Staburags.lv ARHĪVS

Jaunjelgavā izveidots mazais dzelzceļš

Jaunjelgavā izveidots mazais dzelzceļš

2021. gads Eiropas Savienībā ir pasludināts par Eiropas dzelzceļa gadu, tāpēc šī gada Eiropas kultūras mantojuma dienās cilvēki aicināti caur dzelzceļa vēsturi un kultūras mantojumu atgādināt par dzelzceļa ieguldījumu Eiropas labklājības veidošanā un dzelzceļa lomu progresīvu tehnoloģiju izstrādē. Jaunjelgavietis Eduards Kaļķis, Skrīveru, Kokneses un Aiz­kraukles dzelzceļa staciju priekšnieks, mainījis vēsturisko netaisnību un izveidojis Jaunjelgavas mazo dzelzceļu. Šī ir tikai neliela daļa no dzelzceļa entuziasta Eduarda Kaļķa plāniem, kuri lēni, bet stabili iegūst taustāmu veidolu. 
Labo vēsturisko netaisnību 

Jaunjelgavā dzelzceļa sliežu nekad nav bijis. Tuvākā ir Mentas stacija, kas atrodas aptuveni 10 kilometru no Jaunjelgavas. Dzelzceļa līniju šajā pusē cēla 20. gadsimta pašā sākumā. Jaunjelgavai prasīja lielu naudu, lai līniju ierīkotu pilsētā, tādēļ no ieceres atteicās. Dzelzceļa līnija tika ierīkota taisnā ceļā no Krustpils uz Jelgavu. 

Pirmā pasaules kara gados Jaunjelgava bija frontes līnijā. Līdz dzelzceļam izbūvēja šaursliežu pievedceļu frontes apgādei. Ar zirgu tika vilktas vagonetītes. Pievedceļš nenodrošināja pasažieru satiksmi. 

Latvijā ir 77 pilsētas, sešās no tām nekad nav bijis dzelzceļa, un viena no tām ir Jaunjelgava. Savā ziņā Eduards labo vēsturisko netaisnību — izveidota stacija “Jaunjelgava”, un notiek darbi, lai jau nākamgad Jaunjelgavas mazajā dzelzceļā sāktos kustība pa sliedēm.  

Viss paša rokām taisīts |

Zemes gabals, uz kura ir stacijas ēka un tiks veidotas sliedes, tiek nomāts no pašvaldības. Pagaidām ieceres realizēšanā ieguldīti tikai privātie līdzekļi. Doma izveidot mazo dzelzceļu dzima pirms pieciem gadiem. “Projekts sadalīts piecās kārtās. Esmu apņēmības pilns! Pagaidām viss rit, kā plānots, lai jau nākamā gada pilsētas svētkos, kas būs jūlijā, Jaunjelgavā varētu izbraukt ar vilcienu,” stāsta Eduards. Darbs pie braucamās daļas izveides turpināsies ziemā speciāli šim nolūkam uzbūvētā depo darbnīcā. Eduards jau ir saņēmis no Anglijas sūtītos desmit riteņu pārus, ar ko pietiks diviem vagoniem un lokomotīvei. Nepieciešamo detaļu cenas Latvijā ir milzīgas, tādēļ Eduards izvēlas nepieciešamo sūtīt no ārzemju kompānijām, kurām šādu detaļu izstrādē ir lielāka pieredze. Sagādāti ir arī pārējie materiāli, kas nepieciešami ritošās daļas izgatavošanai. 

Ja neskaita jaunjelgavieša vectēva nespēju nosēdēt mierā, kas rezumējās ar pamatu ieliešanu, un brāļa palīdzību stacijas ārpuses krāsošanā, tad Eduards būvēja, krāsoja, ierīkoja elektrību un veica visus pārējos stacijas izveides darbus viens pats, savām rokām. 

Autentiska pults un luksofori 

Jaunjelgavas stacija no ārpuses veidota aptuveni pagājušā gadsimta 20. — 30. gadu lauku dzelzceļu staciju stilā. Parasti tās bija guļbūvju vai apšūtas ar dēļiem, kā tas ir Jaunjelgavas stacijas gadījumā. Stacijas lielums izraudzīts tāds, lai ēka nedisonētu ar dzelzceļu, kas būs maza izmēra, tādēļ ēku iedziļināja zemē. Uzraksti, kas izvietoti ēkas ārpusē, veidoti pēc tā laika pieņemtā dzelzceļa apzīmējuma formas. Vienīgais, kas stilistiski neatbilst, ir pulkstenis ārpusē, kuru ar laiku cer aizvietot ar kaut ko vēsturiskāku. Pārdomāts ir arī stacijas ēkas iekārtojums, katrai lietai ir sava nozīme un stāsts. Uzmanību piesaista dzelzceļa stacijas pults, kas nākusi no Saules stacijas. To noņēma, lai vestu uz Rīgas dzelzceļnieku skolu mācību vajadzībām. “Tā ir visklasiskākā stacijas pults, bez pārbrauktuvēm, bez nekā lieka. Kad skolai pults vairs nebija vajadzīga, es uz to pieteicos. Tagad tai atkal būs iespēja sevi pierādīt darbā dzelzceļā — pults darbosies Jaunjelgavas mazajā dzelzceļā. Tāpat man ir pieci īstie, lielie dzelzceļa luksofori. Lai gan tie mazajam dzelzceļam ir nedaudz par lielu, šoreiz svarīgāka ir vēsturiskā nozīme, autentiskums,” stāsta Eduards. 

Ieejot Jaunjelgavas stacijā, pirmā ir stacijas uzgaidāmā zāle. Parasti stacijas dežuranta vietu un kasi no zāles atdala siena, taču vietas taupības nolūkos tās nav. Pie sienas izvietots vilcienu kustības saraksts, kas ir vienīgais priekšmets, kas krīt ārā no konteksta. Interjers iekārtots 70. gadu stilā, savukārt kustību saraksts ir no 1939./1940. gada. “Kustību saraksts parāda, cik daudz dzelzceļu bija tajā laikā. Tas ir nozīmīgs apliecinājums, cik daudz kas ir zaudēts. Kustību sarakstā ir arī Sēlijas apkaimē kursējošie vilcieni, Daudzevas, Viesītes, Neretas līnija bija ļoti nozīmīga, dzelzceļš tām deva iespēju kļūt par pilsētām,” ieskatu vēsturē sniedz Eduards. Tāpat kustību saraksts atklāj, ar ko vilcienu vagoni bija aprīkoti. Dodoties tālākos reisos, piemēram, uz Berlīni, varēja izvēlēties ceļot ar vilcienu, kurā ir guļamvagons un restorānvagons. 

Jaunjelgavā ražotas vēsturiskās liecības 

Lai gan stacijas namiņā ir daudz vēsturisku priekšmetu, Eduards atgādina, ka šis nav muzejs un redzamos priekšmetus drīkst aiztikt. Dzelzceļam sākot strādāt pilnībā, šis tas mainīsies, tad pie dzelzceļa pults varēs tikt vien īpašos gadījumos. 

Viens no vēsturiski visinteresantākajiem priekšmetiem novietots dzelzceļa darbinieka atpūtas stūrītī. Aiz tējas tasēm, termosa un citiem atpūtas brīžiem paredzētiem virtuves niekiem slēpjas necila izskata maizes kaste. Šeit gan tai ir īpaša nozīme, jo tā ir ražota Jaunjelgavā. “Padomju gados tā bija vienīgā pilsētā ražotā eksporta prece, kas tika sūtīta ārpus Padomju Savienības robežām. Maizes kastes ražoja ražošanas apvienības “Darba spars” Jaunjelgavas cehā un eksportēja uz toreizējo Dienvidslāviju. Desmit gadu laikā rūpnīca no ārējiem līdzekļiem nopelnīja lielu naudu,” par vēsturisko liecību zina stāstīt Eduards. Īpašs ir arī skapītis, uz kura novietota maizes kaste, un stacijas dispečera galds, arī tie savulaik ražoti Jaunjelgavā, Maskavas rūpnīcas filiālē “NOTSNAB”, kas bija izveidota Jaunjelgavā un ražoja kantora mēbeles. 

Stacijā Eduards centies imitēt tā laika krāsošanas standartus — vispirms visam jābūt nomālētam ar krītu, augstumā, kurā, atspiežoties pret sienu, cilvēks nosmērētu apģērbu, uzklāta eļļas krāsa, savienojuma vietā uzklājot līniju ar grīdas krāsu. Tāpat pie sienas ir Ļeņina portrets un dažādi plakāti krievu valodā. Eduards iespēju robežās centies saglabāt un izveidot tā laika autentiskumu.