Vērts redzēt. Līdz šim uz Latvijas teātru skatuvēm kas neredzēts
Septembrī biju Nacionālajā teātrī uz Ditas Lūriņas režisētā iestudējuma “Ferdinands un Luīze” pirmizrādi. Lugas autors ir apgaismības laikmeta dzejnieks un rakstnieks Fridrihs Šillers. Apbrīnoju Ditas Lūriņas drosmi ķerties pie klasikas, jo, manuprāt, to iestudēt mūsdienās ir grūts uzdevums. Ar diezgan lielu pārliecību varu teikt, ka šāda veida izrāde uz Latvijas teātru skatuvēm vēl nav bijusi. Tās vēstījums — kamēr dzīvoju, elpoju, tikmēr ceru, ka viss būs skaisti. Cīņa par varu, mīlestību. Dita Lūriņa par izrādi saka: “Cilvēks vienmēr jūtas apdraudēts, un tāds patiesi viņš arī ir. Visas mūsu izvēles nosaka šī nekļūdīgā briesmu apziņa un izmisīgā vajadzība izkarot sev mazumiņu laimes, mīlestības un drošības. Vajadzība noturēties par katru cenu. Izdzīvot.”
Izrādē izmanto teicienus latīņu valodā, un tāpēc vērts iegādāties programmu, lai tos saprastu. Arī dziesmas pārsvarā ir latīņu valodā. Mūzika ir baroka laika, kaut kas no Vivaldi, Pērsela, ar komponistes Zanes Dombrovskas iekomponējumiem. Kā viņa pati saka — polifonija no visa un ietekmējusies no “The Beatles”.
Ainas bagātas ar gaisa horeogrāfiju. Lidot iekārtam trosē — tas no aktieriem prasa drosmi un fizisko sagatavotību. Vērtējot aktierspēli, manā skatījumā, izdevušās ļoti skaistas, vienkārši fantastiskas epizodiskās lomas. Par galvenajiem mīlētājiem (Ferdinands, majors — Raimonds Celms un Luīze — Diāna Krista Stafecka vai Ieva Aniņa) — galveno lomu spēlētājiem — neko sliktu nevaru teikt, viņi savu darbu paveica godam, bet nebija arī tā, ka viņi mani ļoti pārsteigtu. Toties Mārtiņš Brūveris (Hofmaršals fon Kalbs) un Uldis Siliņš (Hofmaršala kambarsulainis) bija fascinējoši. Viņi ir kā viens vesels — abi reizē runā, izkopta žestu valoda līdz pilnīgam identiskumam. Savā lomā lieliski iejutās arī Agnese Budovska (lēdija Milforda, hercoga favorīte). Ja iepriekš man viņas tēlojumā kaut kā vienmēr pietrūka, tad šajā lugā viņa iederējās perfekti. Ļoti labs savā lomā ir arī Uldis Anže (Vurms, kanclera privātsekretārs), kurš to notēloja filigrāni.
Kopumā izrādei ir fantastiska scenogrāfija — ar lielo pulksteņa pendeli, aktieru lidojumiem, krēslu kaudzi. Tā kā lugas autors dzīvojis laikā, kad Eiropas mākslā valdīja baroks, arī šajā izrādē lieliski izdevies uzburt šī laikmeta sajūtas — ar griestu gleznojumiem, eņģeļu figūrām. Ir arī šausminoši skati, kurā, piemēram, meiteni dusmās nežēlīgi dauza pret sienu. Par niansēm — nekur nebija brīdinājuma, ka izrādē lietos dūmus. To bija ļoti daudz, un vienā brīdī domāju, ka iešu laukā, jo sāka kņudināt kaklu. Ja jums ir līdzīgas problēmas, iesaku laikus somiņā ielikt kādu ledeni.
Varbūt tā bija pirmizrādes vaina, bet man pietrūka izrādes nobeiguma. Nobruka beigas, nebija emocionālā kulminatīvā pacēluma. To arī juta no publikas. Ja noskaņa izrādes beigās būtu pacilājoša, skatītāji aplaudējot būtu cēlušies kājās.
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra