Pūrs — gan tīne un lāde, gan skapis

Lilija Jakubenoka, Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja izstāžu un ekspozīciju kuratore

2021. gada 21. septembris 00:00

Pūrs ir līgavas īpašums, viņai precoties. Ar vārdu “pūrs” saprata kā uz vīra māju līdzņemamās mantas, tā arī pašu tvertni, kurā tās tika ievietotas. Meitas pūrā bija tekstilijas, rotas, vecāku dotie sadzīves priekšmeti un lopi.

Tvertne, kurā uzglabāja pūru, sākotnēji bija cilindrveidīga drēbju tīne ar aizslēdzamu vāku vai vienkocis. Vēlāk — četrstūru lāde, jaunākos laikos — skapis. Sīko pūra lietu un rokdarbu piederumu glabāšanai izmantoja vāceles, cibiņas, groziņus.

Meitas pūrā vajadzēja būt visdažādākajiem darinājumiem: auduma baķiem, jau uzšūtiem krekliem, brunčiem, villainēm, lakatiem, cimdiem, jostām, dvieļiem, galdautiem, palagiem, segām, spilveniem un spilvendrānām. Folklorists Kārlis Straubergs savā grāmatā “Pār deviņi novadiņi” dod meitas pūra aprakstu no 19. gadsimta: “Kādā pūralādē bijuši: 1) dvieļi, 50 — 100 pāru, 2) galda drānas, 15 — 20 gab., 3) krekli, viens ducis vīriešu, otrs ducis sieviešu; pūrā lika tikai augšpuses, kuras arī veltīja, 4) palagi, ap 20 gab., 5) villaines, 10 — 20 gab. (a. ap pleciem apņemamas drānas, b. gultas deķi, c. sagšas — baltās villaines ar pušķiem), 6) galvas drānas (lakati); bijušas zīdenes, mirenes, torcenes, sprancenes, prūsenes, polcenes, kažmirenes, lāmenes, bastenes, kaņupenes, 7) rinduki, 15 — 20 gab., 8) cimdi, zeķes, prieveti, no katriem 50 — 100 pāru: prievetus dabūja katrs kāzinieks, pat bērni, 9) kažoki un manteļi arī iederējās pūrā, bet nabadzīgākajām meitām šo gabalu trūka.”

Nozīmīga materiālā vērtība

Pūrs bija nozīmīga materiālā vērtība. Vienlaikus tekstiliju darināšanas process un to izmantošana kāzu rituālos bija nesaraujami saistīta ar tradicionālo pasaules redzējumu. Lietas pašas par sevi nerunā. Likt tām stāstīt par savu laikmetu un tā tradīcijām var tikai ar etnogrāfisko pierakstu un folkloras materiālu palīdzību. Tāpēc ekspozīcija papildināta ar tautasdziesmām un aprakstiem par pūra darināšanu, vešanu uz vīra mājām un tā izmantošanu kāzu rituālos. Līdz ar to izstāde ir arī vēstījums par tradicionālo pasaules redzējumu, īpaši par sieviešu pasaules redzējumu un tekstiliju nozīmi tajā.

Sāk darināt jau 7 — 8 gadu vecumā

Pūrā bija gan pašas meitas darinātais, gan no mātes un vecāsmātes mantotais.

Jau meitenei piedzimstot, māte sāka domāt par viņas pūru. Pati meitene to sāka darināt bērnībā, 7 — 8 gadu vecumā, apgūstot pirmās vērpšanas, pīšanas, adīšanas iemaņas. Pirmie pūrā liekamie gabali bija tie vienkāršākie — prievītes, jostiņas, cimdi. Vissarežģītākās bija aušanas prasmes, bet līdz precībām meita tās apguva.

Meitene, vēlāk jaunava, apgūstot tekstiliju darināšanas prasmes, atradās vai nu lielās saimes sieviešu sabiedrībā, vai vakarējot savu vienaudžu un vecāku meitu pulkā. Šajos sieviešu saietos meitene apguva tradicionālajai sabiedrībai atbilstošās dzīves normas. Viņa neuzkrītoši tika gatavota sievas un mātes lomai. Ne velti daudzām dainām un mīklām, kuras saistās ar tekstiliju darināšanu un to darināšanas procesā izmantotajiem darbarīkiem, ir erotiskais zemteksts.

Pūra darināšanas laiks bija pats radošākais un krāsainākais laiks sievietes dzīvē. Tautasdziesma saka, lai jaunā sieva met aizkrāsnē adatiņu izšuvumiem un lai ņem lielo maisu lāpāmo adatu. Precētai sievai, uz kuras pleciem gulsies atbildība par saimi, vairs neatliks laika krāšņiem izšuvumiem.

Tautasdziesmās vērojama vistiešākā saikne starp pūra darināšanu un meitas pieaugšanu. Kad pūrs pielocīts, tad arī meita ir gatava pāriet nākamajā savas dzīves posmā, kļūt par sievu un māti. Lūk, kā tas izteikts tautasdziesmā:

Trīs rudeņi tautas jāja

Mūs’ māsiņu lūkoties;

Šī rudeņa jājumiņis

Nebūs velti tautiņām.
Mūs' māsiņa pieauguse

Kā sarkana brūklenīte,

Pūra cimdus noadijse,

Linu dvieļus noauduse.

Sapņoja par mīļu, skaistu un turīgu vīru

Meitai pūra darināšana bija ne tikai vienkāršs darba process, bet arī sava veida programmēšana vai dažkārt pat vistīrākā maģija un buršanās. Meita, darinot pūru, savos darinājumos ielika ne vien savas prasmes, bet arī visas cerības un labas domas par nākamo dzīvi. Izsapņoja savus sapņus par mīļu, skaistu un turīgu vīru. Varētu teikt, ka meita darināja ne tikai pūru, bet arī veidoja savu likteni. Tautasdziesmās gluži atšķirīga dzīve paredzēta čaklai, izveicīgai meitai un neprašai, sliņķei. Prasmīga rokdarbniece, tātad arī laba saimniece un sieva, kura tiek pie laba vīra un pārtikušas dzīves.

Rakstīdama kreklus šuvu,

Rakstīdama nēzdodziņus,

Rakstīt vien norakstīju

Sav' maizītes arājiņu.
Saulīt’ mani iemācīja

Puķu aust audekliņu.

Kad es gribu, es var’ tapt

Muiženieka līgaviņa.
Kupli, kupli jostas gali

Manai zīžu jostiņai;

Kuplas, kuplas tās druviņas,

Kur es būšu saimeniece.

Savukārt šajās tautasdziesmās jau vērojami centieni savu nākamo likteni ietekmēt ar maģijas palīdzību.

Es savam mīļākam

Jēra vilnas cimdus adu,

Lai viņš mani tā mīlē

Kā aitiņa sav’ jēriņu.

Krustamāte man iedeva

Triju aunu pautu villu;

Iedodama piesacīja:

Adi cimdus brūtgānam!

Tā pati doma ticējumā. Ja meita grib dabūt vīru, tad tai jāsakrāj no avenu kulēm vilna un no šīs vilnas noadītie cimdi jāuzdāvina iecerētam.

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Pūrs — gan tīne un lāde, gan skapis

Kategorijas