Jubilārs. Dzīvei jāļauj ritēt savu gaitu

2021. gada 17. septembris 00:00

288

Jubilārs. Dzīvei jāļauj ritēt savu gaitu

Kurzemnieci Ainu Ozoliņu izvēlētā profesija savulaik aizveda uz Klintaines pagastu, ko par savām mājām viņa sauc mūža lielāko daļu. Lai arī dzīvē dažkārt iznācis doties projām, viņa allaž atgriezās savos Rīteros, kur dzīvo joprojām. Septembris ir Ainas jubilejas mēnesis, un šogad tie ir skaistie 70.

Kolhoza vadība brauc pēc jaunās speciālistes

Aina, ko citi atceras vēl ar uzvārdu Dūma, daudziem visvairāk saistās ar kolhozu “Selga” Klintaines pagastā, kur ilgus gadus nostrādāja par agronomi. Tā ir viņas pirmā darbavieta pēc toreizējā Saulaines sovhoztehnikuma beigšanas. Tur bijusi praksē, un pēc tam kolhoza vadība brauca uz mācību iestādi aizrunāt jauno speciālisti. Tā no Tukuma novada nākusī meitene kļuva par klintainieti. Ieminos, ka viņai bērnībā laikam patikuši dārza darbi, ja reiz izvēlējusies šo profesiju.

— Man patiešām patika viss, kas saistījās ar agronomiju. Tolaik “Selgā” galvenais agronoms bija Longins Zariņš. Prasīgs un stingrs darbaudzinātājs. Kolhozā iesāku strādāt par brigadieri, sākums bija grūts, jo biju jauna, un kas tad tādu skuķēnu ņems vērā, bet pamazām visi pierada. Kad saimniecību apvienoja ar “Sarkano zvaigzni”, sāku strādāt par iecirkņa vadītāju. “Selga” bija laba saimniecība ar augstiem rādītājiem, bet, kā jau visur tolaik, bija norādes no “augšas” un normatīvi, ko nevarēja izpildīt, un tas ietekmēja rezultātu. Tomēr darbs patiesi saistīja, neraugoties uz alerģiju pret miežiem, kuras dēļ nevarēju ieiet kaltē, bet kopumā — interesanti. Biju iestājusies arī augstskolā Jelgavā, bet nepabeidzu to, jo izveidojās ģimene, bija darbs, un visu nevarēja apvienot, — stāsta Aina.

Bijušie kolēģi turas kopā

Viņa teic, ka kolhoza laiks saistās ne tikai ar darbu, bet arī saviesīgā dzīve bijusi aktīva — notika balles, koncerti, citi pasākumi un ekskursijas. Visam pietika laika un enerģijas. Aina atminas, ka savulaik pašiem vēl bija vairākas govis un citi mājlopi, bet tik un tā visu paguvuši. Tagad šķiet — kam tik daudz vajadzēja, bet toreiz jau bija tādi laiki. Ja tagad viņai kāds teiktu, ka vajag audzēt govi, noteikti apgalvotu, ka tas cilvēks nav īsti normāls!

— Pēc desmit gadiem “Selgā” trīs gadus strādāju saimniecībā “Ezerciems” Rīgas rajonā, kas bija jauna un laba pieredze, jo Pierīgā tomēr bija citas iespējas. Tad atkal atgriezos Klintainē, sākumā par agroķīmiķi, tad par sēklkopības agronomi un galveno agronomi līdz kolhoza likvidācijai. Vēlāk veidojās kooperatīvs, bet kolektīvā saimniekošana beidza pastāvēt. Daudzi bijušie kolēģi ir tepat tuvumā, tiekamies ne tikai ikdienā, bet turpinājām kopā doties uz koncertiem vai teātri. Ja kur kas notika, mēs automašīnā, un projām. Tagad gan pandēmija ieviesusi savas korekcijas, bet ļoti gribas pasākumus, — stāsta Aina.

Rīteri gan kļuvuši vienīgi par dzīvojamo rajonu, jo uz vietas nav vairs veikala, bibliotēkas un kluba. Tāpēc labi, ka ir automašīna un prasme to vadīt, jo pēc nepieciešamā uz veikalu var aizbraukt paši un paņemt līdzi kādu kaimiņieni. Grāmatas atved bibliotekāre Alita, bet sporta dzīve notiek līdzās esošajā laukumā, ko Ainas ģimene bieži atvēlējusi šīm aktivitātēm. Viņa joprojām ir liela grāmatu lasītāja, bet daudz sēsties pie rokdarbiem neļauj vairs veselība. Savulaik vecāmāte mudinājusi iemācīties aust, kam Aina turējusies pretī, bet vecāmāte tomēr guvusi virsroku. Nu jau sen tas nav darīts, lai gan vajadzības gadījumā varētu ielikt audeklu stellēs.

Laba pieredze

Beidzoties kolhoza laikiem, vajadzēja meklēt citu darbu, un Aina ar vīru Jāni sāka nodarboties ar tirdzniecību, vēlāk strādāja pastā. Vispirms bijusi pastniece, un Aina joprojām atceras, ka tolaik viņas alga bija 22 lati mēnesī. Vēlāk šo pienākumu apvienoja ar nodaļas vadītāju, tad saņēmusi vairāk, lai gan arī tas bijis stipri maz.

— Kad pēc algas dienas nomaksājām rēķinus, nekas daudz pāri nepalika. Arī ar tirdzniecību neko nevarēja nopelnīt, aizbraucu strādāt uz šampinjonu audzētavu Īrijā. Tolaik man bija 53 gadi, bet iestrādājos, un arī angļu valodas nezināšana nebija šķērslis. Ierādīja, kā viss jādara, un darīju, lai arī sākumā pat nesapratu, ko man saka. Vēlāk, kad strādāju kafejnīcā, klienti pasūtījumu uzrakstīja uz lapiņām, taču ar laiku daudz ko pati apguvu un sapratu. Arī cilvēki tur saprotošāki. Pastrādāju arī Anglijā, kopumā tā bija laba pieredze, turklāt zināju, kam es strādāju, — stāsta klintainiete.

Palikt ārzemēs viņa gan negribēja. Atgriezusies Latvijā, Aina strādājusi dažādus darbus līdz pat šai vasarai. Pieredze bijusi tik dažāda, bet par katru viņa ir priecīga un nekad nav vairījusies ne no viena darba, arī trauku mazgāšanas kafejnīcā vai apkopējas pienākumiem. Klintainiete atzīst, ka ar to jau tā dzīve ir interesanta.

Gadi skrien ātri

Ģimenē izaugušas meitas Gunita un Iveta, un vecmāmiņa priecājas par četriem mazbērniem — Edgaru, Ernestu, Katrīnu un pastarīti Hertu. Aina smaida, ka no visiem tieši jaunākā ir ar spēcīgāko raksturu, bieži pastāvot par savu taisnību, un visvairāk no tā tiek mammai. Vai arī ar pašas meitām savulaik bija strīdi par uzskatiem? Aina teica, ka nē.

— Iespējams, tāpēc, ka bijām tik aizņemti un nebija iespēju daudz laika veltīt bērniem kā tagad. Bija jāstrādā. Vispirms agri no rīta apkopām savus lopus, bieži vien jau sešos rītā vajadzēja būt kolhoza darbnīcās vai tīrumā. Bērni bija patstāvīgi un arī nodarbināti, jo vasarās notika dažādas nometnes, varēja pastrādāt un bija arī mājasdarbi. Tagad bērniem un mums pašiem ir citādāka ikdiena, bet esmu lepna par savējiem, — saka klintainiete.

Iveta ar ģimeni ir Rīgā, kādu laiku dzīvoja arī Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā, bet Gunita jau daudzus gadus strādā Īrijā. Tomēr arī viņa plāno atgriezties Latvijā, bet mazmeita Katrīna gan paliks tur studēt.

Aina atzīst, ka savu gadu skaitu ikdienā neizjūt, bet līdzās bērniem un mazbērniem gan rodas apjausma, cik to daudz. Un gadi paskrējuši tik ātri, ka pat nepamanīt. Tomēr ar dzīvi viņa ir apmierināta un neko negribētu mainīt.

— Bijušas, protams, reizes, kad saprotu — vajadzēja rīkoties citādāk, bet, kas izdarīts, tas izdarīts, un nav ko nožēlot. Ar gadiem saproti, ko vari un nevari, ko drīksti atļauties un ko nē. Tomēr pulksteni vairs atpakaļ nepagriezīsi, un arī nevajag, — saka jubilāre.

Ko tad vēl nākotnē gribētu atļauties? Aina aizdomājas un teic, ka neko daudz — rosīties savās puķudobēs, siltumnīcā un vienkārši dzīvot.

Staburags.lv ARHĪVS

Jubilārs. Dzīvei jāļauj ritēt savu gaitu

Kategorijas