Covid-19 ēnā. Atbildība pret saviem tuvākajiem un sabiedrību kopumā

2021. gada 21. septembris 00:00

Covid-19 turpina savu gaitu pasaulē un Latvijā, pēdējā laikā pieaugot inficēto skaitam. Cīņā ar šo slimību stājusies vakcīna, kas būtiski atvieglo ne tikai iedzīvotāju ikdienas gaitas, bet arī mediķu darbu. To kopā ar kolēģiem novērtē Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas uroloģijas nodaļas virsmāsa Evita Lause-Daģe.
Smagi visiem

Evitai vistiešākā saskare ar Covid-19 bijusi darbā. Pati viņa slimojusi nav, bet kā māsa palīdzējusi atveseļoties citiem. Saslimšanas augstākajos viļņos pagājušajā gadā Stradiņu slimnīcas uroloģijas nodaļa, kur Evita strādā, divas reizes bija pārveidota par Covid nodaļu. 24 stundu laikā nācās pilnībā pārkārtot darbu atbilstoši jaunajai situācijai, lai uzņemtu pacientus.

— Nodaļa piepildījās ātri, un tāda tā bija ilgu laiku. Smagākos pacientus, ja saasinājās slimības gaita, pārveda uz citām nodaļām, kur aprūpēja pacientus ar ļoti smagu slimības gaitu. Tomēr arī mēs ik dienu pieredzējām, cik šī slimība ir smaga un bīstama. Covid-19 ir tāda viltīga saslimšana, kas sākumā var noritēt mierīgi, bet pēkšņi var sākties spēcīgs saasinājums. Pacientiem bija grūti ne tikai fiziski, viņiem ļoti pietrūka tuvo cilvēku atbalsta klātienē, jo apmeklējumi nebija atļauti. Viņiem bijām tikai mēs, medicīnas personāls, kas centās katru aprūpēt un uzmundrināt, — stāsta Evita.

Viņa atzīst, ka šis darbs krasi atšķīrās no tā, kādus pienākumus veikusi ikdienā uroloģijas nodaļā. Pirmkārt, jau darba ritms, jo, ieejot pie Covid-19 slimniekiem, tas esot kā uz ilgāku laiku aizvērt aiz sevis durvis, jo nevarēja brīvi staigāt pa slimnīcu un telpām kā iepriekš. Pirms tam katrs uzvilka speciālo tērpu, lai dotos uz “netīro zonu”, kā Covid-19 nodaļu iedēvēja paši mediķi. Fiziski tas bija ļoti grūti, jo speciālais tērps ierobežoja visierastākās darbības, tajā pašā laikā jāpaveic savs darbs, palīdzot pacientiem. Nebija vienkārši aiziet pat uz labierīcībām, jo pirms tam bija jāievēro drošības pasākumu procedūra. Pēc “netīrās zonas” bija jādodas uz dušu mazgāties, pārvilkt tīras drēbes, lai varētu doties uz “tīro zonu”. Tādā režīmā bija jāstrādā ilgstoši.

— Arī emocionāli viss bija citādāk — daudz, daudz grūtāk, jo nereti nebija saprotams, kā lai vēl cilvēkiem palīdz. Arī pacientu mirstība bija ļoti smaga. Katru dienu gāju uz darbu un lielākoties piedzīvoju kāda nāvi. Visi bijām priecīgi, ja kādu dienu nebija šādu gadījumu. Mira cilvēki dažādos vecumos, lai gan pārsvarā, protams, bija gados vecāki, ar dažādām blakus saslimšanām, bet ne vienmēr tas bija noteicošais faktors. Covid-19 diemžēl nešķiro cilvēkus pēc vecumiem. Kad māmiņa zaudēja bērniņu, nodaļā raudājām visi, — atminas medmāsa.

Vakcinējas nevilcinoties

Arī mediķiem bija gan bažas, gan satraukums, lai nesaslimtu paši. Daudzi saslima. Evita atzīst, ka tā bija nepārtraukta piesardzības pasākumu ievērošana, lietojot sejas aizsargmaskas, mazgājot un dezinficējot rokas. Arī distancējoties vienam no otra, kas kolektīvam bija grūti, jo līdz tam šķita tik ierasts sanākt kopā un atpūtas brīžos iedzert kafiju vai pusdienot. Tas viss pastiprināja emocionālo spriedzi.— Bijām patiesi priecīgi, kad beidzot parādījās vakcīnas, vakcinējāmies nevilcinoties vieni no pirmajiem. Vakcīna mums visiem pagaidām ir vienīgā cerība uzveikt vīrusa izplatību. Mums nebija nekādu šaubu, jo kā mediķi uzticamies medicīnai un zinātnei. Šobrīd izbrīna cilvēku bailes no vakcīnas, bet tajā pašā laikā viņi nebaidās nomirt no Covid-19. Vismaz mums bija otrādi, un vakcīna radīja lielāku drošības izjūtu. Mūsu nodaļā visi simtprocentīgi ir vakcinējušies pret šo slimību, jo mēs strādājām un redzējām, kas notiek. Sapratām, ka paši nekam tādam negribētu iziet cauri un nenovēlētu citiem, — saka Evita.

Citiem, kuri šaubās par vakcinācijas nepieciešamību, Evita atzīst, ka tā, protams, ir katra brīva izvēle, bet katram jābūt atbildīgam ne tikai pret sevi, bet arī pret tuviniekiem, pret apkārtējiem draugiem un paziņām, pret visu sabiedrību. Arī mediķi to izjūt pret sabiedrību kopumā. Vakcinējies cilvēks var justies drošāks, lai nesaslimtu. Inficēšanās risks vakcinētiem, protams, pastāv, bet samazinās iespēja nokļūt slimnīcā, un palielinās iespēja izdzīvot, jo slimības gaita vakcinētiem cilvēkiem ir vieglāka. Visbiežāk pēc saslimšanas nevakcinētie tomēr maina savas domas. Mediķi cer, ka sabiedrība kļūs apzinīgāka un vairāk izvēlēsies vakcinēties, jo tas ir mūsu visu labā.

Šobrīd Evitas un viņas kolēģu darbs uroloģijas nodaļā atgriezies ierastajā ritmā, bet, protams, ar visiem nepieciešamajiem piesardzības pasākumiem, kas kļuvusi par mūsu visu ikdienu. Tomēr mediķi ir gatavi nepieciešamības gadījumā atkal strādāt ar Covid pacientiem. Arī pēdējā laikā jaunatklāto inficēšanās gadījumu skaits rada bažas un morāli sagatavo, ka tas atkal ir iespējams. Vakcinēšanās gan devusi lielāku drošības izjūtu, jo, visticamāk, kolēģi vairs tik ļoti neslimos, lielākās bažas ir par nevakcinētajiem pacientiem.

Maina ikdienu un ierastās lietas

Covid-19 mainījis visu mūsu ikdienu, un arī Evita to izjūt. Attiecībā uz inficēšanās iespēju noteikti ir lielāka piesardzība, bet biežāka roku mazgāšana, dezinficēšana, tāpat kā sejas aizsargmaskas lietošana, kļuvusi pati par sevi saprotama. Pie tā tik ļoti pierasts, ka šīs darbības ir automātiskas. Ar profesionālo skatu viņa arī ievērojusi tos, kuri masku uzliek tikai skata pēc, lai tiktu veikalā. Tam gan nav nekādas jēgas, ja maska uzlikta nepareizi.

— Kā mediķei roku mazgāšana ir ierasta lieta, tagad, protams, tam pievēršu vēl lielāku uzmanību. Ar vīru Mārtiņu izvērtējam, kur doties, kur labāk nē un bez kā varam iztikt. Pietrūkst sabiedriskās dzīves, un labi, ka vasarā daudzviet atsākās pasākumi ārtelpās. Ilgāku laiku iztikām arī bez tuvinieku un draugu apciemošanas, lai kā gribējās satikt vecākus un citus. Bija neierasti, bet citādāk nevarēja, jo ir grūtības, ko īslaicīgi var paciest, lai pēc tam būtu labi. Covid dēļ man izpalika arī sporta zāles apmeklēšana, šobrīd, kad atkal varētu to darīt, piesardzības nolūkos tomēr neeju. Kā alternatīvu kopā ar Mārtiņu izvēlamies pastaigas. Bieži varēja novērot, ka ļoti daudzi cilvēki to dara. Tagad būtiskākais ir sabiedrības vakcinācija, lai pēc iespējas ātrāk uzveiktu infekcijas izplatību, lai varētu atgriezties dzīves ritmā, kur ierobežojumi nebūtu tik stingri, un lai nepārslogotu medicīnas sistēmu. Kad tas notika Covid dēļ, apstājās arī plānveida ārstēšana, kas pacientiem radīja papildu problēmas. Tagad mūsu nodaļas pacienti ir priecīgi, ka var nokļūt slimnīcā un ārstēties. Vakcinācija tomēr devusi drošības izjūtu, ka tik traki vairs nebūs, protams, ja cilvēki aktīvāk iesaistīsies vakcinācijas procesā. Zinu, ka veikšu arī trešo revakcinācijas poti, tiklīdz tas būs iespējams, — saka Evita.

Ar Covid-19 izslimojusi viņas mamma, kura šobrīd strādā ārzemēs. Evita stāsta, cik smaga bija sajūta, ka tuvais cilvēks saslimst, ir tik tālu projām un nekādi nav iespējams viņam palīdzēt. Var tikai domāt un satraukties, lai slimības gaita nepasliktinās, bet ne aizbraukt apciemot un palīdzēt. Mamma stāstījusi — divas reizes viņai bijusi sajūta, ka rītu nesagaidīs, tomēr izdevās izķepuroties, bet veselību tas iedragāja. Tāpēc Evitas ģimene uzklausa ieteikumus un uzticas mediķu teiktajam — kas jāievēro, tas jāievēro, jo svarīgākais ir nesaslimt. Gados vecākajiem cilvēkiem ar blakus saslimšanām Covid-19 ir vēl bīstamāks, tāpēc par vakcinēšanos nevajadzētu būt nekādu šaubu.— Brīnumlīdzekļa pret Covid-19 nav, bet ir vakcīnas, kas ir labas un mums piemērotas. Cilvēki, iespējams, baidās no temperatūras vai sāpēm rokā pēc potes, bet šī reakcija nav bīstama, un noteikti vieglāka nekā pati saslimšana, kas ilgst krietni ilgāk un smagāk. Kad sākās pirmais saslimšanas vilnis, visiem bija liels uztraukums un neziņa, jo neviens neko nezināja par Covid, bet pamazām sākam ar to sadzīvot, jo šobrīd jau zinām daudzas lietas, kā un ko labāk darīt. Tikai vakcinējoties, slimības izplatību ir iespējams samazināt, — saka medmāsa.

Palīdz novirzīt domas

Kas pašai palīdz atslēgties no darba un domām par Covid? Atslēgties no darba palīdz grāmatu lasīšana. Evita atzīst, ka pēc emocionāli lielas slodzes gribējās kārtīgi izgulēties. Lielās saslimstības laikā viņas darbs neapstājies pat mājās, jo telefons varēja iezvanīties jebkurā brīdī, kad bija nepieciešams risināt kādu situāciju. Vasara bija mierīgāka, varēja vairāk laika pavadīt laukos un svaigā gaisā. Domas novirzīt palīdzēs arī atsākušās mācības Latvijas Universitātē, kur Evita maģistrantūrā studē māszinības.

Viņa atzīst, ka visi gribētu, lai pandēmija beigtos tūlīt, bet diemžēl neviens nevar pateikt, kad tas varētu notikt, jo šis process ir neprognozējams. Valdība pieņēmusi atbildīgus lēmumus, lai ierobežotu slimības izplatību, un tagad svarīgākais ir sabiedrības atbildīga rīcība attiecībā uz cilvēkiem līdzās.

Materiāls tapis sadarbībā ar Nacionālo veselības dienestu

Staburags.lv ARHĪVS

Covid-19 ēnā. Atbildība pret saviem tuvākajiem un sabiedrību kopumā

Kategorijas