Mūzika ir sirdī

2021. gada 5. oktobris 00:00

245

Ir apmākusies augusta pēcpusdiena, un eju tikties ar Aizkraukles Profesionālās vidusskolas vokāli instrumentālā ansambļa “Roses&Chains” (“Rozes& Ķēdes”) dalībniekiem. Zinu, ka viņu mēģinājumi norisinās skolas ēkā. Pa atvērtajiem logiem plūst mūzikas skaņas, kas man ir gluži kā norāde, kur jaunos censoņus meklēt.

Raimonda Paula “Ances romance” ir izskanējusi, un, kamēr tieku līdz mēģinājuma telpām, “iet vaļā” rokenrola gabals. Melodija viegli un sprigani plūst, un es aiz durvīm gaidu, jo ar savu ielaušanos negribu to pārtraukt. Kad durvis veru vaļā, redzu, ka mazajā telpā ir četri jaunieši, visi kopā — vokāli instrumentālais ansamblis “Roses&Chains”. Paula Veronika Lukašova spēlē basģitāru, arī dzied, Inguna Žīgure dzied, dažkārt uzspēlē ukuleli un klavieres, Sanija Jirgensone ir sitaminstrumentu pavēlniece, vienīgais puisis grupā Arvis Vaivads spēlē soloģitāru, basģitāru un reizēm padzied līdzi Ingunai. Viņu skolotājs un atbalstītājs ir mūziķis Artūrs Zemnieks. Sarunas laikā bieži izskan frāze — mūzika ir sirdī. Tam es arī ticu, par to liecina neatlaidība, ar kādu viņi muzicē, un panākumi. Bez mūzikas mīlestības to nevarētu sasniegt.
Visi vienoti kopā

— Jūsu ansambli sauc “Roses&Chains” (“Rozes&Ķēdes”). Par rozēm būtu skaidrs, bet kāpēc ķēdes?

Paula Veronika (P. V.): — Ķēdēm ir mazie caurumiņi, un tie savienojas. Mēs visi esam vienoti kopā.

— Cik ilgi jūs jau spēlējat kopā?

Inguna (I.): — Šogad būs gads.

P. V.: — Inguna un Arvis šogad būs otrajā kursā, viņi pienāca klāt, un tā mums viss izveidojās.

— Kādu arodu apgūstat profesionālajā vidusskolā?

Sanija (S.): — Visi pavāri.

Mēģina vairākas stundas

— Skatos, jūs mēģināt vieni paši, bez skolotāja. Cik ilgs laiks paiet mēģinājumos?

P. V.: — Tas atkarīgs no tā, kas par dienu, cikos varam satikties. Vidēji trīs, četras stundas. Ir bijušas dienas, kad mēs ar Arvi atnākam un mēģinām no rīta līdz vakaram. Ir dienas, kad skola beigusies un mēģinām kopā ar skolotāju, atnāk jaunieši, mēģinām ilgāk.

— Šī telpa jums ir atvēlēta mēģinājumiem?
S.: — Iepriekšējā bija daudz lielāka, ar labāku akustiku.

— Jums nav par skaļu?

I.: — Nē, mums ir par maz vietas.

S.: — Labi, ka vēl tāda ir, kur mēģināt.

— Kāda ir jūsu muzikālā pieredze? Esat mūziku kaut kur mācījušies?

I.: — Esmu beigusi kora klasi A. Žilinska Jēkabpils Mūzikas skolas Aknīstes filiālē.

Arvis (A.): — Agrāk spēlēju vēl vienā grupā. Nākamgad martā būs četri gadi, kopš nodarbojos ar mūziku.

S.: — Kad mācījos 8., 9. klasē, pamatskolas grupā paspēlēju bungas. Tas arī viss. Mūzikas skolā neesmu gājusi. Notis nezinu, spēlēju pēc izjūtām.

P. V.: — Mūzikas skolā negāju, bet dabūju basģitāru un aizgāju uz toreizējo bērnu un jauniešu centru mācīties ģitārspēli pie Artūra Zemnieka. Pamatus jau biju iemācījusies mājās. Pati sāku mācīties arī akustisko ģitāru. Spēlēju jau no 7. klases. Gadi seši, septiņi būs, kopš spēlēju. Mūzika jau ir sirdī.

Jūlijā atpūtās

— Visi vasarā atpūšas, bet jūs nākat mēģināt.

I.: — Jūlijā paņēmām brīvdienas, atpūtāmies no mēģinājumiem un viens no otra. (Visi smej.)

— Mūzika jau vairāk vai mazāk mūsu dzīvē klāt ir nepārtraukti.

P. V. — Lielu paldies sakām skolai, mūsu skolas direktorei Rutai Krūklei, skolotājiem. Mūsu skolotājam Artūram Zemniekam par to, ka viņš apmāca, māca, iesaka, palīdz.

— Kādā mūzikas žanrā spēlējat?

S.: — Kas tik mēs neesam!

I.: — Man liekas, ka vairāk mēs esam rokgrupa.

P. V.: — Gan roks, gan kaut kas no metāla, spēlējam arī šlāgerīšus. Spēlējam no visa kā.

— Jūs gluži kā grupa “Zelta kniede”, kura spēlē visām gaumēm?

P. V.: — Gandrīz visām. Tomēr vairāk savai gaumei.

— Kādu mūziku katrs no jums vislabprātāk klausās?

S.: — Es klausos visu, izņemot kantri. Tas stils man nepatīk.

P. V.: — Gan metālu, gan šlāgerīšus, arī garīgo mūziku.

I.: — Es klausos visu, tāda žanra, kas patiktu vislabāk, nav. Brīžos, kad viss apskrienas, ieslēdzu un klausos klasisko mūziku — saknes taču nedrīkst aizmirst.

A.: — Ikdienā pārsvarā roku un metālu, reizēm — klasisko un akustisko mūziku, retu reizi paklausos repu, bet ne jauno, man labāk patīk vecais.

Visi mazliet līdzīgi

— Vienaudžiem jūs esat interesanti ar savu mūziku?

A.: — Kā kuram. Katram ir sava gaume.

— Jūs esat spēlējuši dažādai auditorijai. Kā tiekat uzņemti?

S.: — Veciem cilvēkiem mēs patīkam. Arī skolotājiem patīkam, jaunajiem arī.

I.: — Ja vecās dziesmas, kas skaitās klasika, uztaisa jauneklīgāk, “uzprišina”, 50 — 60 gadu veciem cilvēkiem patīk.

P. V.: — Ir arī jaunieši, kuriem patīk, ko mēs darām. Gaida, kad būs jaunas koverdziesmas. Mūsu dziesmas var klausīties un skatīties arī “Youtube” kanālā “Roses& Chains”.

A.: — Manam labākajam draugam, kuram ir 21 gads, visvairāk patīk, ko mēs paši uztaisām. Kad es “Whatsapp” aizsūtu kādu demo, viņš saka: “Vecīt, jūsu grupai tāls ceļš, jūs būsiet zvaigznes.” Viņš redz mūsos potenciālu.

S.: — Bet ir arī 12 — 15 gadu vecie, kuriem patīk mūsu dziesmas.

— Ko jums katram nozīmē mūzika?

I.: — Man mūzika ir viss. Es cepu pankūkas, man mūzika ir blakus. Es “neresnēju”, es tievēju. (Smejas.) Vannā ir mūzika, es skatos filmu, un man galvā ir mūzika. Tā skan! Varbūt no malas izskatos dīvaina, bet tā ir mūzika. Ar to dzīvoju un ēdu.

P. V.: — Kur es esmu, tur ir mūzika. Visu laiku dungoju pie sevis kādas dziesmas. Arī skolas solā dziedu. Visur.

S.: — Man mūzika ir kā lieta, kas ļauj atpūsties, atslābina. Reizēm mēģinājumos nervi iet uz visām pusēm, bet tas pieder pie procesa. Mūzika ir atmosfēras radītājs.

A.: — Šajā ziņā mēs visi esam mazliet līdzīgi. Es lasu, mācos, zīmēju, mājās gatavoju ēst vai eju ārā staigāt, mūzika ir kopā ar mani. No bērnības mūzika man bija klāt. Tētis bija baikers, ar to man mūzika sākās. Viņš klausījās kaut ko līdzīgu. Es klausos ko smagāku.

— Kā notiek skaņdarbu izvēle?

S.: — Kādam uzrodas ideja, ka varētu vienu vai otru iemācīties. Pārējie — okei, piekrīt. Citreiz sākam mācīties, un nepatīk. Izvēle ir kopīga.

P. V.: — Ja jāspēlē kādā pasākumā, ja zināms, ka jāspēlē 30 minūtes, tad visi kopā izdomājam, ko spēlēsim.

— Kādreiz arī strīdaties par izvēli?

I.: — Daudzreiz, bet tiekam pie rezultāta. Citādi nebūtu sadarbības un mēs jau sen būtu pašķīrušies.

— Tomēr darbojaties.

P. V.: — Domājam arī savas dziesmas.

Dusmojas un smejas

— Kurš no jums raksta dziesmas?

Meitenes: — Visi kopā.

P. V. : — Pārsvarā Arvis izdomā melodiju, arī vārdus. Dažkārt kopīgi pielabojam. Kad sākam spēlēt, gadās, ka tajā momentā izdomājam kaut ko labāku.

S.: — Tā ideja visu laiku tiek “uzfrišināta”.

P. V.: — Domājam vēl un vēlreiz, līdz noslīpējam.

— Dziedātāji balsis ievingrina ar iedziedāšanos. Vai jūs kā instrumentālisti arī savus instrumentus kā sagatavojat?

P. V.: — Vispār jā. Arvis parasti atnāk pirmais, sāk spēlēt, ievingrina pirkstus. Kad sanākam, iesildāmies, izmēģinot kādu dziesmu, pasmejamies par kļūdām. Varbūt kāds arī sadusmojas.

I.: — Bez tā jau nevar.

S.: — Pēc tam pasmejamies, kā dusmojamies. (Visi smejas.)

— Vai ar savu skolotāju allaž esat vienisprātis?

P. V.: — Dažreiz mūsu domas nesaskan. (Viņai piekrīt arī pārējie.) Tad vai nu piekāpjamies, vai meklējam risinājumu.

Spēlē visur, kur aicina

— Jums ir arī zināma konkursu un koncertu pieredze.

P. V.: — Es no visiem mācos visilgāk. Mēs paspējām vēl paspēlēt pirms kovida. Esam spēlējuši konkursos Rīgā un Ogrē, skolas pasākumos un muzikālajos sarīkojumos Secē.

I.: — Izlaidumos, Dzejas dienu pasākumos. Spēlējam visur, kur mūs aicina. Ar Interešu izglītības centru 18. septembrī muzicēsim Rīgā, Brīvdabas muzejā. (Saruna notika augustā. 18. septembrī “Roses&Chains” piedalījās Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju norisēs #dziedundejo2021 kopā ar citiem Aizkraukles Interešu izglītības centra kolektīviem un muzicēja kopā centra ansambli — aut.)— Vai neesat domājuši ar laiku kļūt patstāvīga grupa?

A.: — Būtu jau labi.

I.: — Ir jau labi, ka esam skolas paspārnē.

P. V.: — Mums ir visu atbalsts.

S.: — Galavārds jau tāpat pieder mums.

— Jūsuprāt, ar muzicēšanu var pelnīt?

S.: — Ja paveicas.

I.: — Ja to noliek pirmajā vietā, strādā no rīta līdz vakaram, tad jā. Bet, ja tā ir brīvdienu nodarbe, tad nekā, var mierīgi nolīst maliņā. Mūzika ir kā jebkurš darbs tirgū — ja nebūsi konkurētspējīgs, nebūs pieprasījuma. Bet ar mūziku var pelnīt — ir vairākas grupas, kam tas izdodas.

A.: — Jābūt tik piekrišanai.

I.: — Kas to zina, kad līdz tam tiksim! (Visi iesmejas.)

Izlīdzas ar bankas karti

— Tā kā jūs kādu laiku kopā muzicējat, noteikti kāds kuriozs arī atgadījies.

I.: — Kā mēs rakstījām savu pirmo dziesmu. Paula sēž un raksta, mēs viena uz otras “besījāmies”.

P. V.: — Tas bija, kad vēl mēģinājām vecajā telpā. Nu vajag mums to dziesmu izdomāt! Paņēmām no interneta mazus tekstiņus un domājām savus teikumus.

I.: — Beigās mēs, meitenes, padevāmies, un Arvis, nabadziņš, viens pats rakstīja. Dusmojās, ka neviena nepalīdz.

S.: — Piecas stundas nosēdējām.

A.: — Rakstot tovakar dziesmu, kuru tagad sauc “Ej tālāk!”, vārdus domāju no savas puses, rakstīju tos, it kā runājot ar vienu svarīgu cilvēku savai dvēselei.

P. V.: — Bet dziesma ir izdomāta, vēl jāpiestrādā, un gan jau ar laiku varēs laist vaļā. Ir bijuši mēģinājumi, kad nav Sanijas, un es apsēžos pie bungām. Protams, man nesanāk, un gribas mest vālītes pa gaisu.

S.: — Es bieži esmu metusi pa gaisu. Ir bijis tā, ka mēģinām uzfilmēt video, kāds nojauc, un man tas apnīk. Es sāku stresot, kāds nobīstas un aizmūk projām.

P. V.: — Ir gadījies, ka pirms uzstāšanās atklājas, ka mediators aizmirsies.

— Un ko tad iesākt?

S.: — Jāmeklē cits.

I.: — Vēl pastāv kredītkartes. (Smejas.)

P. V.: — Jāpalūdz kādam, kurš tobrīd nespēlē.

A.: — Sliktākajā gadījumā var izlīdzēties ar monētu.

— Notis nav gadījies aizmirst?

P. V.: — Ja aizmirstas, var kaut ko sajaukt, bet pārsvarā spēlējam no galvas.

S.: — Es nekad nezinu, kas notiek, vienmēr čukstus prasu: ko mēs spēlējam, kas par dziesmu tagad būs, kā jāspēlē? Viss aizmirsies.

I.: — Katru reizi, kad uzstājamies, no uztraukuma viss aizmirstas. Tas ir gluži cilvēciski. Lielajiem māksliniekiem labi — ja vārdi aizmirstas, ir publika, kas zina vārdus.

S.: — Es gribētu to izjust, kad uzrakstītu dziesmu un publika dziedātu.

I.: — Man liekas, ka es tad raudātu.

P. V.: — Tā būtu fantastiska sajūta.

“Maļ” “Bon Jovi”

— Kā jums pagāja mājsēdes laiks?

(Visi smagi nopūšas.)

I.: — Mēģinājumi ir vajadzīgi. Lokdaunā visiem ir mājmācības un parējais, nav pat īsti laika iziet ārā. Būt mēģinājumā ir kaut kas cits, nekā ja sēdi mājās. Tad ir sajūta, ka tu dzīvo, esi!

P. V.: — Sākumā mums nebija nekādu mājasdarbu. Kad Artūrs atsūtīja, bija pārsteigums — ko, mums ir mājasdarbs?! Vai nopietni? Bija pierasts, ka šeit atnākam, Artūrs iesaka kādu dziesmu, mācāmies. Bet pēkšņi — atsūta video, un jums jāiemācās!

S.: — Viņiem jau viegli, viņiem ģitāras! Bet ko man darīt?

I.: — Sanija var pa katliņiem sist!

S.: — Esmu jau situsi.

— Sapņu skaņdarbs jums vēl tikai padomā, bet ko jūs tuvākajā laikā gribētu iemācīties nospēlēt?

I.: — Ko mēs šobrīd maļam?

S.: — “Bon Jovi” dziesma “Livin’ On A Prayer”. Tā ir dziesma, kuru mēs zinām labi, līdz vienai vietai, bet tālāk nezinām. Būtu labi iemācīties līdz galam.

— Ko jūs novēlētu saviem klausītājiem, arī tiem, kurus jūsu muzicēšana nemaz nesaista?

S.: — Uzdrīkstēties atļaut sev kaut ko citādāku — klausīties citādāku mūziku, kaut ko darīt citādāk. Vienkārši augt!

A.: — Saprast, ka ik žanrs ir atšķirīgs.

P. V.: — Es piekrītu šiem jauniešiem.
***

Es pošos mājās, bet jaunieši turpina mēģināt. Profesionālās vidusskolas pagalmā sapulcējušies tobrīd Aizkrauklē ieradušies saliedēšanās nometnes dalībnieki. No malas raugoties, šķiet, ka svešie jaunieši neklausās runātājā, bet mūzikas skaņās, un ritmā kustas līdzi. Redzu, ka uz mēģinājumu dodas arī skolotājs Artūrs ar savu meitu Emīliju. Var tikai priecāties par šādiem jauniešiem, kuri ar tādu neatlaidību tuvojas savam mērķim. Es ticu, ka dziesmu viņi uzrakstīs, kas zina, varbūt tā skatītājiem iepatiksies un viņi dungos un dziedās šiem jauniešiem līdzi. Esmu pārliecināta, ka par viņiem vēl dzirdēsim. Arī skolotājs Artūrs Zemnieks saviem audzēkņiem novēl — lai tikai nepazūd muzicēšanas prieks!

Staburags.lv ARHĪVS

Mūzika ir sirdī

Kategorijas