Sākt visu no sākuma

2021. gada 8. oktobris 00:00

Par Simonu Makarenkovu uzzināju no viņas gleznu izstādes Aizkraukles kultūras namā. Kā vēlāk atklājās, Simona ir lietuviete un Latvijā dzīvo vien ceturto gadu. Kā jūtas cilvēks, kurš mainījis valsti, no otras lielākās pilsētas Lietuvā — Kauņas, ar 300 tūkstošiem iedzīvotāju, pārceļoties uz svešu valsti un turklāt ļoti mazu pilsētiņu? Pateicoties savam dzirkstošajam raksturam, vēlmei nemitīgi apgūt jauno, līdz tam nezināmo, viņa iemācījusies latviešu valodu, sākusi gleznot, sākusi strādāt par šuvēju un izmēģinājusi daudz cita, par ko iepriekš pat sapņojusi neesot.

Reti izdodas satikt tik atvērtu cilvēku kā Simona. Kad aicinu uz interviju, viņa tūdaļ piekrīt, kas man šķiet pārsteidzoši, jo ierastāk saņemt atteikumu vai garu pārdomu laiku, pēc kura tāpat atbilde biežāk ir — nē. Vēlāk sapratu, ka “vainīgs” ir viņas lietuviešiem raksturīgais temperaments, atvērtība, īpašības, kādas mums, Latvijā dzīvojošajiem, reti sastopamas.

Tētis savu talantu neatklāj

— Aizkraukliete esat vien ceturto gadu, bet varat jau salīdzināt, kas kopīgs vai atšķirīgs mums ar lietuviešiem?

— Esam ļoti atšķirīgi. Lietuvieši ir brīvāki, atvērtāki, atslābināti. Angliski ir labs vārds “crazy”, ko varētu tulkot kā traki. Latvieši ir atturīgi. Mēs vairāk pieņemam, ķeram to, ko dzīve piedāvā. To varu teikt arī par sevi. Agrāk pat sapņos nerādījās, ka man varētu būt gleznu izstāde. Gleznot sāku savam priekam, un māsa teica, ka vēlas sev manu pirmo darbu. Pirms tam neviens pat iedomāties nevarēja, ka es varētu gleznot.

— Kāpēc pašai un citiem bija priekšstats, ka jūs un gleznošana nav saistāmas?

— Agrāk četrus gadus strādāju par maiņas vadītāju mēbeļu ražošanas uzņēmumā. Pirms tam tikpat ilgi Anglijā, kur arī biju vadītāja savai brigādei. Dzīvē tā bieži notiek, ka jau pēc īsa laika mani paaugstina amatā. Mēbeļu fabrikā sāku kā meistara palīdze. Tā bija dāņu firma, izgatavoja mīkstās mēbeles, biroja krēslus. Meistare tā arī pateica — Simona, tu esi par gudru, lai strādātu tik vienkāršu darbu. Ieteica pāriet uz citu cehu, saņemt četras reizes lielāku algu. Toreiz bija bailes un jautāju, vai varēšu atgriezties vecajā amatā. Pirms pārcelties uz Latviju, rakstīju atlūgumu, un atkal piedāvāja palielināt algu, lai tikai neietu projām.

— Varbūt kāds no jūsu vecākiem bija ar mākslinieka talantu?

— Tētis strādāja par vilciena mašīnistu, mamma bija šuvēja. Pirms tam ģimenē to nebijām apsprieduši, bet, kad sāku gleznot, tētis stāstīja, ka jaunībā esot zīmējis. Nekur to nav apguvis, pats iemācījies. Man tēvocis arī teica, ka tētis ļoti skaisti zīmējis. Pirms tam par tēti tikai zināju, ka viņš dievina makšķerēšanu un aizrautīgi lasa grāmatas. Tāpēc man ar māsu mīlestība uz grāmatām.

Aizkrauklē kā kūrortā

— Par ko jūs savulaik mācījāties?

— Par sporta kluba organizatore, bet šajā profesijā neesmu strādājusi. Sākumā gatavojos fitnesa sacensībām, vēlāk to pametu. Kaut kur dziļi manī šī joma palikusi kā sapnis, bet pagaidām uz to nevelk. Šobrīd mans sapnis ir iegūt autovadītāja apliecību un braukt ar mašīnu. Aizkrauklē nav iespēju mācīties braukt ar automātisko pārnesumkārbu, un tā man ir problēma. Pagaidām man ir “baltās” tiesības, un domāju, ka savā 35. dzimšanas dienā saņemšu īstās. Nesen man palika 34.

— Daudzi neuzdrošinās pārcelties dzīvot uz dzīvi citā pilsētā. Jūs nomainījāt valsti. Kāpēc?

— Mīlestība. Gribēju arī aizmirst iepriekšējo dzīvi, attiecības, sākt visu no jauna, no nulles. Ar Andreju iepazinos, kad strādāju Anglijā, bijām kolēģi, bet pēc tam ļoti ilgi nesazinājāmies. Uzskatu, ka tas ir liktenis, jo pēc tam, kad beidzās iepriekšējās attiecības, mēs ar Andreju viens otru atkal satikām, šoreiz internetā. Es tad biju atgriezusies Kauņā, viņš dzīvoja Aizkrauklē. Sazinājāmies kādus astoņus mēnešus, līdz nolēmām dzīvot kopā. Viņam Latvijā bija stabils darbs, dzīve, un es nolēmu pārcelties. Teicu sev: kā būs, tā būs — viss jauns, interesants. Mana bijusī kolēģe brīnījās par šādu drosmīgu lēmumu. Patiesībā tas nemaz nav tālu, ap 300 kilometru, kas ir tāpat kā no Kauņas aizbraukt līdz jūrai. Kad atbraucu uz Aizkraukli un sapratu, ka jūra ir tikai 100 kilometru attālumā, jautāju Andrejam, kāpēc viņš man agrāk neteica, ka jūra ir tik tuvu! Es dievinu jūru. Bērnībā es bieži — visas vasaras — biju tās tuvumā.

— Kāda jums šķita Aizkraukle, kad to pirmo reizi ieraudzījāt?

— Tā bija ziema, 1. februāris. Aizkraukle — klusa, balta piesnigusi. Salīdzinājumā ar Kauņu, kur visu laiku troksnis, daudz mašīnu, slapjš sniegs, kas šķīst uz visām pusēm, Aizkrauklē jutos kā kūrortā. Vēlāk, kad pie manis dzimšanas dienā atbrauca draugi, viņi gan teica, ka esot pārcēlusies uz laukiem. Es centos iebilst, jo troksnis, kustība, ja to vēlos, ir netālu — Rīgā.

Negaidītā birokrātija

— Četru gadu laikā daudz aizkraukliešu kļuvuši par paziņām, draugiem?

— Kādu laiku strādāju “Aizkraukles saldumos”, un daži bijušie kolēģi tagad ir draugi. Kāzas mums bija Aizkrauklē. Tas arī bija interesants un savāds piedzīvojums. Kāzu ceremonija notika latviski. Mani radi latviski nerunā, attiecīgi neko nesaprata. Vēlāk vīra tante man teica — žēl, ka nesapratu, ko teica. Bet labi vien bija, citādāk būtu sākusi raudāt.

— Ko nozīmēja sākt dzīvi Latvijā?

— Pirmo gadu biju bezdarbniece. Kārtoju dokumentus, dažādas atļaujas, kas nebija viegli. Tā paša valodas jautājuma dēļ. Visās iestādēs ar mani runāja tikai latviski, lai arī darbinieki māk krievu valodu, taču tajā runāt negrib. Lai arī skaidroju, ka tikko esmu iebraukusi Latvijā, esmu šeit svešiniece. Dokumenti, kurus vajadzēja aizpildīt, bija trīs valodās — latviešu, krievu un angļu, ar piebildi — paskaidrot cilvēkam saprotamā valodā. Teicu, ka protu krieviski, lai runā šajā valodā, bet neveiksmīgi. Tikai tad, kad pieprasīju tulku, darbinieku attieksme mainījās. Tas pats atkārtojās bankā. Protams, cilvēki ir dažādi, un līdzīgi gadījumi bijuši arī Lietuvā. Nevar jau zināt, pie kāda cilvēka nokļūsi, kādi būs viņa principi. Latvijā turpmāk šādos gadījumos sāku runāt lietuviski. Tad pretējās puses attieksme uzreiz mainās.

Sadzīvot ar īpatnībām

— Kā top jūsu gleznas?

— Sākumā ir audekls, to nogruntēju, tad katru krāsu uzjaucu atsevišķi — akrila krāsai pievienoju PVA līmi, ūdeni un kādu šķīdumu, kuru Latvijā nav izdevies atrast, tāpēc radi to sūta no Lietuvas. Kad krāsas sasniedz šķidra medus konsistenci, to klāju uz audekla, pludinu, veidoju zīmējumu.

— Teicāt, ka māksla jums ir terapija. Tātad kā zāles pret kaut ko.

— Pret stresu, kas rodas darbā. Šī ir maza pilsētiņa, un visiem par visu gribas zināt. Cilvēki dzīvo svešu dzīvi, bāž degunu, kur nevajag, un man tā ir katastrofa. Mani par to brīdināja, bet nevarēju iedomāties, ka tas ir tādos mērogos. Pamazām gan sāku pierast. Ja reiz esmu šķīrusies, tātad tās attiecības nebija pozitīvas, un arī no tām kāpu ārā pamazām. Toreiz sev apsolīju — pēc 30 es būšu laimīga. Mācījos no savām kļūdām un šobrīd dzīvoju citādāk, citādi skatos uz lietām.

— Kāpēc izvēlējāties tieši šādu terapiju? Kāpēc, piemēram, ne zirgi?

— Kad Aizkrauklē vēl darbojās veikals “Super Action”, pirms to vēra ciet, tajā bija lielas, vienkārši milzīgas atlaides. Pārdošanā bija arī molberti, otas, krāsas. Toreiz teicu vīram — eju pirkt visu. Tā arī izdarīju. Atnesu mājās, noliku, un tā tas viss pusotru gadu nostāvēja. Sākās pandēmija, karantīna. Toreiz apslimu, sēdēju mājās. Kā šodien atceros — bija pirmdiena, kad sev teicu — jāmēģina kaut ko uzzīmēt. Ceturtdienā es uzzīmēju. Internetā ieraudzīju to bildi — divi cilvēki uz zemeslodes, un mēģināju uzzīmēt. Vēlāk uzgleznoju vēl trīs tādas pašas, tikai pamainīju cilvēkus — pieaugušos ar bērniem, stāvošus ar sēdošiem. Vēlāk uzzīmēju arī koku, magones, jūru, zaķi, kaķēnu. Daži no darbiem bija pasūtījumi. Kolēģe atsūtīja man bildi ar kaķi un teica — Simona, uzzīmē man tādu! Es viņai teicu — tu traka, es taču nemāku zīmēt! Neesmu māksliniece, tikai amatiere. Bet viņa palika pie sava — mēģini, ticu, ka sanāks.

Zīmēju, gleznoju, kad mājās esmu viena. Kad uzzīmēju pirmo darbu, vīrs atnāca vakarā mājās un jautāja — kas pie mums bija atnācis un tavā vietā to uzzīmēja? Neticēja, ka es to izdarīju. Teicu viņam, ka pati nezināju, ka to protu. Vienīgo reizi dzīvē zīmēju skolā mācību stundu laikā. Toreiz gāju karatē pulciņā, dejoju un neiznāca nopietni nodarboties ar zīmēšanu, mūziku.

Ticība dod spēku

— Katram mums dzīvē bijušas melnās svītras. Kā jūs ar tām tiekat galā?

— Ar ticību. Saku sev, ka nedrīkst padoties. Vienmēr jācenšas iet pretī labajam, pārējo visu vajag izmest, aizmirst. Šobrīd izbaudu to, ko sauc par sievietes laimi. Man beidzot nav jācīnās. Varu atļauties būt atslābusi. Kā upe, kas plūst savu plūdumu. Agrāk biju ļoti nervoza, vienmēr nemierā, viss nepatika. Ja agrāk sevī “pārvārīju” visu negatīvo, kas ienāca manā dzīvē, tagad izvairos no stresa un pārējā, kas varētu izsist no ikdienas ritma. Pēdējā laikā daudz lasu, arī grāmatas, kurās stāsta par sevis pilnveidošanu. Arī grāmatas man palīdzēja mainīt skatu uz dzīvi.

— Pašlaik strādājat vai mācāties?

— Mācījos latviešu valodu un kursus beidzu ar A2 līmeni. Ļoti labi saprotu, ko saka latviski, bet pašai runāt vēl pagrūti. Kursu eksāmenu nokārtoju ar 91 procentu, kas ir ļoti labi. Ar vīru mājās nereti runājam trijās valodās. Ja aizmirstu kādu vārdu krieviski vai lietuviski, saku latviski, un pēdējā laikā arvien biežāk pārejam uz latviešu valodu.

Pēc kursiem sāku meklēt darbu, izsūtīju CV. Jēgas no tā nebija. Pēc kāda laika saņēmu zvanu no šūšanas uzņēmuma “Spectre” Aizkrauklē. Viņi mani bija atraduši ar Nodarbinātības aģentūras starpniecību. Biju uz pārrunām, pēc nedēļas piezvanīja, teica, ka esmu pieņemta. Tas atkal man jauns izaicinājums, jo agrāk sevi nevarēju iedomāties kā šuvēju. Gāju uz to ar domu — ja neizturēšu noteikto trīs mēnešu pārbaudes laiku, nebūs lemts. Pagāja vien pusotrs mēnesis, kā mācījos šūt, un jau no šīs nedēļas mani pielika pie šūšanas līnijas. Pašai šķiet, ka vēl daudz jāmācās, bet priekšnieks saka, jau pirmajā dienā redzējis — trīs mēnešu apmācība nebūs vajadzīga. Tas man ir liels sasniegums, jo nekad iepriekš pie šujmašīnas neesmu sēdējusi. Cilvēku ticība man dod spēku un drosmi darīt vēl vairāk.

— Kas bija grūtākais, mācoties latviešu valodu?

— Skaņas “ķ”, “ģ”, “č” — es skolotājam jokojot jautāju: kāpēc vajadzēja izdomāt burtus, kurus nevar izrunāt!? Citi burti ir līdzīgi lietuviešu valodā. Valodas ir līdzīgas, bieži vārdi jūk savā starpā, un lietuviešu, kā jau dzimtā, izlien pa virsu latviešu vārdiem.

Priekšā vislielākais izaicinājums

— Ir vēl kāda aizraušanās?

— Mājās gatavoju ziepes. Man viena istaba pilna ar alveju, kādi 15 podi, gribēju to lietderīgi izmantot. Alveju samaļu, pievienoju ziepju bāzi, masu leju formā, noturu ledusskapī, sagriežu un sapakoju. Rezultātā ir gaumīga dāvaniņa. Neko nedaru ar domu, ka varēšu ar to nopelnīt, bet gan tāpēc, ka pašai patīk.

— Jums dzīve sadalījusies četrgadēs — pēc katras iesākas kas jauns. Ko sagaidāt no nākamās?

— Bērniņu. Tad būsim pilna ģimene. Protams, nedaudz baidos. Liela atbildība, atkal kaut kas jauns, nebijis. Viena lieta iemācīties valodu, šūt, braukt ar auto, bet bērns — tas maina visu dzīvē. Varbūt būšu ļoti stingra, varbūt normāla, bet noteikti zinu, ka ļoti laba mamma.

— Pandēmijas dēļ uz Lietuvu aizbraucat retāk?

— Pusotru gadu neesmu bijusi. Protams, skumstu pēc Lietuvas. Agrāk braucu Ziemassvētkos un citos svētkos, vasarā. Cerams, ka nākamajā vasarā varēsim aizbraukt. Māsa jau atsūtīja ielūgumu uz kāzām.

Staburags.lv ARHĪVS

Sākt visu no sākuma

Kategorijas