Izvēle, ko nevajag nosodīt

Evita Bogdanova, Aizkraukles pirmsskolas izglītības iestādes “Zīlīte” metodiķe

2021. gada 7. septembris 00:00

245

Esam aizvadījuši vasaru, un nu iestājies vēl viens skaists gadalaiks — rudens. Dzīvojam tik uz priekšu! Veroties apkārt, nākas aizdomāties par savu bērnību, kad nebija mobilo telefonu, televizoru katrā mājā, reti kuram bija privātā automašīna. Tajā pašā laikā paspējām visu, kas bija ieplānots. Šobrīd skrienam vienā skriešanā, nesaprotot, kas dzen uz priekšu, un netiekam ar visu galā. Grūti tikt līdzi paātrinājumam, ko veicinājušas visas mūsdienu tehnoloģijas. Arī daba šogad lika par sevi manīt, ziema — ar savu aukstumu, slapjais pavasaris, vasara visu dedzināja, un tagad atkal strauji iestājās vēsums, daudz nokrišņu. Daba jūt līdzi notiekošajam.

Kā pirmsskolas pedagogam un mammai aizvadītās nedēļas svarīgākais notikums bija Zinību diena. Dēls sāka mācības 11. klasē. Bērnudārzā bērni 1. septembri sagaidīja ar lielu prieku, kopā ar audzinātājām no ziedu pušķiem veidojām kompozīcijas. Tāda īsta Zinību diena būs šonedēļ. Vecākās sagatavošanas grupas saņems pārsteigumu, bērnudārzā notiks arī Dzejas dienām veltīti pasākumi. Atgriežoties darba ritmā, jāsecina, ka gan pirmsskolas darbinieki, gan bērnu vecāki ir pieraduši un pieņēmuši esošo situāciju. Mums jābūt stipriem. Tie, kas analizē un izprot, apzinās, ka pašreizējie apstākļi vēl turpināsies.

Mācības notiek klātienē, taču nerimstas diskusijas par pedagogu vakcināciju. 2+2=4, 2x2 arī ir četri. Citu rezultātu iegūt nevar. Kā to panākt, tā ir katra cilvēka izvēle. Ir slimības, piemēram, tie paši stinguma krampji un citas, kas jau pagājušajos gadsimtos ir izpētītas. Saņemot vakcīnas poti, cilvēks saņem imunitāti uz mūžu. Jā, ir vakcīnas, kas izslēdz iespēju saslimt ar slimībām, kurām var būt letālas sekas. Bet, sekojot līdzi tam, kas notiek tagad, turos pie uzskata, ka katram cilvēkam pašam jāatbild par savu veselību un jāizlemj — vēlas vakcinēties pret Covid-19 vai nē. Pati esmu izslimojusi, un līdz oktobrim man ir derīgs pārslimošanas sertifikāts. Šobrīd ir tik daudz nospiedošas informācijas, kas liek aizdomāties un rada pretreakciju. Haoss, kas notiek, cilvēkos rada neuzticību procesam. Šī iemesla dēļ cilvēki neuzticas valdībai un arī vakci-nācijas procesam. Respektēju jebkuru cilvēka viedokli un lēmumu vakcinēties vai nē. Arī man ir savs skatījums uz notiekošo, es lieki nebraukāju apkārt, nekrītu kārdinājumā apmeklēt restorānu vai citu iestādi. Jā, uz koncertu labprāt aizietu, bet vasarā, brīvdabā tādas iespējas bija. Ievēroju un pildu pilsoņa pienākumus, kas palīdz neizplatīties saslimšanai, bet vakcinācija ir katra paša izvēle, ko nevajag nosodīt. Ainārs Šlesers izrādījis vēlmi atgriezties politikā un glābt tautu no šobrīd notiekošā. Raugoties uz pašreizējo valdību, jāsecina, ka mēs politiķu darbu neredzam, jo mūsu uzmanība un prāti aizņemti ar pandēmiju. Valstsvīru tiešais darbs palicis otrajā plānā. Bažas radīja ilgstošā amatu sadale valdībā, kas neviesa uzticību jau pašos pirmsākumos. Mums pārmet: “Jūs paši viņus ievēlējāt!” Jā, tā ir mūsu atbildība piedalīties vēlēšanās, bet galvot es varu par saviem bērniem, vecākiem, kādu draugu, kāds viņš būtu vadītājs vai darbinieks. Vēlot mēs nezinām, kādas ir kandidātu intereses, prioritātes, vēlmes, skatījums un nostāja daudzos jautājumos. Mēs balstāmies uz izstrādāto partiju programmu, no kuras izvēlamies šķietami labāko. Kā bieži vien tas mēdz būt, uzkāpjam uz vecajiem grābekļiem. Neviena valdība nav spējusi īstenot programmā minēto. Bet vēlēt ir jāiet. Veco politisko spēku atgriešanās manī nevieš uzticību. Viņiem savulaik bija iespēja sevi pierādīt. Vēlēšanas ir pēc gada, cilvēki, domājam! Ievēroju, ka solījumos un izteikumos valda liela nekonkrētība. Cilvēkam, kas uzņēmies vadību partijā, iestādē vai jebkur citur, skaidri jāzina, ko viņš vēlas un kā to panākt. Mums vajag kompetentu, viedu cilvēku, kuram tauta notic, uzticas un seko.
Mani satrauc notikumi Latvijas un Baltkrievijas pierobežā. Ceru, ka tie, kas strādā uz robežas, nezaudē cilvēcīgumu. Latvijas atmoda, pučs, kaimiņvalstu notikumi, kuros cieš cilvēki, manī rada līdzjūtību un vēlmi palīdzēt. Ceru, ka abu robežas pušu darbinieki pret migrantiem izturas cilvēcīgi. Svarīgi sniegt medicīnisko palīdzību un ēdienu, ja tas nepieciešams. Abās pusēs ir cilvēki, nedrīkst nodarīt emocionālas vai fiziskas sāpes. Notiekošais ir politika, bet uz robežas ir dzīvi cilvēki.

Vairākus patīkamus pārsteigumus sagādāja Latvijas paralimpiskās vienības sportisti Tokijas paralimpiskajās spēlēs. Mani saviļņo un aizkustina cilvēku, kas piedzimuši vai dzīves laikā guvuši kustību ierobežojumus, neatlaidība, cīņasspars un gribasspēka apliecinājums. Viņu piemērs iedvesmo un parāda, ka fiziskie ierobežojumi nav šķērslis panākumiem. Ir cilvēki, kuru varēšana aprobežojas ar vārdiem “es gribētu” vai “es varbūt varētu”, bet tas paliek sapņu līmenī. Lai sasniegtu mērķi, jābūt gribasspēkam, kam seko rīcība. Paralimpiskās spēles parāda cilvēka gara spēku. Dzīvojam globalizācijas laikmetā, kad esam visas pasaules pilsoņi, tajā pašā laikā zūd patriotisma vērtības. Vai tā būtu izglītība, kultūra vai sports, jebkurš augsta līmeņa panākums ir Latvijas vārda nešana plašumā.

Staburags.lv ARHĪVS

Izvēle, ko nevajag nosodīt

Kategorijas