Pietrūkst kritiskās domāšanas

Sandra Ziediņa, Kokneses novada bāriņtiesas priekšsēdētāja

2021. gada 28. septembris 00:00

210

Darba gaitas mani nesen atvedušas uz Kokneses novadu. Koknese man vienmēr mīļa bijusi, jo tā ir vieta, kur spilgti atspoguļojas mūsu tautas vēsture — tas ir Likteņdārzs, tās ir Kokneses pilsdrupas.

Nu jau vairāk nekā pusgadu esmu bāriņtiesas priekšsēdētāja Kokneses novadā, tagad apvienības pārvaldē. Apkārt man ir atsaucīgi un izpalīdzīgi cilvēki — apvienības pārvaldē strādājošie. Nozīmīgs ir pieredzējušās kolēģes Silvijas Vēzes atbalsts. Tas tiešām ir svarīgs, jo Silvijas kundze jau ilgi strādā šo darbu, cilvēks profesionālis un īstajā vietā.

Aizvadītā nedēļa darbā bija ļoti smaga. Darbs bāriņtiesā ir izaicinājumu un problēmu pilns. Lietas kļūst sarežģītākas, prasa daudz vairāk laika, zināšanu. Tās nav vienādas. Nevienai neder standarta attieksme, jo aiz katras lietas ir konkrēta ģimene, bērni, un situācija ir ļoti individuāla. Tas viss ir arī ļoti emocionāli. Kur ir bērns, mēs nevaram skatīties tikai pēc likuma burta. Visa situācija ir ļoti rūpīgi jāizpēta, tajā ir jāiedziļinās. Tā ir milzu atbildība — pieņemt bērna interesēm labāko lēmumu.

Šobrīd mani, kā arī kolēģus citās bāriņtiesās pavada bažas, kā izveidosies jaunā struktūra Aizkraukles novadā. Domāju, nevajadzētu bez uzmanības atstāt laukus — bāriņtiesai būtu jābūt pēc iespējas tuvāk lauku iedzīvotājiem. Es arī iepriekš strādāju lauku novadā un zinu, cik ir svarīgi, ja lauku cilvēks var atnākt uz pagastmāju, saņemt konsultāciju ne tikai bērnu tiesībās, bet jebkurā citā jautājumā — kur viņam vērsties pēc palīdzības, kā risināt konkrēto situāciju utt. Laukos strādājot, nevari būt šaura profila speciālists, ir jāmāk palīdzēt cilvēkam. Mani uztrauc, kas būs ar ģimenēm, kuras ir tālāk no centra. Vai tur būs sasniedzams bāriņtiesas darbinieks? Ja veidojas bērnam nelabvēlīga situācija, vai viņš spēs pietiekami ātri noreaģēt? Pagaidām mēs visi esam pārmaiņu procesā. Ir ikdienas darbi, un nav daudz laika domāt ko citu, bet visu laiku jāpatur prātā, kā darba modelis veidosies tālāk.

Laukos bāriņtiesas ir būtiskas, jo tās veic arī notariālās funkcijas. Bāriņtiesās šie pakalpojumi ir lētāki, un tāpēc cilvēki labprāt tos izmanto. Nākotnē gan plānots, ka bāriņtiesas šīs funkcijas neveiks. Bāriņtiesas darbinieks nav notārs, un te tomēr nepieciešamas juridiskās zināšanas. Primāri ir jārūpējas par bērnu interesēm, tikai tad notariālās funkcijas.

Darbs bāriņtiesā ir psiholoģiski smags, jābūt augstai stresa noturībai. Tomēr jebkuram cilvēkam kādā mirklī izsīkst iekšējie resursi, īpaši, ja nav kolēģu atbalsta, kuri zina darba specifiku, kas var dot padomu, palīdzēt konkrēto situāciju risināt kopā, izdarīt labāk, lai būtu ievērots likums un aizstāvētas bērna intereses. Savienot kopā likumu un katras ģimenes situāciju man vienmēr bijis izaicinājums. Es uzskatu, ka pirmajā vietā ir cilvēks, bērns, konkrētā ģimene. Taču, ja bērna veselība un dzīvība ir apdraudēta, diemžēl jāpieņem nepopulāri lēmumi. Esmu par to, ka gan sociālajam dienestam, gan bāriņtiesai jāizdara viss iespējamais, lai bērns nebūtu jāizņem no ģimenes. Ja darbs nevainagojas ar panākumiem, šķiram bērnu no ģimenes.

Jebkuram bērnam ir tiesības augt ģimenē. Diemžēl ir nepilnības bērnu tiesību aizsardzības sistēmā, jo trūkst sadarbības. Starp dažādām institūcijām norit sarakste un izvairīšanās no atbildības, nevis situācijas risināšana. Bāriņtiesa ir galējā institūcija, kas pieņem smagos lēmumus, ja citādi vairs nevar.

Arī laiks, kad bērni attālināti mācījās mājās, padziļināja sociālās problēmas visā Latvijā. Bērns no riska, trūcīgas vai nelabvēlīgas ģimenes, esot skolā, saņēma siltas pusdienas, viņam bija saskarsme ar skolotājiem, ja kaut ko nesaprata, tad viņam paskaidroja. Ja kaut kas nomāca, skolā varēja vērsties pie psihologa. Paliekot mājas vidē, problēmas saasinājās. Ir jābūt atbildīgākiem un jādomā par bērniem un vistuvākajiem, kas dzīvo apkārt.

Visu pasauli pārņēmusī sērga vēl nerimst, arī vakcinācijas process nenorit bez aizķeršanās. Manuprāt, mūsu sabiedrībai pietrūkst kritiskās domāšanas, spējas izvērtēt informāciju, kas gāžas par mums. Es uzskatu, ka informāciju vajag iegūt no dažādiem avotiem, kritiski izvērtēt un pieņemt lēmumu, kā rīkoties. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm un nācijām, mēs par maz domājam par sabiedrības labumu kopumā — kā visu ietekmē mūsu iegriba vai vēlme kaut ko darīt vai nedarīt. Mani kā bāriņtiesas priekšsēdētāju uztrauc, kā šī mūsu iegriba ietekmē bērnu tiesības iegūt kvalitatīvu izglītību. Es uzskatu, ka atsevišķu profesiju pārstāvjiem, ja vien ļauj veselība, noteikti vajadzētu vakcinēties, jo pagaidām mūsdienu zinātne neko citu nepiedāvā. Man ļoti gribētos atgriezties normālā dzīvē, kur mēs varam brīvi komunicēt, iet uz teātra izrādēm un koncertiem, ceļot, samīļot savus tuviniekus. Mēs taču gribam dzīvot labklājībā. Arī ekonomiku ietekmē mūsu egoistiskie lēmumi, jo mēs kā valsts nevaram attīstīties uz priekšu.

Ir atsevišķas valstis, kas jau pandēmijas sākumā gājušas citā virzienā. Kā piemēru gribu nosaukt Zviedriju. Par to ir daudz rakstīts. Mana meita studē Stokholmas Universitātē, tāpēc man tās valsts situācija ir zināma. Tur bija ļoti minimāli ierobežojumi, viss darbojās. Nomira ļoti daudz cilvēku, īpaši vecāka gadagājuma. Man neliekas normāla jauniešu attieksme: nu un, veci taču! Katra cilvēka dzīvība ir vērtība. Tāpat Zviedrijas valdība bija spiesta ieviest ierobežojumus un nonāca līdz vakcinācijai. Domāju, ka aizliegt iepirkties lielveikalos nebūtu labākais risinājums, bet kaut kādi ierobežojumi, lai pasargātu citu cilvēku dzīvību un veselību, ir vajadzīgi, ja starp mums ir tādi, kas to nesaprot. Tikai šiem ierobežojumiem ir jābūt pārdomātiem. Diemžēl jāpiekrīt viedoklim, ka mūsu valstī cīņa ar Covid-19 bijusi diezgan haotiska. Lēmumi nav skaidroti cilvēkiem saprotamā valodā. Politiķiem jānolaižas no saviem augstumiem un jārunā tā, lai arī vienkāršam cilvēkam būtu saprotams. Likumus un Ministru kabineta noteikumus lasa tie, kam tas ir saistoši.

Pagājušajā nedēļā Saeima pieņēma grozījumus Saeimas vēlēšanu likumā un grozījumus Vēlētāju reģistra likumā, kas paredz ieviest elektronisku tiešsaistes vēlētāju reģistru. Likumi grozīti, lai vēlētāji Saeimas vēlēšanās varētu balsot arī ar personas apliecību jeb eID karti. Esmu par modernajām tehnoloģijām. Man ļoti patīk, ka igauņi jau ieviesuši elektronisko balsošanu, un arī mums ir jāiet laikam līdzi, nevis katrās vēlēšanās jāpieredz arvien mazāks nobalsojušo procents. Esmu par to, lai lielākam cilvēku skaitam ir iespēja vēlēšanās paust savu nostāju. Vecā paaudze aiziet, bet mums jādomā, kā iesaistīt jauno paaudzi valsts veidošanas procesā. Jāmeklē citas metodes.

Nedēļas nogali pavadīju ģimenes lokā. Atpūtos, uzņēmu spēkus jaunajai darba nedēļai. Apciemoju savu laukos dzīvojošo mammu, kurai ir 87 gadi. Mamma bija pirmā vakcinācijas piekritēja un teica tā: “Es taču gribu vēl dzīvot un redzēt, kā mazmeita beidz augstskolu!”

Staburags.lv ARHĪVS

Pietrūkst kritiskās domāšanas

Kategorijas