Profesijas izvēle kā laimīgā loze

2021. gada 1. oktobris 00:00

432

Profesijas izvēle aizkrauklietei Dženetai Ošiņai savulaik radīja pārdomas, bet viņa tomēr izlēma — būs skolotāja. Savukārt izvēli starp latviešu valodu un matemātiku viņa atstāja likteņa ziņā un atzīst, ka tomēr izvilkusi pareizo lozi. Par latviešu valodas un literatūras skolotāju Aizkraukles novada vidusskolā Dženeta strādā pirmo gadu, pati būdama vēl Latvijas Universitātes 3. kursa studente. Stundas viņa vadījusi jau iepriekšējo prakšu laikā, tā ka nekas jauns tas nav, bet nedaudz neierasti gan bijis iejusties šajā darbā.

Krāj zināšanas un pieredzi

— Kāpēc tomēr izvēle par labu skolotājas profesijai?

— Visu vidusskolas laiku domāju par to, ka gribu savu aģentūru, kas rīko dažādus pasākumus. Savulaik organizēju tos pati un arī palīdzēju citiem. Apkārtējie gan teica, ka tas vairāk piemērots kā vaļasprieks un Latvijā nav tik pieprasīts darbs. Painteresējos arī Kultūras akadēmijā, bet tolaik tur nepiedāvāja tieši tādu virzienu kā pasākumu organizators, līdz ar to izvēlējos pedagoģiju, kas citiem, iespējams, patiesi bija liels pārsteigums. Pieteicos gan matemātikas, gan latviešu valodas un literatūras skolotāja studijām, jo matemātika man ļoti patika, bet latviešu valoda skolā labi padevās. Pašai bija grūti izlemt, bet augstskolas sistēma un liktenis to paveica manā vietā. To noteikti nenožēloju. Kad savu izvēli paziņoju ģimenei, viņi man ik pa laikam jautāja, vai patiešām esmu par to pārliecināta. Arī radi interesējās, vai neesmu pārdomājusi un to tiešām gribu. Tagad visiem ir prieks.

— Kursabiedru vidū ir tikai meitenes?

— Ir arī viens puisis! Katrā ziņā neviens no klases vai paziņām gan nav izvēlējies pedagoģiju.

— Darbs nelika vilties izvēlē?

— Ir attaisnojies tas, kādu iepriekš iedomājos šo darbu. Pagaidām šķiet grūtāk, jo trūkst pieredzes, tāpēc ik pa laikam ieskatos metodiskajā plānā, lai sekotu līdzi tam, kas jāmāca, bet citādi ir labi. Ar skolēniem saprotos, jo savu priekšmetu mācu piektajām klasēm, un tas ir vecums, kad skolotājs ir lielāka autoritāte. Radziņus jau mēdz kāds parādīt, kā jau pusaudžu vecumā, bet kopumā problēmu nav. Mana izglītība ļauj strādāt visu klašu posmos, bet pagaidām šis ir optimāls, jo arī pašai vēl jāuzkrāj zināšanas un pieredze.

— Kas pamudināja sākt strādāt pirms studiju beigām?

— Tā kā studijas tagad lielākoties notiek attālināti, atgriezos Aizkrauklē un domāju par darbu. Pirms piekrist, bija lielas šaubas, jo tas nav darbs, kurš sākas un beidzas konkrētās stundās un par kuru, aizejot mājās, vari vairs nedomāt. Sagatavošanās stundām un darbu pārbaude aizņem daudz laika, un vēl kādam jāpalīdz kaut ko izskaidrot. Tā ka tas man bija drosmīgs lēmums, bet tagad esmu priecīga, ka to pieņēmu.

Atklāti un mīļi

— Bērniem lielākoties patīk gados jauni skolotāji. Tā ir?

— Laikam jau jā. Nesen literatūras stundā veidojām avīzi par skolu tagadnē un pagātnē. Skolēni brīvi varēja izvēlēties, ko intervēt, un dažas meitenes aptaujāja savus klasesbiedrus. Uz jautājumu, kāda es šķietu kā jaunā skolotāja, viens zēns tā arī atbildēja, ka patīk, jo esmu gados jauna. Tas lika pasmaidīt, jo bija tik atklāti un mīļi.

— Skolēni gan mēdz jaunos skolotājus pārbaudīt. Vai ar pašu tā ir?

— Pirmās divas nedēļas viņi mani cītīgi vēroja un vērtēja. Tad devos ar abām piektajām klasēm ekskursijā, pēc kuras viņi atzina, ka esmu gana draudzīga. Tas gan viņiem radīja sajūtu, ka esmu tāda kā savējā, tāpēc nācās papūlēties, lai nezustu robeža, ka esmu tomēr skolotāja. Esam atguvuši šo sapratni, bet viņi turpina mani pārbaudīt.

— Vai jūti atšķirību starp laiku, kad pati mācījies skolā, un tagadējiem skolēniem?

— Lielu nē. Atceroties sevi 5. klasē, šķiet, biju tāda pati. Šo 5. klašu meitenēs redzu tās pašas cītīgās skolnieces. Ir jau arī pa kādam draiskulim, bet tā tas bijis visos laikos.

— Pati biji laba skolniece?

— Domāju, ka jā, jo mācībās centos, piedalījos olimpiādēs un ārpusstundu aktivitātēs.

— Kādas bija izjūtas, pirmo reizi vadot mācību stundu?

— Labi, ka iepriekš uzrakstīju, ko teikšu, jo, nostājoties klases priekšā, jutos kā balta lapa — neko vairs neatcerējos. Jau augstskolā mums visu laiku atgādināja, ka svarīgs ir plāns katrai stundai. Mums pašiem gan tie ne īpaši patika, jo prasīja papildu gatavošanos, un šķita, ka varēs visu tāpat izdarīt. Tomēr tā tas nav, un daudz kas atkarīgs no tā, kā esi sagatavojies stundai, lai arī tas aizņem lielu daļu laiku.

Laba pleca izjūta

— Vai ir kāds bijušais skolotājs, kuram vēlētos līdzināties?

— Viena no tādām ir vēstures skolotāja Daina Tautvidas vidusskolā, jo viņa bija saprotoša un draudzīga, bet tajā pašā laikā prasīga un mācēja saglabāt robežu. Starpbrīžos varējām pajokot vai stundās parunāt par ikdienišķām lietām, bet mācību tēmu tik un tā apguvām. Interesanti, ka pēc 7. klases, kad pārgājām uz ģimnāziju, citi mūs brīdināja, ka pie Tautvidas viegli nebūs, bet izrādījās citādāk. Apbrīnoju viņas darbu un zinu, ka arī es tā gribētu strādāt.

— Tagad bijušie skolotāji ir kolēģi. Kādas ir izjūtas?

— Ar daudziem nav tiešas saskares, bet interesanti gan tas ir, kad sapulcēs sēžam līdzās. Mana mentore darbā ir skolotāja Ludmila Zēberga, kura arī nevar pierast, ka neesmu vairs tas bērniņš, kurš vēl nesen mācījās skolā, bet pati jau skolotāja. Tomēr ir laba pleca izjūta, jo vienmēr varu lūgt palīdzību. Esam četras jaunās skolotājas, un tas arī palīdz.

— Ir sajūta, ka paliksi skolotājas darbā?

— Domāju, ka jā, bet ceru kādreiz darboties arī Interešu izglītības centrā, jo vēlme rīkot pasākumus nav zudusi. Pagaidām to īstenoju draugu lokā, organizējot ekskursijas ar orientēšanās sacensībām. Ja kāds lūdz, palīdzu sarīkot arī kādu dzimšanas dienas ballīti. Tā ir sirdij tuva nodarbošanās. Kad sākās studijas, vaļaspriekiem daudz nepalika laika, bet iepriekš aktīvi darbojos arī Jauniešu domē Aizkrauklē, dejoju tautas dejas un sportoju. Tagad no tā visa palikušas tikai sportiskās aktivitātes savam priekam. Un, protams, grāmatu lasīšana, kas vienmēr patikusi un svarīga arī skolotājas darbā. Bērni arī lasa, bet viņiem bieži vien grūtāk uztvert izlasītā būtību un nepatīk garāki teksti. Nesen notikušajās Dzejas dienās gan neviens neprotestēja, ka jālasa dzejoļi, un visi to darīja.

— Vai pie interesantā vārda tiki, pateicoties literatūrai?

— Mamma stāstīja, ka viņa skatījusies kinofilmu, kurā galvenajā lomā bija Dženeta, un viņai ļoti iepatikās šis vārds.

— Nāc no lielas ģimenes?

— Man ir divas māsas un divi brāļi. Esmu vecākā. Tas savā ziņā arī palīdz darbā, jo bija jau zināma pieredze ar jaunākiem bērniem. Viena no māsām arī mācās 5. klasē, bet es uzreiz skolas vadībai pateicu, ka negribu mācīt viņas klasei. Tas man nešķita pareizi, jo viņa mani vairāk uztvertu kā māsu, nevis skolotāju. Būt vecākajam bērnam ģimenē vienmēr ir liela atbildība par jaunākajiem. Esmu par to runājusi ar citiem, un visi teikuši, ka tas ir kā būt otrai mammai. Tas nekur nezūd, jo par savējiem vienmēr ir satraukums un rūpes.

Staburags.lv ARHĪVS

Profesijas izvēle kā laimīgā loze

Kategorijas