasdarbu un garas nodarbības. Tomēr pusdienu starpbrīdis ir divu stundu ilgs. Kāpēc tā? Tāpēc, ka tradicionāli ēdiens tika gatavots pat trīs stundas vai ilgāk, tāpēc pieņemts ēst nesteidzoties, tiešām to baudot. Pēc tam arī nosnausties.

Jauniešiem ir četri brīvi mēneši gadā. Bet mājasdarbu ir daudz, un arī eksāmeni ir diezgan sarežģīti. Tas tāpēc, ka Ķīnā ir tik liela populācija, ka vajadzīga atlase — ne visiem atrodas vietas labās universitātēs, tāpēc, lai tur tiktu, bērni mācās ļoti daudz.

Tad direktore turpina, sakot, ka mums pārsteidzošā kārtā ļoti viegli bijis nokārtot visus dokumentus darbam Ķīnā. Nākam no mazas valstiņas, ko neviens īsti nemaz nepārbauda. Direktore saka: “Jums vīzu pat vieglāk nekā afrikāņiem uztaisīt.” Dienvidāfrika jau arī ir angliski runājoša valsts, un vīzas izsniegtas viegli, bet nu arī viņiem, izrādās, tagad problēmas. Skolā esot pieņemti dienvidafrikāņi, bet šie naktī lavījušies pāri Krievijas robežai, lai vēlāk aizbēgtu uz Eiropu. Tagad viņu “papīrus” ļoti pārbauda. Ļoti strikti pārbauda arī amerikāņu, kanādiešu un britu dokumentus. Mūsējos? Ieraudzīja un palaida tālāk.

Direktore ir ļoti jauka — maz gan zina angļu valodu, bet kaut kā jau saprotamies. Tā kā nenākam no angliski runājošās valsts, spējam saprast, ja kāds angļu valodu var arī nezināt. Direktore bieži rīko ekskursijas, dāvina saviem darbiniekiem dāvanas, ved vakariņās. Piedāvā visādas bezmaksas ekstras — mums tiek piedāvāta ekskursija uz budistu templi, kur cilvēki kopā gatavo veģetārās maltītes, un tūliņ arī ēdiena gatavošanas kursi. Viss, ko vēlies — prasi, un direktore sagādās. Šī ir pasakaina darbavieta. Ja ne šis sasalums! Ja vien apkārt būtu zaļumi, dzīvība un kas nedaudz aizraujošāks kā pļavas un robežas. Bet esam priecīgi, ka strādājam šajā skolā.

Turklāt Ķīna ir ļoti droša valsts. Tikai tagad saprotam, kāpēc pirms diviem gadiem, kāpjot vilcienā, darbinieki mums atņēma nazi. Izrādās, ka Ķīnā neviens nemaz nedrīkst tādu nēsāt (kur nu vēl ieročus). Arī restorānos nevienam netiek dots “kārtīgs” nazis kā senāk (sevišķi mongoļu virtuvē ierasti lietot lielu nazi gaļas graizīšanai). Nu likums paredz, ka nazi var nopirkt veikalā un nest mājās, lai lietotu virtuvē. Bet uz citu provinci to pārvest nevar ne lidmašīnā, ne autobusā, ne vilcienā. Tā tiek kontrolēta drošība. Protams, arī kameras ir visur. Tāpēc vietējie te par noziedzību neuztraucas — kad iet veikalā, atstāj pat atslēgu auto aizdedzē. Ja kāds ko izdomās pasākt, noķers ātri. Maksā ķīnieši pārsvarā ar telefona aplikāciju (pat mazākajās bodītēs), tāpēc neko nozagt tumšākā stūrī nevar. Un telefoni ir izsekojami.Ķīnas veiksmes stāsts esot izskaidrojams ar cilvēku paklausību valdībai. Te neesot kā Francijā, kad vietējie vien ņemot brīvdienas vai ejot protestos. Te valdība saka: maskas jāvalkā — visi bez ierunām valkā. Valdība saka: visiem trīs reizes jātaisa testi — nekādas sūdzības, nekādas ierunas. Viss tiek izdarīts, slimnīcās ārsti noorganizēti. Vienkārši bezierunu paklausība. Bet bailes arī.

Ķīniešiem patīkot Putins, jo viņš parādot savu spēku un varu. Te lielā nācijā tāda spēcīga vara tiek cienīta, jo bez tās būtu īsts haoss. Par daudzām lietām uzreiz liek cietumā — arī par braukšanu reibumā (protams, tur jābūt diezgan iereibušam, nav jau tā, ka uzreiz saslēdz rokudzelžos). Tāpēc dažiem ķīniešiem patīkot Amerika, jo tur varot justies nedaudz brīvāk. Tomēr tas mainās. Nu Ķīna vairāk sliecoties uz Eiropu, jo saprotot, ka amerikāņi nemaz nav tik vareni, kā tie sakās esam. Eiropā tomēr ir vēsture un kultūra. Direktore smej, ka amerikāņi atbraucot ir pārsteigti par senajām ēkām un tempļiem, kas vietējiem liekas nieks vien, bet tiem ārzemniekiem taču nekādas vēstures nav!

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Tagad esam Ķīnā!

Kategorijas