Staburags.lv ARHĪVS

Publisks paldies barikāžu laika dalībniekiem

Publisks paldies barikāžu laika dalībniekiem

Aizkraukles novada Jaunjelgavas kultūras namā šajā nedēļā sveica tos 1991. gada janvāra barikāžu dalībniekus, kuriem līdz šim publisks paldies nebija teikts. 

Viņi saņēma pateicības rakstu, kuru pasniedza Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums un novadnieks, ģenerālis un politiķis Juris Vectirāns.

Ielūgumi par ierašanos uz pasākumu bija izsūtīti 24 barikāžu dalībniekiem. Dažādu iemeslu dēļ liela daļa  pasākumā neieradās, un “Pateicības rakstu par piedalīšanos Latvijas neatkarības aizstāvēšanā 1991. gada janvārī — augustā” klātienē saņēma vien septiņi. Ilga Bruņeniece, kas ir viena no viņiem,  teic, ka barikādēs pavadījusi tikai vienu nakti salīdzinājumā ar citiem, kas sevi briesmām pakļāva nedēļu vai pat ilgāk. Pēc barikādēm viņa palīdzējusi apzināt tos Jaunjelgavas puses cilvēkus, kuri piedalījās tā laika notikumos. 

Kā skolotāja jauniešiem stāstot par vairāk nekā 30 gadu senajiem notikumiem, uzsverot to  nozīmību. Savukārt Vidmants Suvaizdis atceras, ka barikāžu laiks iegadījās ar viņa atgriešanos mājās no dienesta Padomju armijā. Par brīvās Latvijas ideju bija dzirdējis no vecvecākiem. Janvārī kopā ar draudzeni devušies aizstāvēt šo ideju. “Pateicoties visu mūsu gribasspēkam, mēs to izdarījām,” saka Vidmants.

Ināra Vilne atzina, ka visus šos gadus jutusies tā, kā būtu parādā jaunjelgaviešiem. To, ka tieši Ināra bija tas cilvēks, kurš toreiz organizēja cilvēkus braucieniem uz Rīgu, zina teju katrs jaunjelgavietis. Toreiz braukt gribētāju bija daudz, bet līdz šim vairāki no viņiem bija kā aizmirsti, savā latviskajā kautrībā sēdējuši maliņā. Šonedēļ organizētais pasākums ir kā parāda atdošana tiem barikāžu dalībniekiem, kuri līdz šim paldies par ieguldījumu nav saņēmuši. 

Dace Vītoliņa stāsta, ka barikāžu laikā viņai bija vien 17 gadu. “Varētu šķist, ka tā, mums, vidusskolniekiem, bija tikai avantūra, piedzīvojumu meklēšana, bet patiesībā jutāmies tā, ka nevarējām nebraukt. Mammai gan neko neteicu, aizbraucām kopā ar mammas draudzeni. Nonācām Zaķusalā pie televīzijas mājas. Nespējām īsti aptvert notikuma mērogu, kas mūs apdraud. Ap pusnakti, kad gaisā bija jaušams nemiers, kad paklīda runas, ka tanki nāk, briesmas un bailes kļuva īstas. Vēlāk, kad atbraucu mājās, bija patīkamā sajūta — es tur biju, piedalījos, nenobijos. Ja vajadzētu, brauktu vēl, par to nav runa,” saka Dace. Viņa arī teic, ka nevietā ir latviskā kautrība, aizbildinoties ar to, ka visi citi izdarījuši vairāk. Katram, kurš bija barikādēs, jābūt lepnam par sevi, par paveikto. 

Papildinot Daces teikto, Juris Vectirāns teic, ka viņam šīs sajūtas ir pazīstamas, vien no tēva puses — tolaik viņa meita bija vidusskolniece un arī  devās uz Rīgu. Sazināties ar viņu nevarēja, kur nu vēl satikt.

Pasākuma izskaņā novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums rosināja turpināt apzināt barikāžu laika dalībniekus arī citviet lielajā Aizkraukles novadā un rīkot kopīgus pasākumus ne tikai janvāra notikumu aculieciniekiem, bet arī represētajiem, Černobiļas avārijas seku likvidētājiem.