“Pirksti ir mani instrumenti”

2021. gada 1. oktobris 00:00

Daudzeses pagasta “Zvirbuļu” mājas pagalmā lepni gozējas keramikas ceplis, kam dots nosaukums “Bānītis”. Vasaras izskaņā tas pirmo reizi kurināts, apdedzinot gan cepļa saimnieces Ināras Ozoliņas, gan cepļa būvnieka, keramikas meistara Ilmāra Veceļa, kā arī citu mālotāju darbus.
Ceplis ar stipru vārdu

Ināra Ozoliņa ir brīnišķīga rokdarbniece un māksliniece, kura savas prasmes ierāda arī citiem gan dažādās meistardarbnīcās, gan nometnēs bērniem ar onkoloģiskām saslimšanām. Pirms gada Ināru aizrāva vēl kāds vaļasprieks: viņa sāka nodarboties ar keramiku — māla trauku un dekoru veidošanu. Un šajā vasarā “Zvirbuļu” mājas pagalmā uzbūvēts keramikas ceplis. Ināra skaidro, ka tas ir Latgales bedres tipa atklātas uguns keramikas apdedzināšanas ceplis, un tā autors ir kopas “Podnieku skola” līdzdibinātājs un dalībnieks, brīnišķīgs meistars Ilmārs Vecelis, ar kuru viņu kopā saveduši mālošanas plenēri Kurmenē.

“Apbrīnoju viņa darbu. Katru ķieģelīti pirms iemūrēšanas viņš noslīpēja, rūpīgi uzraudzīja visus darbus. Cepļa kurināšanas laikā viņš vispār ne mirkli neatstāja cepli bez uzraudzības,” ar aizrautību stāsta Ināra. Ceplim dots nosaukums “Bānītis”. Ināra stāsta — tas saistīts ar bērnības atmiņām, kad tepat Daudzevā kopā ar citiem bērniem vizinājušies ar bānīti. Kad tas lēnām čunčinājis garām mājām, tad varēja pieķerties vilcienam un aizvizināties līdz pat Sunākstei. Meistars Ilmārs Vecelis atzinis, ka ceplim dots stiprs vārds. “Varbūt skan sentimentāli, bet man kā daudzesietei gribējās, lai tomēr vēsturē paliek šis vārds un šīs atmiņas,” piebilst Ināra.

Darbs ar mālu — tas ir mans!

Kad ierodos “Zvirbuļu” mājās, lielajā istabā, kur iekārtota Ināras darbnīca, mani sagaida īsta mākslinieces darbu izstāde. Autore aicina apskatīt katru darinājumu, kuru es droši varu paņemt rokās, aptaustīt un izjust to.

Pirmā saskare ar mālu Inārai bija mālošanas plenērā Kurmenē pagājušajā gadā, kur viņu aizveda pazīšanās ar svilpaunieku meistari Daci Zvanītāju un Edīti Pedo, kas iepazītas Kalna svētību kopienā Bruknā.

Par darbošanos ar mālu Ināra saka — tas ir mans! “Mēs ar vīru daudzus gadus braucām uz cepļa atvēršanu Jasmuižā. Mani vienmēr fascinējis šis radīšanas brīnums, kad meistars izņem no cepļa apdedzinātos traukus, aplūko un apmīļo katru,” stāsta Ināra.

Traukus veido ar rokām

Ināra traukus veido ar rokām, nevis virpo. Lai gan, paņemot rokā kādu bļodu vai krūzi, sajūtot to gludo virsmu un regulāro formu, grūti noticēt, ka vienīgais darbarīks ir meistara pirksti. “Es gan šogad aizbraucu pamācīties strādāt ar virpu. Tas ir process, kas paātrina darbu ar mālu, taču man šie vienādie virpotie trauki vairāk atgādina masu produkciju. Man vairāk patīk radīt ar rokām, pirksti ir mani instrumenti. Es uztaisu vienu trauku un tad atkal kaut ko citu. Ķeroties klāt darbam, nekad nezinu, kas beigās sanāks,” stāsta Ināra. Tāpēc viņai visgrūtāk strādāt ir tad, ja kāds palūdz izveidot komplektu, kur vairākiem traukiem jābūt vienādiem, vai kaut ko konkrētu. Veidojot tos ar rokām, nekad nevar izdoties divi pilnīgi vienādi trauki.

Lai pārliecinātos, ka tas tiešām tā ir, Ināra vienu māla piku ieliek arī man rokās un aicina izveidot nelielu trauciņu. Mīcot, virpinot un glaudot, pamazām kaut kas arī sāk veidoties. Kad mans pirmais māla trauciņš ir arī izrotāts un parakstīts, Ināra to noliek plauktā līdz brīdim, kad “Bānīša” ceplis tiks kurināts nākamo reizi. Kad tas būs, šobrīd gan pateikt nevar, jo, lai to piepildītu, vajag daudz. Ināras divus mēnešus veidotie 120 trauki bijusi tikai viena trešā daļa no pirmā cepiena.
Iznākumu nevar paredzēt

Zinot, ka keramikas meistari darbus, kurus uzskata par brāķētiem, saplēš, tad Inārai tomēr ir izdevies dažus tādus izglābt un atvest mājās. Taču tagad, kad pati sākusi veidot traukus, saprot, kāpēc meistari tādu nelaiž tālāk apgrozībā. “Iedomājieties, ja es kādam uzdāvināšu brāķētu trauku, ko gan cilvēks par mani domās?” retoriski jautā Ināra. “Diemžēl šo procesu mēs nevaram kontrolēt. Tas, kādus traukus izcelsim no cepļa, atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem, arī mēness fāzēm, vēja virziena, laika un uguns cepļa kurināšanas brīža. Tā ir daba. Pat tas, ar kādu noskaņojumu esam mālus mīcījuši un traukus veidojuši, var ietekmēt iznākumu,” stāsta Ināra.

Ināra atklāj, ka viņai ļoti patīk mācīties un viņa turpina to visu laiku darīt. Pirmais mālošanas plenērs Kurmenē, kurā Ināra pagājušajā gadā piedalījās, ilga piecas dienas, visas pārējās zināšanas apgūtas pašmācībā, izmantojot dažādus avotus. Ināra iedvesmojas no tādiem meistariem kā Ilmārs Vecelis, kas ir meistars ar 30 gadu stāžu, keramiķēm Vēsmas Ušpeles, Lindas Priednieces, Daces Zvanītājas, Edītes Pedo un citiem, kuri ar mālu ir “uz tu”. “Es uzskatu, ka es vēl esmu tikai māceklis sava ceļa sākumā, lai gan par saviem darbiem labi vārdi dzirdēti arī no pieredzējušiem meistariem,” saka Ināra.

Firmas zīme — ziedu raksts

Viņa darina tikai melnos jeb svēpētos māla traukus. Daļa cilvēku domā, ka tas ir kaut kāds īpašs melns māls, kuram pievienota kaut kāda ķīmija, bet melnos traukus taisa no parasta māla, tikai šo melnumu iegūst īpašā apdedzināšanas procesā. “Te ir tikai egles un alkšņu malka, uguns un mūsu labās domas,” saka Ināra. Pēc tam, kad trauki tapuši gatavi, tos ievasko, lai būtu gludi un spīdīgi. “Izmantojam bišu vasku ar augu eļļu, ņemam palīgā vilnas zeķīti vai cimdiņu un darbojamies,” paskaidro Ināra. Trauku dekorēšanai viņa izmanto dažādus augus, mežģīnes, audumu, bet viņas firmas zīme ir īpašais ziedu raksts.

Staburags.lv ARHĪVS

“Pirksti ir mani instrumenti”

Kategorijas