No pilsētas līdz laukiem

2021. gada 3. septembris 00:00

Kad sociālajos tīklos pamanīju Montas Grahoļskas stāstu par savas dzimtas māju atjaunošanu Bebru pagasta “Kalniņos”, tas piesaistīja uzmanību. Divu jaunu cilvēku stāsts ne tikai par īpašumu, bet dzimtu un vietu, ko pašiem saukt par mājām. To gribējās atklāt plašāk, jo pat no attāluma varēja just, cik šis darbs viņiem svarīgs un cik daudz sirdsdegsmes tajā ielikts. Tagad tā ir vieta, kur ne tikai pašiem patverties no pilsētas kņadas, bet arī uzņemt viesus, jo līdzās izveidota atpūtas vieta “Ciemiņos”.

Ceļ pats savu māju

Lauku viensēta “Kalniņi” ir ar senu vēsturi. Montas ģimenes īpašumā tā ir jau vairāk nekā simt gadu. Kā stāstījis viņas vectēvs Jānis Liepiņš, to viņa tēvam Jānim Liepiņam izlozes kārtā pēc Pirmā pasaules kara beigām piešķīra kā pateicību par cīnīšanos brīvās Latvijas labā. Zemes gabalā bija neliela divdaļīga māja, kur vienā pusē dzīvoja citi cilvēki, bet visapkārt pļavas. Vecvectēvs vēlējās uzcelt pats savu māju nostāk no visiem un sāka ar kūts un staļļa celtniecību zemes vidusdaļā, puskilometra attālumā no esošās mājas. Apprecoties un sagaidot pirmdzimto (Montas vectēvu Jāni Liepiņu), viņi izlēma jaunuzcelto zirgu stalli pārveidot par pagaidu dzīvojamo māju. Sapnis par savas mājas uzcelšanu palika nepiepildīts, jo pienāca Otrais pasaules karš, pēc kura beigām viņu izsūtīja uz Sibīriju.

— “Kalniņu” sētā palika tikai mana vecvecmamma Zuzanna ar pieciem bērniem. Kad vecvectēvs atgriezās, daļa bērnu jau bija izauguši un dzīvoja citur. Laikā, kad sāka veidoties kolektīvās saimniecības jeb kolhozi, visi vienā lauku sētā ar esošajiem resursiem nevarēja izdzīvot, tāpēc kādu laiku viņš palīdzēja sākt saimniekot vienam no dēliem, kurš pāris kilometru attālumā nopirka dzīvojamo māju “Smiltaines”. Drīz viņš nomira, un “Kalniņos” palika jaunākais brālis Miervaldis un mans vectēvs Jānis, kurš kopā ar vecmammu Jevdokiju izaudzināja divus bērnus, no kuriem viens ir mans tētis Jānis Liepiņš. Tieši mans vectēvs “Kalniņos” uzcēla pagrabu, šķūni un kūti, nojauca veco kūti, kas ir iemesls, kāpēc pagaidu māja no vienas puses izskatās kā nogriezta. Vecvecmamma Zuzanna nopirka melno pirti, — stāsta Monta.

Rodas citas vērtības

Tad pienāca laiks, kad “Smiltaines” palika tukšas, tāpēc vectēvs ar vecmammu pieņēma lēmumu pārvākties uz turieni, kur sāka saimniekot kopā ar dēlu — Montas tēvu. “Kalniņi” bija atstāti jaunākajam dēlam Miervaldim, kurš tur laimīgi dzīvoja līdz 2016. gada beigām, turēja bites un iekopa dīķus. Tad “Kalniņu” sēta palika tukša.

— Ļoti bieži nācies braukt garām vietām, kur kādreiz dzīvojuši cilvēki, taču par to liecina vien dziļi kokos ieaugušas drupas. Tieši šādi skati lika man saprast, ka mums jādara viss, lai manas dzimtas īpašums turpinātu “dzīvot”! Tā kā maniem vecākiem Jānim un Inesei ir pašiem sava zemnieku saimniecība, darbam “Kalniņos” neatlika laika, tāpēc par jaunajiem saimniekiem nolēmām kļūt mēs — es un mans vīrs Rihards. Lai gan pēdējos gadus dzīvojam Aizkrauklē, Rihardam vienmēr dziļi sirdī bijis kvēls sapnis par savu lauku sētu dziļi mežā. Un tieši šī iespēja atdzīvināt “Kalniņus” bija visa pamatā, kas arī nostrādāja par labu laukiem, nevis pilsētai, lai gan šobrīd joprojām veiksmīgi manevrējam starp abiem. Kad visu dzīvi esi skrējis pēc pilsētvides un to kādu brīdi izdzīvojis, pienāk mirklis, kad saproti — patiesā vērtība nav četristabu dzīvoklis vai jaunākā izlaiduma automašīna, bet gan iespēja basām kājām pabradāt pa zaļu zāli, ieelpot svaigu gaisu, dzirdēt putnu, bišu, varžu un sienāžu dziesmas, just vēja pieskārienus viscaur ķermenī. Un kāds prieks ir nopirkt pirmo ķerru vai kvalitatīvu cirvi, nevis kārtējo apģērba gabalu izpārdošanā! Laika gaitā mūsu vērtību sistēma ir mainījusies, un esmu patiesi priecīga, ka ar vīru esam uz “viena viļņa”, — saka Monta.

“Kalniņos” viņi darboties sāka 2020. gada pavasarī. Vispirms strādājuši katras brīvdienas no agra rīta līdz vēlam vakaram, taču uz vietas nedzīvoja. Iekopuši teritoriju, sāka atjaunot māju, tīrīt pārējās ēkas. Būšana laukos pēc smagas darba nedēļas viņiem bija kā pilnīgs “restarts” prātam un ķermenim, kaut arī vajadzēja fiziski smagi strādāt. Principā visu brīvo laiku viņi pavadīja laukos — cītīgi strādāja paši, lieli palīgi bija Montas vecāki, arī pārējie ģimenes locekļi un draugi. Pagājušās vasaras izskaņā bija izdarīts tik daudz, lai paši varētu tur arī nakšņot.

Mācās pacietību

Monta atzīst, ka saelpoties svaigu gaisu, aizbēgt no pilsētvides un cilvēku pūļiem, būt pilnīgā nekurienē — tas bija iemesls, kas mudināja ierīkot atpūtas vietu, lai arī citiem sniegtu šādu iespēju. Ieguldītais darbs atmaksājās — šī gada pavasarī viņi īstenoja divus projektus ar Lauku atbalsta dienesta līdzfinansējumu, izveidojot atpūtas vietu “Ciemiņos”.

Atpūtas vietas darbība ir pašā sākumā, bet jau šovasar tur uzņemti viesi. Atpūtas namiņš ar projekta atbalstu uzcelts no jauna, iekārtojot to mūsdienīgi, bet viensētā esošās ēkas joprojām ir tādas, kādas tās uzcēla Montas vectēvs — ar vairāk vai mazāk redzamām laika zoba atstātām pēdām.

— Mums jau no paša sākuma bija skaidrs, ko kurš dara — es vairāk rūpējos par apkārtnes sakārtošanu, vīrs — par ēku atjaunošanu, taču lielāko daļu darbu mēs tāpat veicam kopā, viens otram palīdzot. Rihards vairākus gadus ir strādājis būvniecības nozarē, viņam ir izpratne par visiem procesiem, turklāt visu viņam patīk darīt pašam. Mūsu mērķis ir atjaunot visas ēkas. Vecās mājas istaba ir gandrīz izremontēta, vēl jāsaliek pēdējie punkti uz “i”, taču abi vēlējāmies maksimāli saglabāt vecās ēkas dēļu griestus un sienas. Šoziem plānojam atjaunot arī virtuvi, kur ir izcila maizes krāsns. To mēs nejauktu nost ne par kādu naudu! Ir arī ar malku kurināma plīts — tā bija mūsu vienīgā iespēja pagatavot ēdienu, kad pagājušajā gadā strādājām. Un jāatzīst — tādam ēdienam ir pavisam cita garša! Arī melno pirti esam sākuši atjaunot. To laika zobs bija pabojājis visvairāk, palicis tikai karkass. Vīrs jau ielicis pirmos pamatus krāsnij, arī lāvām nepieciešamie materiāli sagādāti. Kūts ir ļoti labā kārtībā, un, iespējams, tur drīzumā būs jauni iemītnieki — vistas. Tāpat esam domājuši par esošās piemājas zemes lietderīgu izmantošanu, piemēram, aveņu audzēšanu, esošo dīķu pārrakšanu un zivkopību. Esošie jāņogu un upeņu krūmi arī mums ir cieņā — pagājušajā gadā izgatavojām pirmo vīna partiju. Plānu un ideju ir ļoti daudz, bet reizēm mūs piebremzē gan finansiālo, gan laika resursu trūkums, tāpēc mācāmies būt pacietīgi, — saka Monta.

Cienīt dzimtas saknes

Darbošanās laukos Montai tuva no bērnības, nekas no tā nav bijis svešs. Arī vīrs lauku darbos jūtas kā zivs ūdeni. Lai gan ļoti daudz darījuši divatā, neizmērojams palīgs vienmēr ir bijis Montas tētis, kurš kopā ar Rihardu paveicis lielu darbu.

— Kad strādā ar apziņu, ka esam savas sētas saimnieki, darbam ir saldāka garša. Jāatzīst, ka vienīgā lieta, ko nožēloju, ir tā, ka mēs to nesākām darīt jau krietni agrāk. Domājot ilgtermiņā, man grūti atbildēt, vai lauki ir mūsu nākotne, bet viennozīmīgi — tieši “Kalniņi” ir daļa no mūsu pagātnes, tāpēc, cienot savas dzimtas saknes, darīsim tik, cik spēsim! — apņēmīgi saka Monta.

Staburags.lv ARHĪVS

No pilsētas līdz laukiem

Kategorijas