Tagad esam Ķīnā!

2021. gada 1. oktobris 00:00

(16. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. maija numurā.)

Iekšējās Mongolijas reģions, kā izrādās, ir ļoti strīdīga vieta, un interesanti uzzināt, ko domā paši mongoļi. Daudzi baidās skaļi runāt, bet vēl jau tikai sākam visu iepazīt.

Drīz izstaigājam visas centrālās ielas — zinām, kur ko atrast. Ieejam arī citur — krievu veikalos ir visinteresantāk. Tur ir daudz Putina tēlu suvenīri. Uz viena magnētiņa ir Putina citāts: “Ja kāds mūs apbižos, tas ilgāk par trim dienām nedzīvos”, kamēr turpat blakus šim magnētam ir cits — ar Putina attēlu blakus leoparda mazulim. Un uz tā rakstīts “Jaukākais prezidents”. Domājam, ka šādu lietiņu pat būtu vērts iegādāties. Vietējie, protams, nesaprot, kas tur rakstīts, un nesaprot, kas mūs tā uzjautrina.

Ķīnieši sasparojušies svinībām. Attopamies, ka jau ceturtdien ir vecgada diena un naktī uz piektdienu tiek svinēta jaunā gada iestāšanās. Interesanti pavērot tradīcijas — vietējie kaudzēm pērk dzeltenas pārstrādātas papīra plāksnes, uz kurām rakstīti kādi vārdi, visdrīzāk vēlējumi, un tad to visu tie katrā ielas stūrī dedzina. Viņi veikalā pērk papīru, ko turpat sadedzina veiksmes piesaistīšanai.Pirms lielajām svinībām atrodam arī atvērtas ēstuves. Bieži gan neesam bijuši baudīt maltīti ārpus mājas, bet šad tad taču jāpašpiko receptes. Protams, daudzi brīnās, kad šašliku vietā ierodas divi “baltie” un prasa veģetārās uzkodas. Bet vienmēr saņemam visu, ko kārojam.

Tad jau klāt īstā jautrība — no nakts uz ceturtdienu līdz pat Jaungada dienai tiek šauts salūts. Un nespējam noticēt — tas tiek šauts nepārtraukti! Tad skaistas dzirkstošas gaismiņas, tad petardes, tad svilpjošas lodītes un viss cits. Nepārtraukti! Pagulēt nav iespējams, jo jūtamies kā karā — visu laiku apkārt sprāgst! Nu nav ne minūtes klusuma, un nopietni — tas pat nav pārspīlēti! Daži vienkārši iebrauc mūsu iekšpagalmā, saspridzina savas raķetes un aizbrauc. Aizbaida ļaunos garus, bet nu liekas, ka tad šo ļauno garu ir vairāk nekā iedzīvotāju Ķīnā.

Ceturtdienu sākam ar darbiņiem, ko darām ik dienu — pāris lappuses Jaunzēlandes grāmatā, pāris frāzes ķīniešu valodā, tad sākam pieturēties pie tradīcijām — tīrām māju, lai pielabinātos ķīniešu dieviņiem, gatavojam pelmeņus, rotājam māju, šaujam salūtu. Mūsu dzīvoklī logs ir uz ezeru, atliek vien atsēsties dīvānā un vērot gaismu spēles. Te tiešām svin pamatīgi.

Dodamies garākā pastaigā uz pulksteņtorni — pāri sasalušiem laukiem, kas, cerams, vasarā pārvērtīsies par zālāju pļavām. Esam netālu no Krievijas robežas — no mūsu dzīvokļa pulksteņtornis ir tālāk nekā no pašas Krievijas, bet pāri laukiem apskatīt sētu tomēr neejam. Kas zina, vai ķīnieši saprastu, ka Jaunā gada dienā “baltais” mēģina iet uz robežu.

Dažas iestādes un daži tirgus namiņi vaļā, bet lielākoties turpinās svinēšana. Vien nabaga sētniekiem krietni jāpastrādā, jo visi atkritumi pēc salūta jāsaslauka.

Mums ir plāni atlikušajām brīvajām dienām, bet, protams, ceļot arī gribētos. Uzrakstām krievu pārim, ko pirms diviem gadiem satikām Šenženā, mūsu pēdējā pieturvietā Ķīnā. Divi krievi mūs iedvesmoja meklēt darbu Ķīnā un arī vairāk pa-studēt par saviem ēšanas paradumiem un to, kā tad īsti mūsu maltīte nokļūst uz galda. Jā, ja dzīvē nav nejaušu tikšanos, tad par šo īpaši jāpriecājas. Izrādās, krievu puisis ceļo Sudānā, nu jau ar savu jauno draudzeni. Tas, kā ierasts, ceļo gandrīz bez naudas, ar autostopiem. Arī Āfrikā! Tur puse no valstīm esot atvērtas, vietējie ļoti atsaucīgi, vienīgie tūristi esot viņi. Tādi piedzīvojumi tiešām liek sajusties dzīvam. Grūti iedomāties, ka Mandžūrijā būsim veselu pusotru gadu, tomēr šis ir labākais laiks, lai iekrātu. Jācer, ka pasaule šajā laikā sakārtosies.

Sestdienā dodamies pie mūsu drauga dienvidafrikāņa Bama. Puisis ir liels runātājs, bet tas saprotams — viņš šeit dzīvo viens. Katram jau ļoti interesanti stāsti par to, kā nokļuvuši tieši šajā reģionā, jo, teiksim atklāti, šeit neviens nesapņo nokļūt -36 grādu salā, ja ne ceļš, kādā veidā šeit vienkārši atved. Bams stāsta, kā pats izmainījies. Ja iepriekš te bijis ar draudzeni, tad nu palicis viens un pievērsies garīgajam ceļam — daudz meditē, lasa grāmatas, lai izzinātu sevi, un pilnīgi pārvērtis savu dzīvi. Jāpiekrīt tam, ka, strādājot šādu darbu, ir daudz laika sev un ir iespējams visu ko iesākt. Arī mums jaunā grāmata iet uz priekšu raiti, ir laiks pamācīties ķīniešu valodu, palocīties jogā un, protams, apskatīt Maņdžouli. Drīz jau gan nebūs vairs daudz ko redzēt, bet tad nu nodosimies kam citam. Kā Bams saka, daudziem šeit nepatīk tāpēc, ka cilvēka prāts dabīgi visu laiku vēlas kādu izaicinājumu — ja izdari kādu sasniegumu, tas jau drīz vēlas ko augstāku, tālāku, grūtāku, ko pārvarēt. Šķiet, ka tā arī ir. Un šī apstāšanās uz vietas un dienu paredzamība daudzus nogurdina. Bet tad taču ir cits aspekts — viss taču atkarīgs no tā, kā katrs savu ikdienu uztver! Viens to var uztvert kā nemitīgu atkārtojumu un tad meklēt apmierinājumu mazu intrigu vērpšanā, bet cits izmanto šo laiku, lai iepazītu visattīstītāko “mašīnu” uz Zemes — pats sevi. Māja, mašīna, stabils darbs ir tikai ārējais komforts, kam nevajadzētu kļūt par kaut kādu augstāko mērķi. Šis komforts ir tikai kā aksesuārs tavai dzīvei, tai dzīvībai katrā pašā, ko vērts izpētīt. Cilvēka potenciāls taču ir milzīgs, un te nu ir šis neilgais laika posms — dzīve —, kad to iespējams apgūt! Un, jo dziļāk tajā visā ej iekšā, jo vairāk saproti, kā dzīve strādā. Mēs daudz esam iemācījušies ceļojot, bet nu, tā kā ceļošana vairs nav variants uz šo līguma laiku, tad sākam pievērsties sevis izpētei. Interesanti, ka mūsu ceļā satiekam arī līdzīgi domājošos! Atverot prātu un sirdi, tās īstās durvis vienmēr paveras, tie īstie cilvēki gadās ceļā. Un tas ir pierādījies tik daudz reižu! Un nu interesantāk saprast, kā tad tas īsti “darbojas” — ne pēc noteiktiem likumiem, bet pēc dziļākas inteliģences, ko katrs no mums var aizskart. Katrā ziņā dzīve ir interesanta, un ikdiena, lai cik šķietami vienāda tā varētu šķist noteiktās situācijās, ik brīdi var atklāt kādu brīnumu. To tikai jāiemanās pamanīt!

Svētdien ir Valentīna diena. Ķīnā to atzīmē tikai ārzemnieki. Mēs viens otram arī esam sarūpējuši mazus pārsteigumus. Arča pats sacepis indiešu maizes roti un sataisījis īstas indiešu brokastis, vēlāk gan nedaudz sašutis, ka virtuvē pavadītas veselas trīs stundas. Tad dodamies nelielā fotosesijā uz vietējo salonu. Tur mums jau uzreiz prasa, vai esam skolotāji, un atliek vien apstiprināt. Paņemam foto un rāmīti. Protams, vietējiem ir citāda izpratne par to, kas ir skaists, un tie nekādi nevēlas atdot bildes, ko no visām izvēlamies mēs. Tie mums piešķir vēl vienu un arī fotorāmi kā dāvanu šajos svētkos. Tik jauki! Smejam gan, ka tie pēcāk izmanto uzņemtās fotogrāfijas, un daudzos rāmjos salikti arī mūsu skolas bijušie skolotāji. Mūsējās arī noteikti tiks ierāmētas. Un nevis tās, kas patikušas mums.Aiz loga no rīta kāds opis parkā cītīgi dzied karaoki. Vasarā tā ir ierasta lieta. Protams, varbūt līdz ar sociālās uzticēšanās punktiem tas pazudīs. Jāpiemin, ka joprojām no rīta tiek šauts salūts. Izgulēties reāli varēsim tikai pēc svētkiem.

Kā tad Valentīna dienu pavadīt? Domājam noriskēt un aiziet uz kinozāli. Pārsteidzošā kārtā kino ir vaļā, un tas ir tik ļoti pārpildīts! Vietējie nespēj saprast, kāpēc vēlamies redzēt ķīniešu filmas, ja nesaprotam valodu. Bet ir taču interesanti kultūru iepazīt no visām pusēm! Vēlāk atklājas, ka ķīniešu filmām ir arī angļu subtitri (ne kā Indijā) un kinoteātri izskatās ļoti līdzīgi mūsējiem Latvijā. Ķīnā ir daudz kārtīgāk nekā Indijā, bet tieši tā haotiskā pieredze atmiņā paliek visspilgtāk. Kino biļete maksā 10 eiro vienam, kas Ķīnas cenām liekas padārgi. Pašā kino vietējie uzvedas kārtīgi, vien daudziem filmas vidū paliek garlaicīgi, un tie atlikušo laiku pavada, iegrimuši savos telefonos. Valentīndienu esam pavadījuši ļoti jauki un to noslēdzam, pārbaudot Arča ķīniešu valodas zināšanas. Kad tulkotājā viņš ierunā teikumus ķīniski, tulkotājs tekstu var atpazīt. Varbūt pēc kāda laika jau varēsim sarunāties ar vietējiem? Ķīniešu Jaungada laikā biznesa dzīve gandrīz apstājās, veikali slēgti, galvenā uzmanība tiek pievērsta mājām un ģimenei. Gatavojoties svētkiem, mājas tradicionāli tiek rūpīgi iztīrītas, lai atbrīvotos no “huiqi” vai nelabvēlīgiem gariem, kas, iespējams, bija savākušies vecajā gadā. Tīrīšana arī bija domāta tam, lai izpatiktu dieviem, kuri nāk no debesīm, lai veiktu pārbaudes.

Dieviem un senčiem rituālu veidā tika piedāvāti pārtikas un papīra ikonu upuri. Cilvēki uz mājsaimniecības vārtiem izlika ritulīšus, uz kā rakstīti laimīgi ziņojumi, un izšāva petardes, lai biedētu ļaunos garus. Tas notiek arī mūsdienās. Vecāki bērniem izdala sarkanas aploksnītes, kurās iekšā ir banknotes — laimes nauda. Var būt gan mākslīgā, gan īstā.

Daudzu šajā laikā veikto rituālu mērķis ir panākt veiksmi mājsaimniecībā un ilgu mūžu ģimenē, it īpaši vecākiem. Savukārt kas notiek ar ēdienu? Tā arī ir viena no svarīgākajām lietām! Jaungada vakarā ģimenes sēstas pie galda, lai ieturētu maltīti, kurā kā pēdējais ēdiens iekļauta zivs, kas simbolizē pārpilnību, un tāpēc nemaz nav paredzēta apēšanai. Te jāpiemin, ka ķīnieši tiešām šķīvī vienmēr kaut ko atstāj — tas parāda, ka saimnieks tos baro tik labi, ka apēst visu nav iespējams.

Jaunā gada pirmajās piecās dienās cilvēki ēd nūdeles, lai simbolizētu ilgu mūžu. Savukārt jaunā gada 15. un pēdējā dienā tiek ēsti pelmeņi pilnmēness formā, kas simbolizē ģimenes vienotību un pilnību.

Nu gan ķīniešu Jaungads ir pārdēvēts par Pavasara svētkiem, jo 1949. gadā Ķīnas Komunistiskā partija un pats Mao Dzeduns aizliedza vietējiem svinēt tradicionālo Jaungadu un pieņēma rietumos lietoto — to pašu, kam sekojam mēs. Tomēr tradīcijas jau tik viegli neizskaust.

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Tagad esam Ķīnā!

Kategorijas