Staburags.lv ARHĪVS

Meklēt un atrast savu īsto nodarbošanos

Meklēt un atrast savu īsto nodarbošanos

Sava uzņēmējdarbība paver jaunas iespējas, un rodas jauni pakalpojumi. Arī pļaviņietis Roberts Ausmanis nolēma izmēģināt šo lauciņu, piedāvājot iznomāt pārvietojamo kublu ūdens priekiem un atpūtai. Viņš atzīst, ka pirmie soļi uzņēmējdarbībā izrādījušies pareizajā virzienā, un to viņš veiksmīgi apvieno ar pamatdarbu, mājas rūpēm un ģimenes atbalstu. Izveidots arī savs uzņēmums “ALPHACAMP”.
Pirms sākt, izpēta situāciju

— Kas pamudināja veidot savu uzņēmumu?

— Jau sen domāju, ka gribu darīt kaut ko savu, taču, kad pirms diviem gadiem pārcēlos uz Pļaviņām, mājas labiekārtošanai vajadzēja daudz laika un līdzekļu, piedzima arī dēliņš. Tomēr domu par savu uzņēmējdarbību neatmetu un sāku, kad bija piemērotāks brīdis. 

— Kāpēc tieši kubla noma?

— Sākumā bija doma par pārvietojamo pirti, ar ko bija paredzēts startēt pašvaldības projektu konkursā, jo tā ir dārgāka investīcija, un tad to papildināt ar kublu. Tomēr sapratu, ka kubls cilvēkiem ir vairāk saistošs. Tas arī prasa mazāku sākuma kapitālu, tāpēc ir diezgan laba lieta, ar ko sākt. Vispirms gan apzināju situāciju, vai Pļaviņās nav šāda piedāvājuma. Šobrīd mani klienti pamatā ir vietējie un apkārtnes iedzīvotāji, kā arī tie, kuriem tobrīd nav pieejams šis pakalpojums uz vietas. Ir, protams, gadījumi, kad svētkos zvana pat no Rīgas, tālākais klients bijis Ērberģē.

Īstā sezona sākas rudenī

— Kas cilvēkus saista šajā atpūtā? 

— Domāju, ka galvenokārt iespēja izklaidēties un labi pavadīt laiku arī bērniem, jo ūdensprieki saista gandrīz visus. Ūdenim var pievienot arī burbuļus, un tad jautrība ir vēl lielāka, tāpēc liela daļa šādu kublu pasūta tieši bērnu ballītēm. Tā kā pie klientiem lielākoties man iznāk braukt uz svētkiem. Daudziem mājās ir sava pirts, bet tādu kublu ne visi atļausies, un diezin vai vajag, jo nopirkt ir dārgi, turklāt jāatrod pagalmā vieta. Arī katru dienu neizmantosi, tāpēc cilvēkiem šķiet labāk pāris reižu gadā to iznomāt, kad ir vēlme un noskaņojums. Arī mums pašiem un bērniem patīk atpūta kublā, dažu grūti pat izdabūt no tā laukā. 

— Šī izklaide piemērota visu gadu?

— Sāku to piedāvāt aprīlī, un citi teikuši, ka aktīvākā sezona sāksies rudenī, kad laukā ir vēss, un tad var relaksēties siltā ūdenī. Karstā vasarā ne vienmēr gribas uzturēties siltā ūdenī, bet ziemā to var labāk izbaudīt. Turklāt ir iespēja kublu novietot gan pie mājas, gan dabā.

Plāno attīstīt tūrismu

— Savs uzņēmums bija pareizais lēmums?

— Domāju, ka jā. Galvenais, pēc kā tajā tiecos, ir brīvība, jo algots darbs ir algots darbs, lai cik labs tas būtu. Šobrīd gan turpinu darbu Nacionālajos bruņotajos spēkos, bet man ir pateicīgs darba grafiks, tāpēc varu apvienot abus. Paralēli studēju uzņēmējdarbību. Ar vienu kublu, protams, ir par maz, lai nopelnītu iztikai un attīstībai, bet tas ir sākums, jo cilvēki vienmēr meklēs atpūtas iespējas, tāpēc ir jādomā par piedāvājumu. Šobrīd procesā ir īpašuma iegāde, kur ir iecere tālāk attīstīt tūrismu. Esmu aicinājis talkā ģimeni, un viņi sāk pierast pie domas, ka būs tur jāstrādā (smaida — aut.). Nāku no Kurzemes, kur manai ģimenei savulaik bija paliela lauku saimniecība ar lopiem un lieliem kartupeļu laukiem, tāpēc arī šie darbi nav sveši, tie ir pat tuvi. Tā ka ir doma, ka varētu kaut ko darīt arī lauksaimniecībā, jo paļauties tikai uz ko vienu nevar. Gribas kaut ko ražot, nevis piedāvāt tikai konkrētu gatavu pakalpojumu. Ir daudz lielāks gandarījums, kad redzi paša gatavotu lietu, nekā tad, ja to nopērc jau gatavu. 

Pagaidām viss sākts pašu spēkiem un ar saviem līdzekļiem, bet ir jāmeklē iespējas piedalīties projektu konkursos, kur varēšu startēt jau ar iegūto pieredzi un skaidrāku nākotnes vīziju.

Ikdienā daudz dara pats

— Patīk darboties praktiski? 

— Daudz ko ikdienā daru pats — gan remontēju māju, gan izgatavoju mēbeles. Veikalā noskatos kādu ideju, kas iepatīkas, samēru detaļas un ķeros klāt. Tas ir vaļasprieks, jo, kā teicu, man vienmēr patikušas lietas, ko varu izveidot pats. Tas viss nav tik sarežģīti, arī remonts mājā, jo kādam var paprasīt padomu, ja nē — internetā var atrast visu, pat ar precīzām videopamācībām. Citiem vairāk patīk tas, ko paveicu, bet pats pret savu darbu esmu diezgan kritisks un pamanu visas neprecizitātes. Pagaidām gan nav tā, ka ar kādu savu gatavoto lietu būtu tik ļoti apmierināts, lai varētu to pārdot klientam, jo vienmēr jau var labāk. 

Esmu darījis dažādus darbus un sapratis, ka ne vienmēr iepriekš vajag lielu pieredzi, lai sāktu darīt kaut ko jaunu. Svarīgākais, vai cilvēks ir gatavs strādāt, jo konkrēto darbu pie ražošanas līnijas vai ar kādu iekārtu var iemācīties ātri un pēc neilga laika darīt līdzvērtīgi citiem. Dažkārt pat ir labāk, ja nav iepriekšējās pieredzes, jo tā nereti ir sabojāta, un mācīties konkrētu lietu no jauna tad ir grūti. Manuprāt, arī darba pārrunas uzņēmumos vajadzētu rīkot tā, lai cilvēks praktiski parāda gatavību strādāt, jo CV jau visi var sarakstīt ļoti skaistus. Vienu reizi tādās piedalījos, un tas bija daudz vērtīgāk abām pusēm, nevis daudzkārt prasītā pieredze konkrētajā jomā. 

Joprojām tuvs arī sports

— Kāpēc izvēlējies darbu Nacionālajos bruņotajos spēkos, kur ir sava noteikta specifika un maz brīvības?

— Tā nebija izvēle, uz kuru mērķtiecīgi virzījos. Pēc 7. klases aizgāju mācīties uz Murjāņu sporta ģimnāziju, kur trenējos šķēpmešanā pie Andreja Vaivada. Tomēr trauma tālākajai profesionālajai karjerai sportā pārvilka svītru. Vajadzēja izvēlēties, kur mācīties tālāk, un Rīgā tehnikumā apguvu telekomunikācijas. Pabeidzu un arī pastrādāju valsts akciju sabiedrībā “Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs”, kas bija interesanti. Augstskolā pastudēju arī programmēšanu, bet tas viss īsti nesaistīja. Gribēju studēt Aizsardzības akadēmijā, bet uzreiz tur neiekļuvu, atradu darbu bruņotajos spēkos. Kad tomēr sāku studēt akadēmijā, sapratu, ka virsnieka karjera nav domāta man, un paliku instruktora darbā. Sākot savu biznesu un studējot uzņēmējdarbību, esmu atradis sevi, pagaidām savienoju abus. Arī sports joprojām palicis tuvs, bet savam priekam. Roku laušanā esmu startējis arī pasaules čempionātā, bet tam visam vajag regulārus treniņus, laiku. Gribas arī atpūsties, atļauties citas lietas, un ģimene prasa savas rūpes.

— Arī dzīvesbiedre Līga ir armijas cilvēks. Nav sarežģīti strādāt vienā jomā?

— Nē, jo darbu uz mājām nevedam. Darbā ir sava specifika, bet aiz tā visa ir mūsu parastā dzīve. Abi esam aktīva dzīvesveida piekritēji un kopā arī sportojam, ar bērniem daudz kustamies, ejam dabā un peldam.

Pilnas slodzes tētis 

— Tuvojas Tēva diena. Kā ir būt tētim?

— Grūti pateikt. Ikdienā dari, kas jādara, un par to daudz nedomā. Dēliņam Henrijam drīz būs gadiņš, jauki, ka mums ir tāds mazs ķipars, patīk skatīties, kā viņš aug, dara visādas “blēņas”. Man ar jaunāko māsu ir 12 gadu vecuma starpība, un jau tad apguvu, ko nozīmē rūpēties par mazu bērnu, jo nereti šis pienākums tika mums ar vecāko māsu. Man nav problēmu saprasties ar bērniem, jo bieži kāds bijis tuvumā.

Līga: — Sākumā Robertam bija jāiepazīst mani divi bērni, kas bija labs treniņš tēva lomai. Roberts ir nosvērts un mierīgs cilvēks, tāpēc, iespējams, arī Henrijs tāds ir. Varu uz viņu paļauties, dalām visus ikdienas darbus. Izmantoju to, ka viņš ir tik daudz mājās un var palīdzēt. 

— Daudz ko darām kopā, arī pļaujam zāli, Henrijam ļoti patīk zāles pļāvējs. Dažkārt viņš mēdz sabīties no kāda skaļāka izsauciena vai trokšņa, bet šo tehniku izbauda. Kopā daudz kas ir interesanti. Tā kā mājās ir trīs bērni, tad dažkārt burziņš ir liels, bet citreiz pavisam mierīgi, un savs prieks ir abējādi. 

Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Roberts Ausmanis.

Dzimšanas gads un vieta: 1993. gads, Kuldīgas novada Renda.

Dzīvesvieta: Pļaviņas. 

Nodarbošanās: karavīrs, uzņēmējs.

Izglītība: studē uzņēmējdarbības vadību biznesa augstskolā “Turība”.

Ģimene: dzīvesbiedre Līga, dēls Henrijs. 

Vaļasprieki: sports, medības, dārzkopība, kokapstrāde, amatniecība un aktīvā atpūta.