Ko dzīve dos, tas arī būs

2021. gada 8. oktobris 00:00

Skaisto 70 gadu dzīves jubileju šajās dienās nosvinēja pļaviņiete Daina Peņģerote, un apsveicēji to nodēvējuši par pilnības skaitli. Dainu daudzi zina kā skolotāju Pļaviņu Mūzikas skolā, kas ir viņas darbavieta jau 40 gadus. Mūzikas jomā viņa nokļuva nejauši, kad astoņu gadu vecumā pirmo reizi pārkāpa mūzikas skolas slieksni. Tad vēl nevarēja paredzēt, kur šī nejaušība vai tomēr likteņa iezīmēts ceļš aizvedīs, bet tas aizsāka viņas tālāko muzikālo izglītību.
Nejaušība un spīts

Daina ir kurzemniece, dzimusi un augusi Kandavā, kur sākusi apgūt mūziku.

— Es pat nezināju, ka mums pilsētiņā ir tāda mūzikas skola. Reiz, ejot no skolas ar draudzeni Viju, jautāju, vai viņa dosies uz mājām, bet viņa lepni teic, ka iet uz mūzikas skolu! Es brīnījos, kas tā tāda, kur atrodas, un gāju līdzi. Izstaigāju ēku, no visām telpām skanēja mūzika, un mājās mammai teicu, ka arī gribu tur mācīties. Gājām pieteikties, noklausījās mani, uzņēma, un septiņus gadus tur mācījos klavieru spēli, — stāsta Daina.

Mācoties 3. klasē, meitenei radās pamatīgas veselības problēmas ar sirdi, un ārsts atzina, ka par klavieru spēlēšanu nevar būt ne runas. Kad veselība uzlabojās, mamma jautājusi, vai iesākto tomēr turpinās, lai izlemj pati, un Daina teica — jā. To sajūtu — darīt par spīti grūtībām, lai citi nemaz nedomā, ka viņa nevar, — vēl tagad atceroties.

Vēlāk uz mūzikas skolu mācīties vijoli sūtīta arī Dainas māsa, kura to pabeidza, bet dzīvē kļuva par vācu valodas skolotāju. Draudzene Vija mūzikas skolu pabeidza, bet tālāk vairs neturpināja iet šo ceļu. Daina gan. Savu lomu nospēlēja arī Ventspils Mūzikas vidusskolas direktors Dzintars Kļaviņš, kurš jauniešiem uzbūra iespēju ainu, ko dod muzikālā izglītība. Dainu tas ieinteresēja, un viņa aizgāja mācīties uz mūzikas vidusskolu vispirms Ventspilī un tad Liepājā, kur padziļinātāk apguva mūzikas teorijas priekšmetus.

Ar vienu koferīti

Pēc vidusskolas beigšanas gadu nostrādājusi mūzikas skolā Rojā, aizgāja studēt uz Latvijas Valsts konservatoriju (tagad Latvijas Mūzikas akadēmija — aut.) mūzikas pedagoģiju. Daina atzīst, ka neuzskata sevi par īpašu talantu mūzikā, kurai būtu bijuši lemti lieli apvāršņi, viņas ceļš ir būt skolotājai.

— Tolaik mūzikas skolu Pļaviņās vadīja Gunta Skuja. Viendien satikāmies konservatorijā, un viņa aicināja mani par kormeistari uz Kokneses kori, kā arī būšot stundas skolā. Padomāju, ka varbūt arī varētu, bet vecāki nopūtās — tas taču tik tālu, gandrīz otrā Latvijas pusē! Tālu gan, bet kurš tad vecākus jaunībā klausa, un arī Dullā Daukas gars man piemita — redzēt ko jaunu, tāpēc devos uz Pļaviņām. Vēlāk gan domāju, kā es tik tālu no savas mīļās jūras aizbraucu! Devos uz jauno darbavietu ar domu, ka strādāšu tur ne ilgāk kā trīs gadus, un Pļaviņu stacijā izkāpu ar vienu koferīti rokās. Tagad pagājis jau 40 gadu, ir sava māja un tik daudz mantu, cik cilvēkam nemaz nevajag, — smaida Daina.

Jaunībā var tik daudz!

Pēc Rojas augstskolas laikā strādāti dažādi darbi, bet tieši Pļaviņu Mūzikas skola kļuva par darbavietu dzīves garumā, kur Daina strādā joprojām. Astoņus gadus (no 1982. līdz 1990. gadam) viņa bijusi arī iestādes direktore. Tolaik audzēkņu skaits bija ap 80, skolā mācījās daudz bērnu no apkārtējiem pagastiem, un tas nebija vienkārši visiem pieskaņot stundu sarakstu. Mūzikas skolā Pļaviņās strādāja arī Silvija Cīrule no Kokneses, un pēc Dainas pamudinājuma šajā vietā tapa iestādes filiāle. Vēlāk tā izveidojās par patstāvīgu iestādi, ko turpināja vadīt Silvija, un Kokneses Mūzikas skolai Daina ir kā mamma.

Gados un pieredzē jaunās direktores pārziņā bija arī visas saimnieciskās rūpes, lai sagādātu visu nepieciešamo un novērstu tehniskas ķibeles. Šajā ziņā kā labais gariņš bija kurinātājs Voldemārs Strazdiņš, kurš netālu dzīvoja un vienmēr bija klāt, ja ko vajadzēja salabot. Tas nebija viegls laiks, jo tik daudz ko vajadzēja pagūt, un Daina saprata, ka labāk tomēr grib strādāt savu tiešo darbu specialitātē.Mūziķis vienmēr bijusi pieprasīta profesija, tāpēc par darba trūkumu Daina sūdzēties nevarēja, un dažkārt to bijis pat par daudz, “piespēlējot” dažādiem pašdarbības kolektīviem — deju kolektīviem, ansambļiem, koriem, spēlējusi kāzās. Viņa bija arī pirmā Klintaines pagasta sieviešu vokālā ansambļa “Dzirnas” vadītāja. Daina atceras, ka reiz kājām gājuši pāri Daugavai, lai pagūtu uz deju kolektīva mēģinājumu Sēlpilī, kur vajadzēja spēlēt klavieru pavadījumu. Ledus virsmu klājusi vižņu putra, vienai pašai noteikti būtu bail doties tādā ceļā, bet deju kolektīva vadītāja Alda mierinājusi, ka viss būs kārtībā. Tik daudz paveikt un pagūt varot tikai jaunībā!

Mūzika bagātina

Tomēr pamatā bija darbs, mācot audzēkņiem solfedžo, mūzikas literatūru un klavieru spēli. Mūzikas instrumenti bērniem vienmēr šķituši saistošāki par teorijas priekšmetiem, bet arī bez gammu “mocīšanas” neiztikt, jo skola ir profesionālās ievirzes izglītības iestāde. Šajos darba gados Dainai ar kolēģiem bijis neskaitāmi daudz audzēkņu, nu mācības turpina jau viņu bērni. Skolotājai joprojām prieks pieredzēt katra mazā mūziķa izaugsmi. Retais gan no skolas beidzējiem tālāk izvēlas mūzikas ceļu, skolotājai īpaši žēl, ja to nedara talantīgākie.— Arī mazmeita Žanete ar ļoti labām sekmēm beidza flautas klasi, ar apbrīnu skatījos, kā viņa spēlē, tomēr izvēlējās citu profesiju. Tagad gan viņa mūzikas grupā spēlē bungas. Otra mazmeita Selīna sāka mācīties vijoles spēli, bet pārtrauca, jo ar mammu pārcēlās uz ārzemēm, grūti vēl pateikt, cik daudz mūzika saistīs mazdēlus Gustavu un Patriku. Visi četri mazbērni ir mans prieks un ļoti mīļi! Mūzikas skolā mācījusies arī meita Ieva un dēls Jānis, kurš savulaik ļoti aizrāvās ar ģitārspēli. Viņš Latvijas Universitātē apguva datorzinības un tagad ar ģimeni dzīvo Rīgā. Noteikti varu teikt, ka muzikālā izglītība ir ieguvums katram, jo mūzika attīsta dvēseles jūtīgumu un arī matemātisko prātu, — saka Daina.

Viņa atzīst, ka darbam noteikti vajadzētu likt punktu. Tomēr šajos gados tik ļoti pierasts, ka gribas būt skolā un starp bērniem, dot viņiem savas zināšanas un prasmes. Arī pašai, esot starp jauniem cilvēkiem, rodas dzīvesprieks un enerģija. Turklāt līdzās tik ilgi ir vislabākie kolēģi, prieks strādāt jaunajās, plašajās skolas telpās. Daina atzīst, ka iepriekšējā skolas ēka Daugavas ielā 4 bija tuva, jo tajā pavadīti tik daudzi darba gadi, un arī šaurās telpas netraucēja, tāpēc bažījusies, kā nu būs pārcelties. Tomēr pie labā pierod ātri, un visi novērtē šo ieguvumu.

Grāmatas un puķes

Jau 14 gadus Daina ir arī ērģelniece, kalpojot vispirms Pļaviņu un tad Krustpils luterāņu baznīcā. Šajos gados spēlējusi muzikālo pavadījumu kapusvētkos, laulībās un bērēs. Lai varētu spēlēt ērģeles, trīs gadus mācījusies Lutera akadēmijā, un viegli tas nebija. Tomēr tas šķitis kā Dieva pamudinājums apgūt ko jaunu. Visus šos gadus baznīcā nav izlaista tikpat kā neviena svētdiena. Tā ir viņas miera osta, tāpat kā māja ar dārzu.

Savulaik viņa no mammas mantoja 80 šķirņu tulpes un arī “saslima” ar to audzēšanu. Pašas veidots, savulaik ziedējis paliels tulpju dārzs ar vismaz 50 šķirnēm, bet tas viss prasa lielu kopšanu, un apjomi ar laiku samazināti. Tagad Daina dara tik, cik spēj un vēlas, lai ir pašu priekam.

— Kad apprecējos, vīram Gatim laukos bija dzimtas mājas, kur braucām palīgā sēt, stādīt, lopiņus kopt un darīt citus darbus. Vīramāte mācīja cept maizi un aitu apcirpt, tikai govi neuzdrošinājos slaukt. Tobrīd šķita, ka nu tik būšu lielā lauksaimniece, bet pēc laika apzinājos, ka tas tomēr nav mans. Ir jau skaisti laukos, bet tas ir arī nežēlīgs darbs, — smej Daina.

Pienākot noteiktajiem pensijas gadiem, paziņas teica, ka nu varēšot atpūsties mājās un neko daudz nedarīt, bet Daina tā nemākot. Pati jokojusi, ka varbūt mācīsies gleznot, bet tas tomēr nav domāts viņai. Malā nolikti arī rokdarbi, lai gan iepriekš daudz sev šuvusi, adījusi un pat audusi. Tagad Daina, ja vien ir kāds brīvs brīdis, labprātāk paņem rokā grāmatu. Tas viņai no tēva, kurš arī bijis liels lasītājs un domātājs, bet mamma allaž rosījās darbos, un viņai patika ceļot. Interesanti, ka Dainai ar vīru ir tāpat — viņš nevar bez aktīva darba, bet viņai vajag mierīgu brīdi ar grāmatām. Arī Gatim patīk dārza darbi un puķes, un, viņa aprūpētas, bagātīgi zied begonijas. Abi savulaik nodarbojās ar rožu potēšanu, stādus izaudzējot no pašu savāktajām sēklām Krimas kalnos.

Nekas nenotiek nejauši

Ceļošana ir viens no Dainas vaļaspriekiem, apskatīta vai puse Eiropas. Tagad vairāk braukts pa Latviju, šovasar pirmo reizi bijusi Pāvilostā, kur radiniekiem ir māja, un, protams, pie savas mīļās jūras. Un vēl pļaviņietei grūti iztikt bez koncertiem, klausoties mūsu izcilos māksliniekus. Tie ir kā gaiss, kā beidzamajā laikā tik ļoti trūcis, labi, ka pamazām atgriežas šī iespēja.

Domājot par nākotnes plāniem, tie varētu būt “memuāri”, jo dzīvē tik daudz kas pieredzēts un skatīts. Māsai tas jau izdevies. Bija doma arī grāmatai par mūzikas skolas vēsturi, bet tas nav īstenojies, jo ir ļoti apjomīgs darbs. Citādi lielu nākotnes plānu Dainai nav, noteikti gribētos ieviest lielāku kārtību mājā, atbrīvoties no gadiem sakrātajām lietām un sakārtot fotogrāfiju albumus. Ko dzīve un Dievs dos, tas arī būs. Daina atzīst, ka grūti pateikt, cik paši, cik kāda roka vada mūsu dzīvi, bet, visticamāk, nekas nav nejauši, kā dziesmā dzied, “... kam jānotiek, notiksies, bet nākotni paredzēt mums nav lemts, nav lemts”.

Staburags.lv ARHĪVS

Ko dzīve dos, tas arī būs

Kategorijas