Pūrs — gan tīne un lāde, gan skapis

Lilija Jakubenoka, Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja izstāžu un ekspozīciju kuratore

2021. gada 28. septembris 00:00

(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 21. septembra numurā.)

Sliņķe varēja palikt vecmeitās

Sliņķe un nepraša meita varēja palikt vecmeitās.

Vērpu, vērpu, snāju, snāju,

Precenieku gaidīdama;

Nešķīrās man darbiņi,

Neatnāca precinieki.

Veca meita villu vērpa,

Kreiso kāju kustināja;

Kustin’, meita, labo kāju,

Dabūs’ maizes devējiņu.

Tautasdziesma liek vienlīdzības zīmi starp tikumu un čaklumu.

Ņem, bāliņi, līgaviņu,

Ņem tikušu tautas meitu,

Smalku kreklu audējiņu,

Skaistu cimdu adītāju.

Meita nemākule, sliņķe, tātad netikusi. Aizplīvurotā veidā par to vēsta šī tautasdziesma.

Nesavērpu kodeļiņu,

Atsagulu gultiņā;

Atsarada melns krauklītis,

Uz vēdera knābādams.

Apdāvināja kāzu viesus

Savukārt šeit spriedums no vērotāja no malas, kurš pārstāv citu kultūru un vērtību skalu. No jau pieminētās K. Strauberga grāmatas ņemts kāda mācītāja ziņojums konsistorijai 1638. gadā, apkarojot senās kāzu paražas: “…Brūtei kāzu viesi jāapdāvina ar cimdiem, jostām un dvieļiem, un tādēļ arī zemnieku meitas, sasniegušas astoņus gadus, sāk krāt sev pūru, lai varētu apdāvināt savus nākošos kāzu viesus, kavē vecāku darbu un ir slinkas darbos gājējas. Ja kāda meita šādas bagātības nevar sagādāt vecāku nabadzības dēļ vai arī tādēļ, ka tai pie citiem jākalpo, tad tā paliek vecmeitās un bieži nonāk uz slidena ceļa, jo pūra trūkuma dēļ viņai maz izredžu godīgi iziet pie vīra.”

Visbeidzot tāda meita tika izstumta no tradicionālās kopienas. Tautasdziesmā meitai, kura neprot aust trīnīti, jāiet čigānos.

Vai, meitiņa, vai, meitiņa,

Tev jāieti čigānos:

Ne tu māki cimdu rakstu,

Ne trīnīša audekliņa.

Bārenītei palīdz Laima vai Māra

Visgrūtāk pūru pielocīt bija bārenītei, jo viņai nebija ne palīgu, ne rocības. Atšķirībā no sliņķes bārenītes necilais pūrs netika nosodīts. Tautasdziesmās bārenītei pūru pielocīt palīdz dievietes Laima vai Māra. Tradicionālajā sabiedrībā sadzīvē tas izpaudās tādējādi, ka čaklu bārenīti labprāt bildināja arī ar mazu pūru, uzskatot, ka dievības, kuru aizgādniecībā ir bāra bērni, palīdzēs nodrošināt jaunai ģimenei pārticību nākotnē. Tā pati doma arī tautasdziesmā, kurā teikts, ka mātes un tēva doto var sasiet pauniņā, bet dieva doto ne vezumā nepavest.

Jo pūrs smagāks, jo meitai lielāks gods

No trim cilvēka dzīves godiem — kristības, kāzas un bēres — viskrāšņākās ir tieši kāzas. No visām latviešu tautasdziesmām visvairāk ir tieši kāzu dziesmu un tajās goda vieta atvēlēta līgavai čaklai rokdarbniecei — vērpējai, audējai — un viņas pūram. Pūrs ir tas, kas parasti pirmais dodas uz jaunā vīra mājām, to aizved dažas dienas pirms kāzām, un tikai tad tam seko pati līgava.

Jo pūrs krāšņāks un smagāks, jo lielāks gods meitai.

Lādi piekrauj ar akmeņiem

Lai saprastu savu kultūru, dažkārt der palūkoties, kas notiek kaimiņos. Tā baltkrievu tekstiliju pētniece Olga Lobačevska raksta: baltkrieviem bija pārliecība, ka tukšu pūralādi kāzās nevedīsi, un baltkrievu paruna saka — tukša lāde tālu skan. Tāpēc, ja līgava bija slinka vai nabadzīga, kāzās izlīdzējās, vienkārši aizņemoties tekstilijas, ko likt pūrā un vēlāk izdalīt kāzu viesiem. Vēlāk tās atdeva īpašniekiem. Tātad svarīgāka par pūra materiālo vērtību bija tā nepieciešamība kāzu rituālos. Savukārt lādi padarīja smagāku, to piekraujot ar akmeņiem. Tā pati doma latviešu tautasdziesmā.

Tēvs, māmiņa bēdājās,

Kur meitai pūru ņemt.

Pelēkiem akmeņiem

Pilnu pūru pieslodzīja.

Gan jau, ka pamatos tā bija vienkārši apdziedāšanās dziesma, bet reizē tā atspoguļo situāciju, kas varēja notikt īstenībā. Tam apliecinājums arī kāzu apraksti, kuri glabājās folkloras krātuvē: pūru nodod pret alu un naudu brūtgāna tēvam. Agrāk, lai pūrs būtu smagāks, likti dibenā arī akmeņi, maizes klaipi. Pēc lādes smaguma spriež par līgavas pūru. Ja kādai mātes meitai pūrs paviegls, tad izlīdzas, dvielī ietinot akmeņus un ieliekot iekšā. Savukārt nostāstos tiek stāstīts, ka bijušas tādas vecas sievas, burves, kuras pūru pratušas padarīt smagu. Ja tāda sieva iesēdās ratos ar pūralādi, tad pat visspēcīgākais zirgs gandrīz nejaudāja ratus pavilkt. Ja sievu no ratiem izgrūda, pūru varēja viegli aizvest.

Villaines — viskrāšņākās mantas

Villaines bija vienas no viskrāšņākajām un dārgākajām pūra mantām. Tekstiliju pētniece Anete Jansone grāmatā “Krustpils villaines” raksta: “Jaunā sieva kāzu viesiem nedalīja villaines, bet jostas un cimdus. Kāzu dienas vakarā jaunā sieva tikai vīramātei deva jaunu seģeni. Villaine bija kāzu tērpa galvenā sastāvdaļa. Svinīgos gadījumos, sevišķi pie laulībām, līgava apsegusi piecas un vairāk tādas villaines... Sirma māmiņa stāsta [kāzas pirms 1850. g. — A. J.]., pati gājusi pie altāra, piecām villainēm segta; viņas māmiņa [kāzas ap 1830. g. — A. J.] stāstījusi, savā laikā segusies sešām villainēm; “bet tad gan no karstuma un smaguma turpat paģībusi”. Vēl cita, 90 g. veca [dzim. 1830. g.— A. J.] māte, atceras, ka vēl senāk nestas deviņas dažādas villaines.”

Jādomā, daudzo villaiņu lietošana kāzās bija ne vien tukša lielīšanās, bet sava veida maģija. Tekstilijas saistījās ar bagātību, turību, tāpēc kāzās centās to saģērbt pēc iespējas vairāk, lai turpmākajā dzīvē būtu pārticība.

Izdala ziedojot

Pūrā bija daudz tekstiliju, kuras paredzētas tikai rituālam. Ziedošanai braucot pa ceļam uz jaunā vīra mājām un tajās, kā arī jauno radu apdāvināšanai. Tādas tekstilijas bija prievītes, jostas, cimdi, dvieļi. Ticējums vēsta, ka, uz mājām no baznīcas braucot, brūtei jāmet pie tiltiem dziju gali, ezeros un upēs nauda, kūtī, stallī, klētī, pirtī veltis; namā prievītes un zeķes. Pūra veltes gaidīja arī visi kāzu viesi. Tāpēc meita dainā sūkstas:

Simtu priežu dedzināju,

Sev pūriņu darīdama;

Ne skaliņš neizdega,

Kad pūriņu izdalīju.

Varbūt nemaz arī nesūkstas, bet lielās, jo tāpēc jau pūrs tika darināts, lai to izdalītu, un tieši ar to kāzas bija skaistas un krāšņas. Un beigu beigās meita, izdalot savu pūru, nebūt nebija zaudētāja. Ziedojot pa ceļam uz jaunajām mājām un tajās, tāpat kā istabas interjerā nomainot vīramātes darinājumus ar saviem, meita līdz šim svešo telpu padara par sev tuvu, pazīstamu, kā arī ieguva apkārtnes un sētas dievību un garu labvēlību. Savukārt veltījot vīra radus, viņa satuvinājās ar tiem, iekļāvās jaunajā ģimenē.

Kāzu dvieļi nonāca muzejos

Savulaik folklorists Jānis Niedre rakstīja: “Liekas, ka neviens cits latviešu apģērba piederums nav ticis darināts tādā daudzumā kā cimdi. Tas tā ne tik daudz aiz lietderības, kā sevišķi paražas, kas no tām izriet — tos izdāvāt svētkos un godos.”

Savukārt Anete Jansone grāmatā “Dvieļu rotāšanas tradīcijas Latvijā. 19. gs. 2. puse — 20. gs.” rakstīja: “Viena no lielākām rotāto dvieļu grupām ir pūra dvieļi, kurus darināja tieši kāzām. Rotātos pūra dvieļus glabāja, dažkārt pēc kāzām tie tā arī ne reizi netika lietoti.” Un labi, ka tā, jo pirts dvieļi un trauku slaukāmie dvieļi nodila, saplīsa un izdila līdz pēdējai šķiedriņai, bet daudzi no izrakstītajiem kāzu dvieļiem nonāca muzejos. Ar ko arī skaidrojams ļoti bagātīgais dvieļu skaits kā mūsu, tā daudzu citu muzeju krātuvēs. Daļa no tiem skatāma arī mūsu izstādē.

Staburags.lv ARHĪVS

Pūrs — gan tīne un lāde, gan skapis

Kategorijas