Literārā lappuse

2021. gada 14. septembris 00:00

Koknesietei Maijai Stepēnai šogad iznākuši divi dzejas krājumi — “Plūst gaisma” un “Suņuburkšķis”. Kā allaž, dzejoļi izgājuši caur dzejnieces sirdi, dzejas tēli uzrunā lasītāju, vārsmas ir ļoti personīgas un intīmas. Dzejas rindās jaušama līdz smeldzei izjusta mīlestība, dzīvesgudrība. Ar abu dzejoļu krājumu tapšanas vēsturi Maija Stepēna dalījās arī šī gada Dzejas dienu pasākumā.

“Plūst gaisma”. Autore grāmatas ievadā raksta: “Izdeg zvaigzne... un miljons gadu vēl gaisma plūst un plūst... Vai mēs — zemes bērni — neesam gluži kā zvaigznes ar savu gaismu nākuši pasauli sasildīt? Izdegam, bet gaisma nebeidz plūst caur atmiņām... no paaudzes paaudzē... no mūsu vectētiņiem, vecmāmiņām, tēva mājām, bērnības un mīļotajiem. Dzejoļi šajā grāmatiņā ir atnākuši gluži tāpat — ar atmiņu gaismu no man tuva un dārga cilvēka... Lasiet un pieņemiet mūs tādus, kādi mēs bijām un kādi mēs paliksim, savā mīlestības gaismā arī jūs sasildot!”

Maija Stepēna teic, ka ar cilvēku, kura gaisma plūst no grāmatas lappusēm, laimīgi pavadīti gandrīz 50 gadi.

Tu vienkārši ienāc

Tu vienkārši ienāc —

ne pieklauvējis, ne atļauju lūdzis,

labi zinot —

es runāšu vienu, bet acis,

acis solīs

pavisam ko citu.

Tu vienkārši ienāc

kā pa atvērtu logu ienāk pavasaris — apreibina,
izdzenā ziemas atstāto

un piepilda ar sevi katru mirkli,

katru kaktiņu... jā,

un manu sirdi.

Paklau, vai tie jau nav cīruļi tur, augšā,

ko dzirdi...

pavisam, pavisam tuvu tam sārtajam

mākonim

saulei blakus.

Ak, tu neklausies, ko es saku

Tu skaties un skaties manās acīs —

skaties un smaidi. Tu vienkārši ne no manis —

no mana acu skata kaut ko gaidi.

“Suņuburkšķis”

Nemeklējiet mani izslāpušos tuksnešos un klinšu alās, nemeklējiet mani tur, kur manis nav. Es esmu mūsu mīļās zemes ziedu pilnās gravās vai klusos upes līčos, kur rudens aukstie vēji mani nebiedē. Es — suņuburkšķis — tvīkstu ilgās dzirdēt brīnumaino stāstu par mīlestību mūža garumā. Reibst buldurjānis laimē, tam apkārt vijas madara, bet vīgrieze no manis — suņuburkšķa — mulsu skatu nenolaiž. Man citas laimes nevajag. Mani glāsta spāre spārnu galiem, bite kaut ko saldu, uz pleca uzmetusies, dūc, mārīte no mana zieda uzsāk ceļu pretī debesīm, un taurenītis atlido, lai redzētu, cik manī medus vasariņa sakrājusi būs. Jā, mana plauksta nav zaudējusi maigumu noglāstīt suņuburkšķi ceļa malā. Un reizēm dzīve piespēlē ko tādu, ka pārņem ilgas aizbēgt un paslēpties kā suņuburkšķim starp suņuburkšķiem... kas zied tik pacietīgi nemainīgi naivi savā trauslumā.

Vakar sapnī ar tevi atkal gāju tikties./Nakts mani nobūra — uz citu pusi manu ceļu pagrieza —/es maldījos pa pazīstamām takām,/no madarām un buldurjāņiem saldinoreibusi./Kaut kur tepat, mēnessgaismas pļavās,gandrīz vai blakus es tavu elpu jutu./Tā smaržoja pēc vasaras un vēja,/bet pats tu kavējies/man priekšā stādīties./Mēness paslēpies aiz mākoņkalniem —/drīz sapnis beigsies... jau jāiet būtu.../Nāks cita nakts —/es sevi mierinu ar vārdiem cerīgiem —/mēnesstari aicinās — tu nāksi,/jo nenākt nevarēsi.

Ik vakaru es sagaidu ar satraukumu sirdī — un ja nu tieši šonakt tu pie manis ceļu sāksi?/Vientuļš staigāsi pa manām suņuburkšķutakām,/ Velti gaidot — balta mēnessgaisma pasargās/no ēnu tumsas tavas nogurušās domas. Nē, es nedrīkstu tā vienkārši zem dūnu segas slēpties — nakts mūzikai tik samtainas šonakt piemeklētās stīgas —/sudrabs kūst, mēnesstari dejo baltu ziedukupenās — vai tādā naktī tu vari neatnākt? Tu nāksi!/Ceļš ir tāls — varbūt jau uz rīta pusi ies...Es tevi gaidīšu tepat, kur vienmēr tevi gaidu,/līdz koku zaros saule savus zelta matus sies.

Šorīt prom devās dzērves...Es lidotu līdzi, ja ne balti sniegi...ja ne mīlestība...ja ne gadskārtu loki,/kuros slīkstu un nenoslīkstu.../Rīt jau avoti apledos,/manam dzīvības kokam vējš/pa lapai noraus un iemetīs rudens uguņos. /Par velti es gaidu mājās pārnākam gulbjus,/par velti acis viļņu dejā meklē/baltu putu ziedus...Zilajā ledus klaidā nosaluši vēji/Tikpat nosalušu vakarstundu dzenā.

Saņemties. Saņemties un Saņemties!/Nokāpt no skatuves dēļiem,/nomest masku un pateikt — pietiek!/Gribu būt pati, ne tēlot lomu,/kurā dzīve mani ieliek./Vai tas nav tas, pēc kā naktis/bezmiegā vadu, baidoties aizmirst, kāda ir mana patiesā daba. Ak, baudīt saldo gara brīvības malku, ne aplausus gaidot, ne muļķīgi smaidot...pati sev būt vai pati sev nebūt — pašai skanēt, ne cita flautā/pēc pavēles pūst.

“No vienas puses, man patīk, ka šai grāmatai ir tāds nosaukums kā nevienai citai, kas bijušas pirms manis un būs pēc tam,” teic Maija Stepēna. “Tādas man ir arī “Kā vaļā palaists rīta vējš”, “Mūzika tumšzilā naktī”, “Nesteidzība”, “Klātesība”, bet, no otras puses, manas jaunības takas gājušas caur suņuburkšķiem, arī te, Koknesē, tie aug parka malā. Man tie patīk. Man šķiet, ja nebūtu suņuburkšķu, tad vasarai kaut kā pietrūktu.”

Dzejas krājumā ir četras daļas. Pirmajā daļā apkopoti mēness gaismas sapņi. Tiem ierosmi devis savulaik bērnībā piedzīvotais, kas vijies cauri visai dzīvei. Kad dzejniecei bija desmit gadu, kāda čigāniete viņai izzīlējusi un teikusi: “Jūs šajā pasaulē esat atnākuši trīs — trīs iezīmētie, un savā mūžā jūs visi trīs satiksieties tikai vienu reizi. Tu esi viena no tiem, un tev būs jāizvēlas starp tiem abiem. Ja izvēlēsies gaišo, dzīvosi kā laimes ielejā, ja tumšo, asaras ar priekiem būs uz pusēm dalītas. Tā būs grūta izvēle, ja neizdarīsi pati, to izdarīs liktenis.” Sacītais nogūlis meitenes zemapziņā, bet čigānietes sacītais tiešām noticis. Dzīvē liktenis veicis izvēli — tas iedevis laimi ar vienu cilvēku nodzīvot 50 gadu, bet ar otru tikties sapņos, meklēt to, ko pazaudējusi...” Un tad es nolēmu, ka es tos mēness nomoda sapņus varētu ierāmēt kā gleznu rāmīti, uzrakstot dzejoļus,” teic Maija Stepēna, nedaudz ieskicējot pirmās daļas saturu.

***

Samierināties nav piekrist, Bet drīzāk noiešana pagrīdē, lai gatavotos jaunai uznākšanai.

*** Dalīts prieks esot divkāršs prieks.../Vai šī sentence nav novecojusi?/Es drīzāk teiktu:— Nepriecājies skaļi — pamodināsi ciema suņus...

***
Laiks neiztop pat laika pareģiem — dara pēc sava prāta.../cilvēka mūžs iet sev nolikto ceļu, neiztop tam, ko parāda kārtis vai čigāniete nolasa no rokas, acīm vērtējot, cik biezs tavs maks.

Staburags.lv ARHĪVS

Literārā lappuse

Kategorijas