Tagad esam Ķīnā!

2021. gada 17. septembris 00:00

(14. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. maija numurā.)

87. — 93. diena

Brīvdienas klāt! Šodien, 1. februārī, sākas mūsu četras brīvās nedēļas — skolā atpakaļ jābūt 25. februārī, un direktore ir pārliecināta, ka viss notiks klātienē, bet tas vēl nav pilnīgi skaidrs. Interesanti gan, ka ķīniešu skolotāji joprojām strādā — viņiem brīvas būs tikai piecas dienas: pats Pavasara festivāls jeb ķīniešu Jaunais gads!

Šodien ir arī algas diena. Tā kā mēs savu naudu saņemam “skaidrā” tāpēc, ka bankas kontu nevaram atvēr vīrusa dēļ (kas apstādinājis operatīvo ķīniešu likumsargu darbu), mums noteiktā laikā jāierodas skolā. Tā ir pēcpusdiena, līdz ar to nekur tālu doties nevar. Turklāt jāgaida pārbaude — skolas darbinieks, kas pārbauda elektrības un ūdens skaitītājus, izpēta, vai neesam pieslēguši kādu lielu, lieku elektrisko ierīci. Skolas darbinieks gan ir tāds, kāds nu tas ir. Tas pats, kas mums radiatorus laboja, appludinot grīdu un salaužot skapjus. Ienāk, apstaigā istabas un aiziet. Pārbaude galā. Savukārt ar algu smieklīgi sanāk. Milzīgās naudas kaudzes nepareizas — tā kā līgumu grozījām — pagarinājām par pusgadu, lai saņemtu lielāku algu —, ne visi tam izsekojuši. Nu darbinieki ver vaļā seifu, lai pārliecinātos, ka līgumā tiešām norādītas mūsu sauktās summas.

Tā kā nekur tālāk pastaigā netiekam, pirmdienu pavadām, kārtojot un tīrot virtuvi. Katru nedēļu veltījām vienai istabai, lai dzīvokli tiešām iztīrītu (tas bija atstāts briesmīgā paskatā).

Vakarā esam ielūgti ciemos pie kanādieša un viņa mongoļu—ķīniešu draudzenes. Viņi ļoti grib draudzēties ar mums, tāpēc šad tad tiekamies. Ir reizes, kad var uzzināt arī ko noderīgu. Par tādām tēmām kā Tibeta, uiguri vai tā pati Iekšējā Mongolija Ķīnas varā viņi nedaudz baidās runāt. Mums piekodina neko nerakstīt angliski, jo visu informāciju izseko. Par latviešu ierakstiem tie nesatraucas. Droši vien neviens nepapūlēsies iztulkot. Katrā ziņā mongoļu protesti septembrī te bija. Tā kā Ķīnas valdība mainīja likumus un skolām, kas mācību priekšmetus mācīja mongoļu valodā, nācās nomainīt mongoļu valodu uz ķīniešu (lai izskaustu jebkādas kulturālās atšķirības), daudzi pret to iebilda. Cilvēki gāja ielās, notika lielas sadursmes. Tie, kas šo stāstu publicēja sociālajos tīklos, tika kārtīgi pieskatīti — ja manīsim policijas mašīnas pie mūsu nama, tad zināsim, ka šie tomēr kaut ko tulko. Ķīnas plāns tomēr izdevās — mongoļiem atlika vien noteikt: “Labi, ja nemācīsiet mūsu valodu skolā, mēs atradīsim, kas to mācīs privāti, valoda nezudīs.”

Mums stāsta, ka daudzi ķīnieši šeit ir ļoti nabadzīgi, un to jau paši arī esam sapratuši. Ir sētnieki, kas darbu sāk piecos rītā, skaldot ledu nost no šosejas ar lāpstām, un saņem ap 100 eiro mēnesī. Daudzi dzīvojot “uz iztikas minimuma”, kas ir ap 400 eiro. Sakām, ka mūsu valstī jau arī tādas algas ir, bet mūsu draugi nespēj tam noticēt. Savukārt mēs nespējam noticēt tam, cik daudz ārzemnieks te var nopelnīt — vismaz strādājot skolā. Pēc visas iepriekšējās darba pieredzes šis darbs šķiet vispatīkamākais un vieglākais. Varbūt tas mainīsies skolā klātienē. Pašlaik mācīšana internetā ir kā pasaka — ja vien vēl varētu ceļot!

Tikmēr nabagākie ļaudis Maņdžouli arī nabaga piesietajam sunim noņēmuši visas sedziņas — atstāta vien tā, ko viņam nolikām pirms kāda laika. Tā visa sačurāta, sasalusi ledū. Ārā -33 grādi, suns guļ un trīc. Tirgū nopērkam lielu segu ar īpašu apdari, kas nelaistu cauri aukstumu no betona, uz kura viņš sēž. Saimnieki spīdzina nabaga suni pusmetru garajā ķēdē, un mēs nezinām, ko darīt, jo te dzīvnieku aizstāvju nav. Ja vien cilvēkam būtu pietiekami smadzeņu, par dzīvnieku tiesībām nemaz nebūtu jācīnās, bet kā nu realitātē ir, tā ir. Darām visu, ko varam.

Dodamies uz kādu lielāku iepirkšanās centru tuvāk Krievijas robežai. Mūsu abi draugi pieteikušies šo lielveikalu izrādīt, un gribot negribot tas jāizpēta kopā. Mēs abi gan uz turieni dodamies kājām, tik sen nav staigāts! Savukārt mūsu draugiem nepatīk pastaigas. Pa ceļam jāieiet pasildīties kādos mazos veikaliņos — sasalušas ir uzacis, skropstas un pat visas mazās spalviņas uz sejas neapsegtajās vietās. Arī telefons atsakās darboties.

Tuvāk robežai Ķīnas un Krievijas draudzība redzama arvien vairāk — ir gigantisks juvelierizstrādājumu veikals ar nosaukumu “Putins”, ir Putina foto vīna veikalos un citur. Netālu ir arī matrjošku parks, kur ir pasaules lielākā matrjoška, bet to atstājam nākamajām dienām. Lielveikalā ir krievu veikaliņš, bet tur siera un krējuma nav — ir čagas tēja, medus, kafija (kas Ķīnā parastā lielveikalā atrodama tikai “3 vienā” veidā). Ir krievu alus un Gruzijas vīns ar Staļina attēlu virsū. Šoreiz labi, ka mongoļu meitene līdzi — viņa ar savu atlaižu karti visu var iegādāties par 50% lētāk. Arī mēs saņemam šo bonusu! Redz, krievu veikaliņš ir paredzēts ārzemniekiem, tāpēc ir sadārdzināts (alkohols ir vienīgais, kas ir lētāks nekā visos citos lielveikalos), tāpēc vietējiem tiek piešķirtas atlaižu kartes, lai varētu iegādāties preces to patiesajās cenās.
Iepirkšanās centrs ir tukšs, jo ir otrdienas rīts. Gribējām aiziet uz kino, bet tas slēgts vīrusa dēļ. Indijas kino pieredzi nekad neaizmirsīsim — atradām visvecāko kinoteātri, samaksājām pāris centus par trīs stundu garu filmu pamestā teātra ēkā, kur divplaukstu lieluma žurkas skraidīja gar kājām. Kā būtu Ķīnā?

Atrodam to pašu smieklīgo druku uz krekliņiem un zeķēm. Ķīnieši angļu valodu nesaprot, tāpēc pat skolēnus var redzēt ar krekliņiem, uz kuriem uzdrukāti visrupjākie vārdi. Bet tas pats esot Rietumos ar ķīniešu simboliem.

Nopērkam visādus labumus un atgriežamies mājās, lai nedaudz pastrādātu — vēl taču jāuzraksta grāmata par Jaunzēlandi! Atkal esam sasiluši un gatavi vakara pastaigai. Gribam iepazīt arī mongoļu virtuvi, bet tieši mongoļu ēstuves šodien slēgtas.

Nākamajā dienā pēc brokastīm uzreiz dodamies ielās. Šodien sajūta ārā esot -36 grādi, lai arī patiesībā ir -28. Atrodam laika prognozi līdz pat 4. maijam. Cik tā ir ticama? Kā gan tik ilgi var laikapstākļus paredzēt? Nākamnedēļ it kā būs siltāks, ap -20 grādiem, aprīļa beigās būs ap nulli.

Trešdienā izpētām Maņdžouli dienvidu pusi — pilsētas daļu, ko no ziemeļu daļas atdala vilciena sliedes. Ārzemnieki tur neiet, mums arī neiesaka, jo tā esot nabadzīgā pilsētas daļa. Bet tas mūs nekad nav biedējis — tie, kas nekur tālāk par savas mājas sienām nav bijuši, vienmēr mūs pārsteidz ar dīvainiem spriedelējumiem. Dienvidu puse ir daudz ķīniskāka. Vien daži uzraksti, kas iztulkoti krieviski. Ir vairākas vietas, kur vietējie vakaros dedzina atkritumus — mūsu pusē tādu gandrīz nav. Ķīniešiem ir tāda mode atkritumus dedzināt mazās čupiņās ielās. Te atrodam arī “FATA” — izklaides un iepirkšanās centru, kas ir viena no divām vietām, ar ko Maņdžouli īpaši lepojas. Otra ir krievu—mongoļu—ķīniešu skaistumkonkurss.

Aizstaigājam līdz vilciena stacijai, kur pirms diviem gadiem sākām savu ceļojumu Ķīnā, bet nu viss slēgts. Apbrīnojam kravas vilcienus, kas tādus kalnus ved uz Krieviju! Koks, ogles un vēl sazin kas! Nebeidzamas vagonu rindas, kas joprojām kustas! Vēlāk mums stāsta, ka nekas jau nav apstājies — vien smagie kravas vagoni aizbrauc līdz robežai, kravu atstāj, un tad krievu vagoni klāt un saņem kravu uz robežas. Ķīnas vilcieni Krievijā neiebrauc, bet krava gan.

Pie sliedēm ir daudz interesantu vietu, un drīz uzejam arī mongoļu—krievu ēstuvīti, kur mūs uzrunā apaļš saimnieks un aicina sēsties pie viņa galda. Kad sakām, ka tomēr neesam krievi, ķīnieši pabēg, bet saimnieks nosmej — viņiem bailes, ka vedam vīrusu. Krievs, redz, tādu nepārnēsā — tikai eiropietis. Saimnieks, izrādās, dzimis šeit, bet viņa ģimene ir no Burjatijas — revolūcijas laikā nonākuši Ķīnā. Mongoļu paskata vīrs labi runā krieviski, stāsta, ka Ulanudē nodzīvojis 10 gadu, bet nu Mandžūrijā atvēris savu ēstuvi. Te ir gan maize, gan krējums. Siera gan nav, tas Ķīnā, šķiet, vispār neeksistē. Vīrs stāsta, ka ķīniešiem nepatīk tādas preces, bet, tā kā ir daudz mongoļu, pienam, krējumam un sviestam pieprasījums Mandžūrijā arī ir. Mēs paši beidzot pasūtām mongoļu tēju. Un tas ir kas īpašs. Uz galda tiek likta plītiņa, uz tās milzīga vara bļoda, tur likta prosa, sviests, vēl visādi piena produkti, un tas viss apliets ar pienu un kopā vārīts. Šī tēja, kas patiesībā ir kā piena zupa, tiek pasniegta ar baltmaizi, uz kuras smērēts skābais krējums. Un klāt “samagonkas” šotiņš — tāpēc, ka mēs pirmo reizi šeit. Ir interesanti. Burjatu vīrs šo to pastāsta par Ķīnu, uzreiz uzaicina mūs pievienoties braucienā uz Krievijas robežas beznodokļu zonu. Tā kā mūsu pases ir policijā, kas joprojām kārto uzturēšanās atļauju, piedāvājums jāatliek. Vīrs priecīgs, ka atradis tādus divus “savējos” — aicina mūs ienākt biežāk, obligāti svētkos. Sola mūs izvizināt uz visām vietām, kur vēlamies.

Trešdienas vakaru noslēdzam ar vakariņām kopā ar kanādieti un mongoļu—ķīniešu meiteni. Bijām apsolījuši viņus uzaicināt ciemos un beidzot to arī darām. Pāris ir pārsteigts par to, kā esam pārvērtuši dzīvokli. Arča pagatavojis burvīgas vakariņas. Interesantākais ir tas, ko varam uzzināt no meitenes — kā šeit bijis krīzes gados, kad viņas vecmāmiņai nācies atteikties no bērna, to vienkārši noliekot kādam durvju priekšā, jo bijis tik ļoti nabadzīgs laiks. Bijušas ģimenes, kas bada laikā arī apēda savus mirušos radiniekus. Šī ir diezgan sāpīga tēma: arī Lilijas ģimene daudz cieta — dzīvoja alā, bet nu paši savām rokām uzcēluši mazu ķieģeļu mājeli. Ķīnas lauki, protams, ir ļoti atšķirīgi.

Ceturtdien atkal jāiet uz skolu, jo policijas iecirknī mūs gaida, lai turpinātu uzturēšanās atļaujas iegūšanas procesu. Šoreiz skolas pārstāvji ir ļoti priecīgi, jo beidzot no mums vairs neko papildus neprasa. Skola apmaksā 100 eiro vērtās uzturēšanās atļaujas, un pēc 15 dienām tām jābūt kārtībā. Tad varēsim atvērt arī bankas kontu! Policijas iecirknī redzam daudz citu ārzemnieku, tātad viņi Mandžūrijā tomēr ir!

Piektdien ar taksometru braucam uz Matrjošku centru netālu no robežas. Te atrodama pasaules lielākā matrjoška 30 metru augstumā. Jā, nevis Krievijā, bet Ķīnā! Smieklīgi sanāk ar pirmo taksistu, kas, pie mūsu kājām piebraucis, ātri vien aizbrauc, jo nobīstas no tā “baltā” vīrusa. Bet nākamais mūs nogādā septiņu kilometru attālajā laukumā. Atrakciju parkā ieejas biļete maksā 25 eiro — ir gan karuseļi, ēstuves, gan suvenīru veikali, cirks un pat viesnīca. Šajā laikā parks ir slēgts, un mūs sabiedē vien sargs, kas pēkšņi izlec pie norobežotajiem vārtiem. Varbūt citā situācijā mēs arī iešmauktu parkā, bet Ķīnā, kur kameras ik uz stūra, tomēr neriskējam.

Apskatām krāsainās krievu stila celtnes, arī pasaules lielāko matrjošku, kas ir viesnīca. Nedaudz jūtamies kā Maskavas skaistākajos koka ēku parkos. Te daudz vēl ceļ, un droši vien uz ziemas sporta spēlēm nākamajā gadā būs arī gatavs.

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Tagad esam Ķīnā!

Kategorijas