Tagad esam Ķīnā!

2021. gada 24. septembris 00:00

(15. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. maija numurā.)

Atpakaļ ejam kājām, tā vairāk iepazīdami tālāko Maņdžouli daļu. Apkārt pilsētai ir daudz pakalnu, bet līdz tiem kājām nenonākt. Šodien gan temperatūra ir piemērota garākām pastaigām — ir -15 grādi. Aizejam arī pie mūsu burjatu vīra, kas gatavo gan maizi, gan skābo krējumu, ko arī iegādājamies. Viņš pārdod arī mongoļu alu, ko nekur citur atrast nevar. Burjats neatzīst mūsu ķīniešu valodu, ko Arča mācās internetā. Saka, tā ir “Pekinas valoda”, ko reāli vietējie neizmanto. Saprot, bet jārunā būtu citādi. Tā nu mums ir kāds, kas to var pamācīt.

Maņdžouli iekļauta drošo zonu sarakstā, mēs pārvietoties uz citām provincēm varētu bez anālā testa, bet pases saņemsim tikai pēc atvaļinājuma. Jāiepazīst tas, kas uz vietas.

Ārā visi spridzina salūtu tā, it kā Jaungads jau būtu klāt. Mēs Jauno gadu sagaidīsim īstā “krievu-ķīniešu-mongoļu” sabiedrībā. Interesanti gan, ka mongoļi paši šo vietu nesauc par Iekšējo Mongoliju, bet gan par Dienvidmongoliju. Ķīniešu nosaukums esot tieši tāds, lai vairāk mēģinātu atgādināt par šī reģiona piederību Ķīnai. Te gan paši mongoļi jūtoties diezgan apspiesti — kā “otrās klases” cilvēki, bez vārda brīvības. Piemēram, viņi nevar pasludināt, ka ir mongoļi, jo tā būtu savas identitātes uzsvēršana! Ķīnieši grib, lai visi te ir “ķīnieši”. Protams, šajā reģionā notiek brīvības kustība, gluži tāpat kā Tibetā un uiguru, bet tā tiek ļoti apspiesta — jebkurš, kas runā pretī Ķīnai, tiek pamatīgi sodīts.

Paši mongoļi gan saka, senāk Ķīna bija Mongolijas sastāvā — galu galā Čing dinastija etniski nebija ķīnieši, bet gan mongoļu radinieki. Lielais Ķīnas mūris atdalīja seno Ķīnu no citām tautām, ko tie sauca par barbariem. Un jāpiemin, ka Iekšējā Mongolija ir ārpus šī Lielā Ķīnas mūra, respektīvi, tā nekad iepriekš nebija bijusi Ķīnas pakļautībā — tikai pēc 60. gadiem, pēc Mongolijas valsts neatkarības iegūšanas šī daļa tika nodota Ķīnas pārvaldē. Senāk mongoļi bija iekarojuši milzīgas teritorijas — arī tā pati Burjatija bija mongoļu apdzīvota, un tieši tāpēc mūsu mongoļu draugs ir “it kā burjats”, bet patiesībā mongolis vien. Tagad lielākā problēma esot ne tikai komunisms, bet tas, ka Iekšējā Mongolija reāli ir Ķīnas kolonija. Pekina ir ļoti tuvu — valdības acs visu cītīgi vēro. Šeit esošajās pļavās tika ielaisti ķīnieši, mongoļu klejojošās ciltis ieliktas lauku sētās — redz, te būšot lauksaimniecība. Tomēr šis reģions ir ļoti tuksnešains un sauss (katru dienu spīd saule, nokrišņu vispār nav), un ķīnieši ar savu neefektīvo plānu apstrādāt neapstrādājamu zemi daudzas pļavas vienkārši izpostīja, līdz ar to tagad visi cieš no smilšu vētrām — pļavas pārvērtušās tuksnešos.

Mongoļi senāk bijuši ļoti attīstīti, bijuši ļoti atvērti, katram bijusi reliģiskās piederības brīvība, vārda tiesības, pilsētās bijušas vēstniecības, pasta iestādes. Viss, ko tā laika “modernais cilvēks” varētu vēlēties. Bet ķīnieši vēsturi pasniedzot citādāk. Tieši tāpēc vēsture būtu jāstudē no vairāku valstu skatījuma. Bet cik katram patiesības?

Mongoļi saka, ķīnieši esot rasistiskākā nācija pasaulē. To saka daudzi ārzemnieki, un mums jāatzīst, ka mēs to jūtam — tikai nedaudz citādāk. Ir daži, kas uzskata, ka “baltais” ir vienīgais, kas pārnēsā kādu vīrusu, un dažreiz no mums pabēg. Bet kopumā tiekam uzlūkoti kā “kaut kas augstāks”. Te tautība, sevišķi ādas, matu un acu krāsa, nosaka daudz.

Savu sesto brīvo dienu pavadām Mamutu parkā. Tas ir āra atrakciju parks 20 minūšu braucienā no Maņdžouli centra. Ar autobusu paiet gan 40 minūtes, tomēr tas izmaksā tikai 50 centus katram.

Drīz nokļūstam kādā citā apdzīvotā rajoniņā, kur nu gan pieklusis, jo ķīnieši devušies pie ģimenēm svinēt svētkus kopā. Arī sākumā pats parks izskatās slēgts, tomēr, apejot riņķī milzīgai sētai, atrodam arī kādu spraugu. Piekļūt var skaistajām celtnēm, horoskopu laukumam, slēgtām jurtām un vairākām takām, kas ved gar lielām mamutu statujām. Tās patiesībā Ginesa rekordu grāmatā ierakstītas kā lielākā mamutu skulptūru grupa Ķīnā. Te ir arī lielākā mamuta skulptūra pasaulē gandrīz 16 metru augstumā, gandrīz 16 metru garumā un 4 metru platumā. Atkal esam atklājuši ko no pasaules “lielākajiem”. Šodien gan ārā ir zem -20 grādiem un pūš spēcīgs vējš, un pastaiga nav tik jauka. Tomēr atkal izdevies redzēt ko jauku un piepildīt brīvdienu!

Nedaudz apstājamies un paveramies apkārt — esam īstā nekurienē. Ja nebūtu šī parka un pāris daudzdzīvokļu ēku, apkārt vien pauguraini līdzenumi, vēja ģeneratori un vējš. Īsta, skarba nekuriene. Varam izjust nedaudz Mongolijas — esam tai tik tuvu, bet tomēr tik tālu, jo vīzu varam saņemt tikai Latvijā.

Pēc ilgākas pastaigas dodamies atpakaļ uz pilsētu. Ceļmalā gaidām autobusu vietā, kur pieturas nav, bet drīz pie mums apstājas kāds auto. Vai tiešām arī stopēšana Ķīnā strādā? Bet nē — puisis skaidrā krievu valodā piedāvā braucienu par samaksu. Šoreiz nav tik liela starpība, un braucienam piekrītam. Uzreiz tiekam iztaujāti — no kurienes ieradāmies, galvenais, cik sen, jo nesenie iebraucēji taču bīstami. Tāpēc mēs pieliekam pāris mēnešu klāt.

Nokļūstam atpakaļ pilsētā, apstaigājam salūtu tirgu un vēl dažas jaunas vietiņas, kā, piemēram, grāmatu namu. Lai arī virsraksts tam krieviski, nevienu krievu grāmatu neatrodam, tomēr ir daudz atrakciju parku bērniem, kinoteātris un skaisti iekārtotas grāmatu zāles, kur viss ķīniski.

Pievakarē esam atpakaļ, pārliecināmies, ka ārā piesietajam sunim segas vēl nav noņemtas, un ļoti ceram uz siltākām dienām turpmāk.Iebraucēju grupās parādās ziņas, ka tiem, kas vakcinējušies, tāpat jāveic gan vīrusa tests, gan antivielu tests, bet nu arī jāuzrāda vakcinēšanās sertifikāts, vakcīnu kompānija (kas, redz, arī tomēr šo to var iespaidot) un vakcinēšanās laiks. Pie mums par to vēl nerunā — vismaz Maņdžouli. Tas, par ko nu runā, ir Ķīnas valdības telefonu aizliegums skolās. Visiem skolēniem līdz 12. klasei aizliegts ienest telefonus klasē. Varbūt tā arī ir labāk — te tomēr vietējie mācās tā, lai būtu labāki par tiem miljoniem līdzīgo, un šī spēļmantiņa pusaudžu vecumā klasē nebūt nepalīdz.

Šo skaisto brīvlaika nedēļu noslēdzam ar pastaigu pa Mandžūrijas ielām. Te ir sešas ielas (šajā dzelzceļa pusē), un tās visā garumā arī iespējams iziet (protams, tie ir labi pāris kilometri), bet mēs esam nolēmuši kārtīgi izpētīt katru stūrīti, un Ķīnā tik daudz var atklāt, ieejot tajās vistumšākajās un neparastākajās vietiņās! Tā arī ir — ieejam visneiedomājamākajās vietiņās, un tur vietējie tiešām sapriecājas: “Tu esi pirmais krievs, kas te ienācis! Tā gaidījām!” Mēs gan nepērkam ne akumulatorus darbnīcā, ne masāžu salonā, bet tāpat interesanti aprunāties ar tiem, kas tik labi prot krieviski. Cilvēki stāsta, ka daudziem biznesu nācies aizvērt, jo galveno partneru, kas nāk no kaimiņzemes, šogad nav. “Nu nav mums krievu! Nezinām, ko darīt,” viņi saka.

Pilsētiņa gan tāpat šķiet dzīvīga, visi gatavojas svētkiem. Zinām, ka drīz veikaliņi arī uz pāris dienām būs slēgti. Smejam par to, ka ikkatrai ielai ir arī savas raksturīgākās vietiņas — viens kvartāls ir seksšopu pārpildīts, cits ir skaistumkopšanu salonu kvartāls, cits atkal dažādu ēstuvīšu un bāru pilns. Smieklīgi, protams, daži neprecīzie tulkojumi, bet varbūt tieši tā ir mūsu iespēja kādreiz piepelnīties, piedāvājot labošanas pakalpojumus — zinām taču gan angļu, gan krievu valodu, un mums ir ķīniešu draugi, kas var vēl palīdzēt ar trešo! Ķīniešu Jaunais gads ir vissvarīgākie svētki Ķīnā. 2021. gadā ķīniešu Jaunais gads sākas 12. februārī. Svētki, kas saistīti ar Ķīnas Mēness kalendāru, tradicionāli bija laiks, lai godinātu mājsaimniecības un debesu dievības, kā arī senčus. Tas bija arī laiks, kad ģimenes sanāca kopā, un tā notiek arī tagad. Pēc 1912. gada populārā Rietumu kalendāra pieņemšanas ķīnieši pievienojās 1. janvāra svinēšanai kā Jaungada dienai. Tomēr tas ir tikai oficiāli. Ķīna turpina svinēt arī ķīniešu Jauno gadu.

Senais ķīniešu Mēness kalendārs, uz kura balstīts ķīniešu Jaunais gads, darbojās kā reliģisks, dinastiju un sociālais ceļvedis. Atrastie artefakti pierāda, ka kalendārs pastāvēja jau 14. gadsimtā pirms mūsu ēras, kad pie varas bija Šan dinastija. Šī kalendāra struktūra nebija statiska: atskaite notika atkarībā no tā, kurš imperators bija pie varas un kā tie mainījās dažādos reģionos.

Ķīniešu kalendārs bija sarežģīts. Tā parametri tika nostādīti atbilstoši Mēness fāzēm, kā arī saulgriežiem. Iņ un jaņ — pretējie, bet tajā pašā laikā papildinošie principi, kas veido harmonisku pasauli, arī tika ņemti vērā.

Ķīniešu Jaunais gads parasti sākas ar jaunu mēnesi, kas notiek laikā no janvāra beigām līdz februāra beigām, un tas ilgst apmēram 15 dienas, līdz iestājas pilnmēness, kas tiek atzīmēts ar laternu festivālu.

Ķīniešu kalendārā bija iekļauts arī ķīniešu zodiaks, divpadsmit zīmju cikls pa šķietamo saules ceļu caur kosmosu. Katru jauno gadu iezīmē viens no 12 zodiaka dzīvniekiem un tā raksturīgās pazīmes: žurka, vērsis, tīģeris, zaķis, pūķis, čūska, zirgs, aita, pērtiķis, gailis, suns un cūka. Un šis gads tad būs Metāla Vērša gads.94. —100. dienaNākamo brīvdienu nedēļu sākam nesteidzīgi. Vakarā atkal jāiet pie kanādieša un viņa draudzenes, tāpēc rīta cēlienu pavadām darbos — top gan grāmata, gan nelieli dzīvokļa iekārtošanas darbi. Brīvās dienas arī veltām, lai varam beidzot sazināties ar visiem. Tā kā visas iestādes ver ciet, vienkārši dodamies pilsētas ielās — tur, kur vēl neesam bijuši. Tā, lai Mandžūrijā zinātu katru stūrīti! Brīnāmies, cik gan pilsēta tomēr ir liela! Lai arī te dzīvo tikai 200 tūkstoši, mājas saceltas visiem tiem, kas pieplūst vasaras laikā, jo tad te ir 2 miljoni iedzīvotāju. Protams, tas pirms pandēmijas. Ārā ir patīkami silts — vien -9 grādi. Beidzot var redzēt putniņus! Kokos sakarinātas laternas, kas naktī spoži spīd, un vietējie salūtu šauj no rīta līdz vakaram. Vien tagad uzzinām, ka tā tie aizbiedē ļaunos garus. Nu viss skaidrs, kāpēc tie negaida naktis, lai redzētu skaistās gaismiņas.

Nabagākie ļaudis vāc atkritumus, lai tos nodotu un ko nopelnītu, bagātākie braukā glaunos auto un ietur maltītes skaistākajos Maņdžouli restorānos.

Mēs sapērkam kārtīgus pārtikas krājumus Jaungadam, jo drīz taču viss vērsies ciet! Smejam, ka tad, kad ejam pie mazākiem tirgotājiem, pārējie pircēji uzreiz painteresējas: “Ko tas “baltais” pie tevis pērk?”, un tie tad atbild: “Visu veģetāro.” Tik daudz jau sākam saprast.Sekojam ziņām gan tam, kas notiek Ķīnā, gan pasaulē. Daudz runā par vakcīnām. Tā pati slavenā Austrālijas aviokompānija, kas teicās lidināt tikai vakcinētos, nu saka, tas attiecas tikai uz garajiem 12 —14 stundu lidojumiem, ne visiem. Pētām arī vairāk informācijas par Ķīnas autonomajiem reģioniem. Ķīnas rietumu daļa ir viena traka vieta. To apmeklēja mūsu poļu ceļotājs Džegošs, un kopš tā laika tas Ķīnu nevēlas redzēt. Daudz kur stāsta, kas īsti notiek šajās koncentrācijas nometnēs — kā uiguri tiek “pāraudzināti”. Viņi nevar aizbēgt uz citām valstīm, jo tās uigurus pārdod atpakaļ Ķīnai. Šīm pāraudzināšanas iestādēm blakus saceltas pat kremētavas — jā, ķīnieši piestrādā pie tā, lai šajā valstī būtu tikai viena rase, un, protams, “baltais”, kas māca turīgākos ķīniešu bērnus. Interesanti, ka pasaulē 21. gadsimtā vēl joprojām notiek tādas lietas, un neviens neko nedara tā labā. Uiguri vērsušies pat Apvienoto Nāciju Organizācijā, bet, tā kā Ķīnai ir tik liela ietekme pasaulē, neviens neuzdrošinās ko iesākt pret šo lielvaru.

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Tagad esam Ķīnā!

Kategorijas