Dzeja

www.staburags.lv

2021. gada 24. septembris 00:00

Dace Ābeltiņa

***

Tas, kas mums atnāk ar klusumu,

Tas, kas mums atnāk ar siltumu,

Tas, kas mums atnāk ar maigumu, —

Noņem no pleciem mums smagumu.
Tas, kas no pleciem ņem smagumu,

Izkliedē šaubas un neziņu.

Tas, kas mums atnāk ar klusumu, —

Maigumā pārveido skarbumu.

Dace Ābeltiņa

***

Skaisti šorīt mākoņi,

Lido gājputni.

Sudrabaini pelēki —

Rudens vēstneši.

Skaista šodien diena būs,

Lapas šūpo vējš.

Prieks kā kumeļš atspriņģo,

Nevaldāms un spējš.

Valija Reinicāne

Haikas

Rožu ziedu smarža

Dvēseli ielūdz Visuma

Mīlestības dejā
Klusums iemāca

Ar ausīm ieklausīties

Ar sirdi saprast
Zaudējot Dievu

Svešinieki kļūstam sev

Iznīcību radām
Notiek apmaiņa

Ticība saviem spēkiem

Neticība Dievam
Patiesības Gaisma

Līdzīgi zvaigznēm staro

Pāri laikmetiem No pelniem drupām

Tevī jaunu dzīvi ceļ

Mūžības Sēkla

Sarmīte Rode

***

Āboliem pilni ābeles zari,

Maizes smarža rudzu klētī.

Un tu atkal no jauna vari

Iet savam rudenim pretī.
Nav vasaras maiguma žēl,

Tas paliek uz rožu plakstiem.

Kā apsolījums pīlādži kvēl

Sirdī visskaistākiem rakstiem.
Par to, cik piepildīts ir viss

Ar siltu rudens sauli vidū.

Un tīrās, augstās debesīs

Mūsu dienas uz mūžību lido.

Sarmīte Rode

Daces piemiņai

Ja varētu vienu vienīgu sapni

Bērzu tāss kuģītī Pērsē palaist,

Palūgt visus pasaules vējus,

Lai uz tavu zvaigzni aiznes.

Lielāku par dzīvi — vienu sapni,

Rakstītu uz Pērses soliņa sirmā,

Par to, ka nekad nekas nepāries,

Vienmēr gaidīs mīlestība pirmā.

Kad prieks un sāpes kopā vīsies,

Mēs nosargāsim vistrauslāko nīti,

Un nepaliks nepasacīts paldies —

Viens saujā sasildīts miķelītis.

Drīz zeltā Pērses kļavas apsnigs,

Aizpeldēs debesīs kuģītis mazs —

Viens vienīgs sapnis tevi satiks

Tik spožs kā zvaigznes asaras.

Maija Stepēna

Un es neko nevaru darīt

Jābūt mierā,

ja redzi — jau dzeltenas lapas

rudens vējos dejo,

vēl domas — mani domu putni — tikpat

nenovaldāmi

aiz septītā horizonta klejo.

Un es neko tur nevaru darīt —

ne saturēt, ne līdzi uz turienes

debesīm ceļot.

Esmu kā koks — ar saknēm ieķēries

kas cieši zemē turas,

lapas pa vienai vien — kā mani gadi —

nemanot atris un lejup krīt.

Es palieku nu jau lēnajā daļā klausīties,

Ko rudens tīmeklīši ar vasaras asarām

man cenšas pasacīt.

Maija Stepēna

***

Reiz naivi domāju,

cik viegli dzīvot un laimīgai būt —

atliek pasauli mīlēt un mīlētai būt.

Nopirku kokli,

pirksti liegi skar stīgas —

mana skaistākā dziesma lai pasaulei skan.

Pasaule smējās par mani un kokli,

lika pēc savas stabules lēkt —

dejot pāri durstīgām lauskām — sirds asiņoja — es nolēmu bēgt.

Saskrēja zibeņi, šaustīja gaisu,

arī man tika —

mani sāka pērt...

es iekalu sevi pacietības bruņās —

kā pasaule liek, tā turpinu diet...

Maija Vegnere

Pieteikums

Rudens bungas

Debesis dārdina,

Zibens prožektors

Nakts tumsu šķeļ.

Pērkon, ai, pērkon,

Vai tu pie vārtiņiem,

Rudeni ielaižot,

Klauvē jau sen?

Modinu, mudinu —

Vasarai ardievas

Laiks jau pasacīt

Šai gadiņā.
Sagaidīt, godināt

Bagātu rudeni,

Kas rāmā atpūtā

Uz ziemu ved.

Maija Vegnere

Pirmsrudenī

Agrīnie rīta auto

Miglu uz šosejas kuļ.

Pasaule, pasaulīte

Šaipusē pagaidām guļ.

Balti palsenās putās

Laikam sakūlies gaiss,

Vai pirms jaunajiem miltiem

Krietni tiek purināts maiss.

Saule mākoņu logam

Aizkarus vaļā jau ver.

Miglas kokteili rēno

Rasa ceļmalā dzer.

Ināra Vilne

Lapkritis

Šorīt es pamodos ļoti savādā noskaņojumā. Tā iemeslu saprotu, paraugoties ārā pa logu. Visa mājas apkārtne mirdzēja tīrā zeltā. Zelts zālē uz taciņām, uz sētas stabiem un ēku jumtiem. Gaisā virmoja lejup lēni krītošais zelta lietus. Pat mājup skrejošais Muris bez maksas saņēma zelta rotu. Acis apžilba no spilgtās krāsas, un es jutos kā princese zelta pilī. Vai kāds burvis bija radījis šo brīnumu vai, velnam skrienot uz elli, dārgumu maisa vīle bija pasprukusi vaļā? Nu nē, tas taču lapkritis.

Ināra Vilne

Cerība

Mana cerība pelēkā mētelītī sēdēja uz sētas staba un, raudzīdamās uz lielā meža pusi, apcerēja aizgājušo dzīvi. Viņa jau bija gatava promiešanai, bet atskanējušais telefona zvans aizkavēja aiziešanas brīdi. Cerība vērīgi ieklausījās manā un telefona dialogā... Un tavu brīnumu! Viņas pelēkais mētelītis iezaigojās visās varavīksnes krāsās. Cerība naski nolēca no staba un teica man: “Es no tevis nekur projām neiešu.” Cik maz gan vajadzēja, lai cerība atgrieztos.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzeja

Kategorijas