Fotogrāfs ar sapni par Eirovīziju, vistām un studijām

2021. gada 28. septembris 00:00

Bebrēnietim Jānim Botam šis bija pirmais mācību gads, kad nebija jādodas uz skolu. Patiesībā viņš tagad ir krustcelēs, un viņa pašreizējā darbavieta ir tikai tāds pārdomu laukums nākamajam sapņu lidojumam. Un to viņam ir daudz un krāsaini kā aizejošās vasaras tauriņi. Un arī drosmīgi. Bet tagad? Tagad Jānis ir izvēlējies vīrietim ne pārāk tipisku arodu. Viņu var sastapt Kokneses veikalā “Maxima”, kur viņš kasē apkalpo pircējus.

Kluss un nepamanāms

— Kāds ir tavs skolas laiku stāsts?

— Esmu beidzis Bebru pamatskolu. Pēc tam gadu nomācījos Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolā, jo gribēju pabeigt mūzikas skolu tepat Koknesē, nevis Rīgā. Jau pēc pamatskolas beigšanas biju nolēmis neturpināt mācības vidusskolā, jo vismaz man tā būtu tukša laika nosišana.

— Kāds skolēns tu biji pamatskolā — skolotājiem ar tevi bija viegli?

— Īpašas raizes viņiem nesagādāju. Biju kluss un nepamanāms.

— Vai tu atceries, par ko sapņoji kļūt 1. klasē?

— Pamatskolas izlaidumā mums skolotāja izdalīja lapiņas, uz kurām bijām uzrakstījuši savu sapņu profesiju. Es vēlējos kļūt par ugunsdzēsēju. Tagad to vairs nevēlos.

Biju laimīgs!

— Ko darīji pēc tam, kad biji gadu mācījies Koknesē?

— Jau pamatskolas 7. klasē man bija skaidrs, kādā virzienā mācīšos tālāk. Man ļoti patika fotografēt. Kad mamma nopirka digitālo kameru, šai nodarbei pievērsos nopietnāk. Jau tad biju nolūkojis, ka varētu mācīties Rīgas Amatniecības vidusskolā. Kad pabeidzu 10. klasi un devos mācīties uz Rīgu, tā bija jau pārtapusi par Rīgas Mākslas un mediju tehnikumu. Tur mediju mākslas nodaļā apguvu fotodizaina specialitāti. Uz fotogrāfiem bija diezgan liela konkurence. Atceros, ka zīmēšanas eksāmenā uz A3 lapas bija jāuzzīmē divas koka pagales, savukārt kompozīcijā — kaut kas virtuāls. Cik es biju laimīgs, kad otrajā sarakstā (mēs bijām divas grupas — katrā pa 20 audzēkņiem) ieraudzīju savu uzvārdu!

Visskaistākais laiks

— Ar kādām izjūtam atceries studijas Rīgā?

— Tās ir manas līdz šim skaistākās atmiņas. Mēs bijām vislabākais kolektīvs, un mums bija vislabākais audzinātājs Roberts Ķipurs. Arī tagad pēc skolas beigšanas mēs, neliela grupiņa kursabiedru, regulāri sazināmies. Daļa studē augstskolā, bet daļa strādā. Retais strādā savā specialitātē. Tiesa, sākumā es uz Rīgu braucu asarām acīs, katru piektdienu no kopmītnēm braucu pie mammas uz mājām. Trešajā kursā gan to darīju krietni vien retāk. Savukārt ceturtajā kursā mums astoņus mēnešus bija jāgatavo kvalifikācijas darbs.

Atspoguļo tēva ikdienu

— Jūnijā sociālajos tīklos bija informācija, ka līdz 1. augustam Kultūras un atpūtas centra “Imanta” logos būs skatāma Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma fotogrāfu kursa kvalifikācijas darbu izstāde “Homo medialis”, kurā apkopoti 15 jauno fotogrāfu (tajā skaitā arī Jāņa Bota — I. S.) kvalifikācijas darbi — fotoprojekti, kas tapuši astoņu mēnešu laikā. “Pārzinot attēlu veidošanas tehnikas, katrs izstādes dalībnieks izpētes procesa laikā ir atradis savu pieeju un vizuālo valodu izvēlētās tēmas atspoguļojumam. Fotogrāfijās parādās gan pilsētvides un lauku vides dokumentālās fiksācijas, gan personisks izziņas process par 21. gadsimta cilvēku kā indivīdu, tā ikdienas rituāliem, lomām, pašrealizāciju, bailēm un sapņiem,” tā bija rakstīts izstādes recenzijā. Par ko bija tavs darbs?

— Es izdomāju, ka kvalifikācijas darbā atspoguļošu sava tēva Normunda Bota ikdienas gaitas pandēmijas laikā — viņš dzīvo savā mājā un nestrādā oficiālu darbu. Tas bija ieskats mana tēva dzīvē ar virtuālās grāmatas palīdzību. Mans darbs skolā tika novērtēts ar deviņnieku.

Traucē skolā uzliktie rāmji

— Jau jūlijā tev bija fotogrāfa diploms kabatā, bet tu tagad strādā “Maximas” kasē. Kāpēc tavs sapņu piepildījums neiet roku rokā ar realitāti?

— Jā. Tā nu ir sanācis, ka pagaidām strādāju veikalā. Mūsu specialitātē jau ir grūti izsisties ar savu oriģinalitāti. No vienas puses, man pat traucē skolā gūtās zināšanas. Sākumā fotografēšana man šķita kā aicinājums, bet tagad nespēju uztaisīt fotogrāfiju bez skolā uzliktajiem rāmjiem, piemēram, kompozicionālā centra, kas manās fotogrāfijās ir ļoti izteikts. Es uzreiz varu noteikt, kurš ir profesionāls fotogrāfs, kurš tikai knipsētājs. Fotogrāfs māk noķert kadru. Kas attiecas uz “Maximu”, es pirms pāris gadiem te brīvlaikā biju strādājis par krāvēju. Toreiz nodomāju, ka nekad vairs šeit nestrādāšu. Tas bija ļoti smags darbs. Taču pēc tehnikuma beigšanas iegūtajai specialitātei neredzēju (vismaz pagaidām) iztikas pelnīšanas iespējas, bet kaut kur jau jāstrādā. Ar CV sūtīšanu iestādēm nepūlējos, vienkārši “Google” ierakstīju “Darbs Koknesē”, un man “izlēca” “Maxima”. Domāju, šoreiz pamēģināšu par kasieri.

— Šis darbs taču arī nav nekāda medusmaize, ir ļoti nogurdinošs, turklāt prasa daudz nervu, jo pircēji jau arī ir dažādi.

— Dīvainā kārtā es no pircējiem neapzināti uzlādējos. Turklāt uz darbu un mājās braucu ar velosipēdu, bet absolūti nejūtos noguris. Ar pircējiem lielākoties nekādu konfliktu nav, sakarā ar pašapkalpošanās kasēm pēdējā laikā darbs arī nav tik saspringts.

Vēlas darboties radošā sfērā

— Kādā aptaujā konstatēts, ka aptuveni 40 procentu jauniešu labprāt kļūtu par uzņēmējiem. Esi apsvēris arī šādu domu?

— Jā, bija jau arī tāda doma. Man ļoti patīk vistas, biju domājis, ka varētu nodarboties ar vistkopību un klientiem realizēt olas. Tad padomāju, ka vistas jau ir daudziem, interesantāk būtu audzēt paipalas. Tā arī apstājos pie šīs idejas.

— Kādi ir tavi tuvākā laika sapņi?

— Protams, mans sapnis nav sēdēt darbā “no līdz”. Es vēlētos darboties radošā sfērā. Gadu pastrādāšu un tad turpināšu mācīties, visdrīzāk Latvijas Kultūras akadēmijā. Bija jau doma iet uz aktieriem, bet tur jau uzņemšana bija šogad, taču, ja padomā, kādas viņiem ir algas un, ja netiec budžetā, kāds studiju kredīts jāmaksā, diez kas nav. Tehnikumā mums mācīja arī videofilmēšanu. Ļoti patika, pat vairāk nekā fotografēšana. Iespējams, izglītošos šajā virzienā. Tagad aprobežojos ar videosižetiņiem “TikTok”. Man patīk, ka tur to var izdarīt ļoti ātri — izveido video, un tas ātri aiziet. Esmu ievērojis, ka cilvēkiem labāk patīk kaut kas smieklīgs. Par nopietno nav tik lielas intereses. Te arī pieejams plašs skaņu spektrs — uzliec kādam seriāla kadram skaņu pa virsu un iegūsti jebkādu kontekstu. Pagaidām “TikTok” man ir vairāk nekā seši tūkstoši sekotāju.

Iedvesmojas no Aminatas

—Tu teici, ka viens no taviem vaļaspriekiem ir dziedāšana. Vai dziedi kādā kolektīvā?

— Nē, bet tas nenozīmē, ka es nedziedu, to daru viens pats savā istabā — nostājos pretī spogulim, imitēju, kā labāk turēt mikrofonu, un dziedu. Iedvesmas avots pašam radīt mūziku bija Aminata, kura 2015. gadā pārstāvēja Latviju Eirovīzijā. Viņa mani tā iedvesmoja, ka es uzrakstīju savu pirmo dziesmu — “Visklusākām lāsēm krīt”. Pašlaik turpinu rakstīt, un ir jau sakrājušās pāris, ka varu nest uz ierakstu studiju. Viens no maniem lielākajiem sapņiem ir arī pašam uzstāties Eirovīzijā. Savulaik piedalījos “X faktorā”, bet izkritu jau pirmajā kārtā. Viņi jau tur taisa vairāk šovu, nevis ņem vērā dziedāšanu.

— Tagad tev ir paša pelnīta nauda. Tu esi tērētājs vai krājējs? Ko esi iecerējis iegādāties?

— Vairāk jau esmu tērētājs. Taču vajadzētu iegūt autovadītāja apliecību, nopirkt mašīnu un, protams, kaut ko ietaupīt studijām.

Kā varam, tā darām

— Vai Bebros ir interesanta dzīve?

— Diezgan vienmuļa, zinu tikai, ka ir aktīva sporta dzīve, bet visumā diezgan liels klusums. Domāju, ka varētu vairāk padomāt arī par labiekārtošanu, piemēram, parkā nav soliņa, vienīgais, kurš bija — to pašu aizvāca. Varētu jau arī ierīkot kādu puķudobi pagasta priekšā vai centrā pie veikala vai bērnu laukumiņa. Tāpat varētu veidot radošākus svētku dekorus un mūsdienīgākas afišas, internetā var pasmelties daudz interesantu ideju.

— Kāds ir tavs dzīves moto?

— No tēva pēdējā laikā “pielipis” viņa teiciens “Kā varam, tā darām”, bet es pat īsti nezinu, vai tas ir mans moto. Man kvalifikācijas darbam bija nosaukums “Viss ir vienuviet!”, jo cilvēkam jau maz ko vajag — tēvam viss, kas vajadzīgs, ir ap viņu, pie viņa. Varbūt tas mani vairāk raksturo. Es arī esmu minimālisma piekritējs. Man uzdzen stresu, ja ir kaut kas piekrāmēts, pat ja uz grīdas kaut kas mētājas. Man patīk, ka viss ir perfekts.

***

Jāņa pašportretu galerijā ir viena fotogrāfija, kurā viņš apstājies uz plata ceļa. Manuprāt, tā visprecīzāk attēlo viņa pašreizējo situāciju. Ir jāiet.

Vizītkarte. Vārds, uzvārds: Jānis Bots.

Dzimšanas laiks un vieta: 2000. gada 30. jūlijs, Rīga.

Izglītība: Rīgas Mākslas un mediju tehnikums — fotodizaina speciālists.

Dzīvesvieta: Bebri.

Nodarbošanās: kasieris Kokneses veikalā “Maxima”.

VaļaspriekI: dziedāšana, fotografēšana, videofilmēšana, tautas dejas.

Horoskopa zīme: Lauva.

Staburags.lv ARHĪVS

Fotogrāfs ar sapni par Eirovīziju, vistām un studijām

Kategorijas