Brāļu asinis neizžūst...

2021. gada 24. septembris 00:00

Aizvadītās nedēļas nogale Bebru pagastā aizritēja Jaunbebru Kartupeļu dumpja atceres zīmē.
Ieskandina tautas atmodu

Jaunbebri Latvijas vēsturē atstājuši dziļas pēdas kā vieta, kur pirmās skaņas radīja latviešu tautas atmodas zvans. Tas bija tālajā 1841. gadā. Zemnieki, kas, Krievijas impērijas, vācu muižniecības un garīdzniecības izmocīti, neprasīja daudz — viņi bija gatavi pāriet pareizticībā, lai iegūtu tiesības izceļot uz Krieviju un tur apstrādāt zemi. Šāda uzdrīkstēšanās tika “atalgota” ar sodīšanu. 1841. gada 8. septembrī Jaunbebru muižas zemnieki, bruņojušies ar mietiem, akmeņiem un dakšām, kartupeļu rakšanas laikā uzbruka barona Tranzē atsūtītajiem 10 kareivjiem. Dumpiniekus sagūstīja no Rīgas atsauktās piecas kājnieku rotas. Vairāk nekā 100 zemnieku ieslodzīja Jaunbebru pils pagrabos.

Pirms 4. decembra uz muižas šķūni sodīšanai tika atvesti ieslodzītie. Nākamās dienas rītā, atskanot lielgabala zalvēm, viņi tika dzīti caur zaldātu rindu, saņemot no 50 līdz 1000 rīkstēm. Nopērtos zemniekus iemeta sniegā, kas no asinīm iekrāsojās sarkans. Šis šķūnis no tā brīža tika nodēvēts par Sarkano šķūni, bet līdzās esošā priedīte — par Soda priedi. Astoņi zemnieki — Viļums Preiss un Reinis Tālmanis, kas bija dumpja galvenie ierosinātāji, Jānis Blūms, Juris Šlakans, Pēteris Tālmanis, Jēkabs Rots, Pēteris Vels un Reinis Grūnbaums — kājām tika aizdzīti uz Sibīriju. Vēsturnieku ieskatā šis notikums ievadīja latviešu tautas nacionālo atmodu, jo zemnieki pēc ilgiem gadsimtiem uzdrošinājās pretoties muižas varai.

Pagātnes notikumi netiek aizmirsti

Ik pēc pieciem gadiem, sākot no 2001. gada, Bebru pagastā Jaunbebru Kartupeļu dumpja dalībnieku piemiņai tiek rīkots atceres pasākums. 2001. gada 8. septembrī pēc Kanādā, Toronto, dzīvojošās latviešu sabiedriskās darbinieces Edītes Āpšes (dzim. Preisas) ierosinājuma Bebru pagastā atzīmēja Jaunbebru Kartupeļu dumpja 160. gadskārtu, kad pirmo reizi kopā sanāca dumpinieku Preisu un Tālmaņu dzimtu pēcnācēji. Izņēmums nebija šis gads, kad šim vēsturiskajam notikumam tiek atzīmēta 180. gadskārta.

Atceres pasākums sākās tēlnieka Voldemāra Jākobsona memoriālmājā “Galdiņi”. Kopā ar bebrēniešiem to pagodināja dumpinieku pēcteči — mākslinieki Ilze un Leo Preisi, kā arī vietējais iedzīvotājs Guntis Ungurs, kura dzimtkoks savijies no Preisu un Tālmaņu dzimtkoku zariem. Starp sarīkojuma viesiem bija arī kādreizējā Bebru pagasta padomes priekšsēdētāja Ruta Borislava, kuras darbības gados notika pirmie piemiņas pasākumi.

Muzeja telpas bija izrotātas ar krāšņiem gladiolu zobeniem un košu pīlādžkoku zariem. Vēlās rudens puķes izaugušas bebrēniešu dārzā. Īpašu svinīgumu sarīkojumam piešķīra muzeja telpā Bebru pamatskolas skolēnu ienestais Latvijas valsts karogs. Pēc Latvijas valsts himnas nodziedāšanas sanākušos uzrunāja Kokneses apvienības pārvaldes vadītāja pienākumu pildītājs Ilmārs Klaužs: “Tautai nav nākotnes, ja tā nezina un negodā savu pagātni. Pateicoties cilvēkiem, kuri ar savu entuziasmu un pārliecību darbojas un kopj mūsu bagāto vēstures mantojumu, pagātnes notikumi netiek aizmirsti.” Klauža kungs pateicības vārdus veltīja arī visiem tiem, kas organizēja šo pasākumu.

Lietas no Bebru apkārtnes mājām

Sarmīte Rode, kādreizējā “Galdiņu” muzeja vadītāja un tagadējā Kokneses apvienības pārvaldes sabiedrisko attiecību speciāliste, un Ieva Puniņa, Bebru pamatskolas vēstures skolotāja un vietējās vēstures izzinātāja, tāpat kā pirms 20 gadiem, arī šoreiz lielu darbu bija ieguldījušas pasākuma sarīkošanā. Skolotāja bija uzņēmusies izstādes “Gadu tālēm pāri” veidošanu. Izstādē, kura tapusi sadarbībā ar Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeju, aplūkojami sadzīves priekšmeti, kas muzeja krājumā nonākuši no Bebru apkārtnes mājām. Zīmīgi, ka dažas lietas atceļojušas no Bebru pagasta “Āpšukalna” — dumpinieka Viļuma Preisa mājām. Tagad šajā vietā saimnieko Andrejs Muraško.

“Staburaga” lasītājiem nav svešs vēsturnieka bebrēnieša Edgara Bērziņa vārds. Edgars piedalījās visos iepriekšējos pasākumos. Šajā reizē ar moderno tehnoloģiju palīdzību bija iespēja noskatīties viņa lekcijas par zemnieku dzīves situāciju 19. gadsimtā fragmentus. Kartupeļu dumpja notikumu izpētei viņš bija pievērsies savā bakalaura darbā “Bebru pagasts 19. gadsimtā”.

Ainavas atdzīvojas gleznās

Tā gan nebija vienīgā izstāde, kas todien bija apskatāma “Galdiņos”. Vēsturiskā notikuma atceres dienā tika atklāta Ilzes un Leo Preisu darbu izstāde “Ainavas”. Vienā no Leo Preisa gleznām visā godībā attēlota Jaunbebru pils. Tagad no tās palikušas vien drupas. Darbs radīts, iedvesmojoties no fotogrāfijām. “Apceļojot Latviju, atrodu tādas vietas, kuras tūristi neievēro, — tās ir skaistas, bet aizmirstas lauku sētas, kuras atdzīvojas manos darbos,” izstādes atklāšanā sacīja Leo Preiss.
Tā kā māksliniekam ir lauku mājas Vecpiebalgā, starp izstādes darbiem bija arī iemūžināta Vidzemes augstienes ziemas ainava. Savdabīga ir glezna “Stadions”, kas tapusi māksliniekam raksturīgajā ģeometriskajā gleznojumā. Darbs ir veltījums kādam poļu disidentam, kurš, protestējot pret pastāvošo režīmu, 1968. gadā stadionā sadedzinājās. Līdzās tēva gleznām savus darbus apskatei bija izlikusi arī Ilze Preisa. “Man patīk gleznot dabā, arvien no jauna pārsteidz un iedvesmo Latvijas dabas krāsas un toņi, to daudzveidība un nepārtrauktā mainība,” īsumā savus darbus raksturoja māksliniece, piebilstot, ka senču dumpinieku gars liek cīnīties un nepadoties sarežģītākās situācijās.

Pirmo reizi plīvo sarkanbaltsarkanais karogs

Atceres pasākums turpinājās pie Sarkanā šķūņa drupām — Jaunbebru Kartupeļu dumpja piemiņas vietā. No šķūņa palikušie akmens stabi un Soda priede — vienīgie šo tālo dienu un zemnieku sāpju mēmie liecinieki. Pirmo reizi te plīvoja Latvijas valsts karogs — mūsu tautas brīvības simbols. Tāpat kā pirms 20 gadiem, kad pirmoreiz plašāk tika pieminēts šis vēsturiskais notikums, arī tagad Sarmīte Rode to emocionālāku darīja ar savas dzejas rindām: “Brāļu asinis neizžūst, zem Soda priedes saknēm dvēseļu upe plūst…” Bebru pagasta pārvaldes vadītāja Ilze Pabērza, aicinot nolikt ziedus, sacīja: “Mēs esam pulcējušies, lai atcerētos tautas atmodas pirmsākumus un pieminētu drosmīgos vīrus. Tas bija Vidzemes mēroga notikums.” Rudenīgu smeldzi raisīja bebrēnietes Līvas Liepiņas saksofona spēle, savukārt Velgas Gredzenas spēlētās kokles skaņas neviļus aizveda tālākā pagātnē, gluži vai uzburot senatnes lauku dzīves ikdienu. Vietējais iedzīvotājs Guntis Ungurs, lūgts dalīties atmiņās par savām saknēm, teic: “Mana tēva vecāmāte ir Viļuma Preisa mazmeita. Mana māte Zina Tālmane nāk no otras dumpinieku dzimtas. Stipra un sakuplojusi ir mūsu dzimta!” Atzinīgus vārdus bebrēnietis veltīja pašvaldībai par piemiņas vietas kopšanu.

Ruta Borislava Bebru pagastā aizvadījusi vairāk nekā 20 gadu. Savā uzrunā viņa atminējās par Kartupeļu dumpja 160. gadskārtas atceres pasākuma rīkošanu, kā arī par iepazīšanos ar Edīti Āpši. Dāvinot fotogrāfijas no pirmā piemiņas pasākuma, viņa ierosināja veidot šajā vietā laimes koku aleju.

Kamēr mēs būsim, neaizmirsīsm!

“Šī vieta ir samērā drūma. Agrāk, ja brauca garām ar zirgu, to dzina ātrāk, ja gāja kājam, tad ātrāk pagāja garām, braucot ar velosipēdu, pedāļi minās ātrāk. Šai vietai, kā tagad saka, bija slikta aura. Padomju laikā vēstures grāmatās par Kartupeļu dumpi bija ļoti maz rakstīts. Pēc neatkarības atgūšanas šī vieta ieguvusi jaunu veidolu. Bebru pagasts ir bagāts ar savu vēsturi. Te ir daudz vietu, ko varētu izzināt. Nebūtu slikti, ja kāds izveidotu 180 gadu vecu Jaunbebru muižas karti ar vietām, kur dzīvoja šie cilvēki. Būsim tādi, kādi mēs esam bijuši, būsim latvieši, kuri neiznīkst!” ar šādu stipru vārdu vēlējumu sanākušos uzrunāja bebrēnietis Jānis Midegs.

Jaunbebru Kartupeļu dumpja notikumi aprakstīti ne tikai Rutku Tēva romānā “Latvietis un viņa kungs”. Dumpinieki Viļums Preiss un Reinis Tālmanis sastopami arī Lindas Šmites 2011. gadā izdotajā romānā “Vella skuķis”. “Jau 10 gadu pagājis, kopš izdota grāmata, iepriekšējā vakarā to pārlasīju. Kāpēc es rakstīju? Es nevarēju nerakstīt, jo mani iedvesmoja šī īpašā vieta, kas glabā senču nelokāmību un spēku. Ar pārliecību varu sacīt, ka Bebru pamatskolas skolēni zina pagasta vēstures notikumus, jo ik rudeni piemiņas vietā notiek vēstures un literatūras stundas. Arī šajā atceres nedēļā skolēni noklausījās Edgara Bērziņa lekciju, Dzejas diena skolā tika veltīta vēsturiskajam notikumam un norisinājās mākslas nedēļa. Kamēr mēs būsim, šos notikumus neaizmirsīsim!” sacīja skolotāja un rakstniece Linda Šmite.

2001. gadā piemiņas vietā tika iestādīti trīs kadiķi, 2011. gadā — priede, ko stādīja Gunta Ungura mazmeita Dārta Ungure un vēstures skolotājs Edgars Bērziņš. Šajā reizē tika iestādīts laimes koks pīlādzis — svētuma, stipruma un spēka koks. Pīlādzi stādīja pagasta pārvaldes vadītāja Ilze Pabērza, Kokneses apvienības pārvaldes vadītāja pienākumu pildītājs Ilmārs Klaužs un Bebru pagasta komunālās nodaļas vadītājs Juris Bārs.

***

Pie viena no akmens stabiem sagūluši ziedi un deg sveces. Pasākuma dalībnieki pamazām izklīst. Stiprais septembra vējš purina Soda priedes zarus. Tā sīksti turas Bebru zemē. Pārāk smaga dzīves nasta tai tikusi — redzētas asinis sniegā, dzirdēti rīkstes švīksti un zemnieku vaidi... Sāpju brūces sadzijušas, bet dvēsele arvien vēl sāp. Priedes zari vējā šūpojas, varbūt tā lūdz piedošanu dumpinieku dvēselēm par savu bezspēcību?

+ 4

Staburags.lv ARHĪVS

Brāļu asinis neizžūst...

Kategorijas