Uz “Klētnīcu” ar savu burciņu

2021. gada 21. septembris 10:24

479

Šogad pavasarī Jēkabpilī atvērts beziepakojuma veikals “Klētnīca”. Veikals, kurā ierasto krāsaini košo pudelīšu, paciņu vietā daudzas preces ir lielajos iesaiņojumos — maisos, tvertnēs —, un pircēji iepirkties te nāk ar savu taru. Tāpat “Klētnīcā” apkopoti produkti no tuvākas un tālākas apkārtnes mājražotājiem. Veikala īpašniece ir Maira Tropa. Viņas piemērs — uzņēmība, drosme riskēt, iedegšanās par savu ideju un tās realizācija — noteikti noderēs tiem, kas pašlaik tikai kaļ sava biznesa plānu.

Maira ir madoniete un Jēkabpilī vien trešo gadu. Paralēli darbam veikalā viņa uzņemta Biznesa inkubatorā, tā sauktajā pirmsinkubācijas programmā, kur apgūst uzņēmējdarbības pamatus, kā arī grāmatvedību.

Viņas “Klētnīca” ir Jēkabpils klusajā daļā, līdzās tirgum. Saulainā septembra pēcpusdienā veikaliņā klientu netrūkst, un sarunu ar Mairu nākas vairākkārt pārtraukt. Klienti pārsvarā jau zina, ko vēlas, bet gadās arī kāda kundzīte, kura šeit ir pirmo reizi. Iztaujājusi veikala saimnieci par vairākām precēm, to sastāvu, ražotāju, viņa aizraujas un piepērk pilnu somu.

Ne bez asarām

— Kā bieži notiek, arī šī ideja izauklēta gadiem, līdz realizēta?

— Patiesībā nē, tā radās šī gada janvārī. Garās pastaigās kopā ar draudzenēm pa jauno Spunģēnu ielu. Līdz sapratām — cik var runāt? Jādara! Ko mēs zaudēsim? Līdzekļus? Idejas autores esam trīs draudzenes. Es biju tā, kas sākumā teica — o, nē, tas nav mans. Bet, redz, kā dzīve iegrozās. Viena no trim bija darītāja, kas zvanīja, mēģināja uzzināt, kas nepieciešams, un pamazām viss notika. Viņa sēdēja mājās ar bērniņu, bija vairāk laika. Ar savu entuziasmu rāva mani līdzi. Janvārī sociālajos tīklos palaidām anketu, un tikai pēc atbildēm uz to beidzot sapratu — jā, to vajag, tas ir mans. Jau veidojot anketu, iedegos un beigās teicu — darām! Vēlāk palikām divatā. Izpētījām, cik šādu veikalu ir Latvijā — nedaudz vairāk kā 10 un visi pārsvarā Rīgā. Šajā — Jēkabpils — pusē esam vienīgie.

— Kā no domām un idejām nonācāt līdz konkrētam solim — tas notiks rīt?

— Protams, tās ir lielas pārmaiņas. Viens ir iet pie kāda strādāt. Ja strādā vēl vecajā darbā, izveido kaut ko savu un domā — ko, kā darīt, vai izdosies? Veikals izveidots par privātiem līdzekļiem, bez bankas kredīta. Jēkabpilī ir ļoti smags telpu jautājums. Piedāvātie īres līgumi bija ļoti dažādi. Daudzas telpas neatbilda Pārtikas un veterinārā dienesta prasībām. Bija pieci dažādi piedāvājumi un, ja, pirmo līgumu lasot, par katru punktu jautāju — kas tas, ko tas nozīmē? —, tad piektajā teicu — gribu to, vajag tā. Mainījām trīs potenciālās vietas. Tas arī bija pārdzīvojums, jo biju aizgājusi no darba, un citas iespējas nav, jādara līdz galam. Citos telpu īres piedāvājumos bija vairāk kvadrātmetru, bet par piemērotākajām izvēlējāmies šīs, kas līdzās Jēkabpils tirgum. Ar pārdzīvojuma asarām tikām cauri arī birokrātijai, “papīru” lietām. Nodokļi valstij jāmaksā pēc pilnas programmas, nekādu atlaižu kā jaunajam uzņēmējam. Liels atbalsts bija piedalīšanās “Jēkabpils rezidencē”, kas kūrē pašvaldības projektus. Pateicoties piešķirtajiem 2700 eiro, mums ir ledusskapji, saldētava, kafijas automāts. Ar savu kapitālu to nevarētu atļauties. Naudu mums piešķīra, kad veikalu vēl nebijām atvērušas. Pēc projekta noteikumiem, mums jādarbojas vismaz divus gadus. Liels un neatsverams ir ģimenes atbalsts. Viņi vienmēr godīgi un objektīvi pateiks — Maira, tā gan nedari!

Zirga ratiem nav vietas

— Kāpēc izvēlējāties iet tieši šajā — pārtikas, veikala virzienā?

— Man patīk komunikācija ar cilvēkiem, esmu iepriekš strādājusi tirdzniecībā, bet apģērbu, ne pārtikas. Tas bija studiju laikā, kad gribēju piepelnīties. Gribējām izveidot Jēkabpilī vietu, kur vienkopus būtu nopērkama vietējo ražotāju produkcija. Mājražotāji labi sasaucas kopā ar beziepakojuma ideju. Mazam uzņēmumam papildus jādomā, kā saražoto iesaiņot. Atvedot preci uz veikalu maisā vai kastē, mēs to tālāk pārdodam mazākos daudzumos. Jā, tas patiesībā ir tas pats tirdziņš, tikai šeit visas preces būtu vienuviet. Nav tā, ka visi produkti “Klētnīcā” ir ar zīmi “eko” vai “bio”. Mūsu vēlme ir samazināt atkritumu daudzumu. Nav arī tā, ka šeit nebūtu plastmasas maisiņu, bet tos izmanto vairākkārt. Veikalā uz vietas ir arī cita tara — stikla burciņas, kastītes.

— Veikalam ir labs logo un vārds. Kā nonācāt līdz tam?

— “Klētnīca” ir latvisks vārds, lai gan valodā tāda nav. Ja ir grāmatnīca, kāpēc nevar būt klētnīca? Bija arī citādi varianti. Klēts ir vieta, kurā visu uzglabā, un arī mūsu veikalā milti, putraimi, zirņi glabājas maisos. Logo attēlots rats. Tas simbolizē ceļu, mainību, izaugsmi. Pirmajās telpās, kas bija daudz plašākas, bijām pat gatavas ievest zirga ratus.

Gurķu pulveris un sulas končiņas

— Tavā veikalā var iegādāties arī maizītes. Tās cep pati?

— Bulciņas piegādā jēkabpiliete, kurai agrāk pašai bija kafejnīca. Viņai ir zemnieku saimniecība, nokārtojusi atļaujas pārtikas produktu ražošanai. Pie mums var nopirkt arī Viesītes ģimenes uzņēmumā “Spāres” ražotos makaronus. No “iDilles”, kas arī tepat, vietējie, mums ir kaltētie garšaugi, kas iepakoti kā tējas maisiņā. Zemnieku saimniecība “Graudupes” gan ir no Kurzemes. Ģimene nodarbojas ar dārzeņiem, bet piedāvā arī dažādu tēju maisījumus. No Pļaviņām pie mums var nopirkt “Bērzkalnmuižas” gardumus — dažādus pulverīšus, piemēram, gurķu, kas labi der pie salātiem, biezpiena, sviesta, bezpiedevu jogurta. Ir arī rabarberu pulveris, noder, piemēram, gaļas ēdieniem, ja gribas kādu skābumiņu, un ķiploku pārslas. No Talsiem ir dabīgo sulu končiņas. Pirms atvērt veikalu, apzinājām daudzus mājražotājus, uzņēmumus, jautājām, vai būtu gatavi sadarboties. Bija, kas atteicās, teica — bez iepakojuma savu preci nedosim. Citiem pietiek ar saviem klientiem, neko papildus nevajag.

— “Klētnīcā” nav tikai pārtikas produkti.

— Piedāvājam arī Latvijā ražotu kosmētiku, trauku, virsmu, vannasistabu tīrāmos līdzekļus, veļas mazgāšanai nepieciešamo, kas, tāpat kā pārtika, ir bez mazā iepakojuma, un pircējs to var iepildīt savā traukā vai paņemt kādu, kas nopērkams veikalā.

— Esat ieguvuši pastāvīgus klientus?

— Jā, daudzi klienti pieņēmuši mūsu konceptu, nāk uz veikalu ar saviem trauciņiem. Ir arī tādi, kas brauc no attālākām vietām, tajā skaitā Aizkraukles.

— Kā raksturotu, kāds ir veikala klients?

— Pārsvarā gados jauni cilvēki, jaunas ģimenes, kurās aug bērni. Izteikti daudz to, kas Jēkabpils pusē atgriezušies uz dzīvi no Rīgas. Viņi tur pieraduši iepirkties šādos veikalos.

Lauki noder atpūtai

— Ko šīs lielās pārmaiņas iemācījušas tev?

— Esmu iemācījusies runāt videokameras priekšā, kas sākumā nebija viegli. Mani uzaicināja piedalīties delfi.lv projektā “Es daru tā!”, kurā veidoti īsi videosižeti par jaunajiem uzņēmējiem un aktīviem, interesantiem cilvēkiem Latvijā. Esmu arī iemācījusies labāk rīkoties ar naudu, jo katru dienu jādomā, kam tērēt, kādu preci ņemt, ko labāk atlikt. Noteikti arī uzņēmējdarbībā nepieciešamo atbildību. Agrāk biju atbildīga tikai par sevi, bet tagad arī par “Klētnīcu”. Man patīk aprunāties ar klientiem, uzzināt, ko kurš konkrēti vēlas, un censties piepildīt viņu vēlmes. Tāpat kā lauku aptiekās, arī šeit cilvēki nāk ne tikai iepirkties, bet arī aprunāties, un man patīk komunikācija. Šajā kovida laikā, kad veikalā vienlaikus var uzturēties viens pircējs, attieksme izveidojas ļoti individuāla. Nogurums rodas, bet tas ir citāds, kad strādā sev, nevis kādam citam.

— Tavi vecāki dzīvo laukos. Patīk lauku darbi?

— Ir tā, ka “Klētnīca” manā dzīvē ir visu laiku. Būtu dīvaini, ja tā nebūtu. Vismaz iesākumā, šobrīd rit ceturtais mēnesis, kā esam atvērti. Tagad izbaudu laiku, kad esmu pie vecākiem, kaut vai pa zemi lasot sapuvušās plūmes, jo tad domās esmu prom no darba, nedomāju, kā samaksāt rēķinus, kuras no precēm pasūtīt, ko darīt ar biezpienu, kuram tūlīt beigsies termiņš.

— “Klētnīca” nav tikai tavs bizness, bet arī pārliecība, ka ar mazām lietām var paveikt daudz?

— Ja mājās šķiro kaut vai tikai kartonu atsevišķi no pārējiem atkritumiem, var šķist, ka tas nav nekas. Tomēr, ja to dara daudzi, tam jau ir nozīme. Var jau domāt — aiziešu uz “Klētnīcu” ar savu iepakojumu, bet tas neko nemainīs. Bet, ja tā darītu arvien vairāk cilvēku, tam ir ietekme. Kaut vai ja uz lielveikalu aiziet ar savu iepirkumu maisiņu. Protams, pārmaiņas nenotiks gada vai piecu laikā, bet ticu, ka ilgtermiņā tam būs iespaids.

— Varbūt pāragri runāt par nākotnes plāniem, bet tomēr...

— Gribas izaugt lielākiem. Man jau ir idejas, ko vēl gribu tirgot, bet šobrīd vietas ir tik, cik ir. Ja vajadzētu ņemt citu veidu produktus, paplašināt sortimentu, tam nav vietas. Vēl pagaidīšu gadu, pusotru, lai varētu saprast, ko darīt tālāk.

Staburags.lv ARHĪVS

Uz “Klētnīcu” ar savu burciņu

Kategorijas