Ingus Bērziņš: mediju nākotne ir digitālā formātā

2021. gada 31. augusts 00:00

Interneta portāls “Delfi” no pašiem saviem pirmsākumiem ir viens no vadošajiem medijiem Latvijā un vadošais ziņu portāls. Tā galvenais redaktors jau 20 gadus ir savas nozares speciālists, profesionālis žurnālistikā Ingus Bērziņš, kurš palīdzējis portālam augt un attīstīties, un izvirzīt sev augstas prasības — vienmēr būt labākajiem un tehnoloģiski attīstītākajiem. Laikraksts aicināja Ingu Bērziņu uz sarunu, lai iztaujātu par viņa paša ceļu žurnālistikā, par “Delfu” attīstību un skatījumu nākotnē, kā arī par to, kas nākotnē sagaida drukāto presi un reģionālos medijus”.

— Kāpēc izvēlējies tieši žurnālistiku?

— Vidusskolā pavadīju laiku tādā kultūrtelpā, kas sprēgāja no vērtībām, ka ir svarīgi izaicināt kapitālismu un nekļūt par raušanas vergu. Tāpēc bija skaidrs, ka man jāiet humanitārs ceļš, un, tā kā es tolaik biju pietiekami slinks, lai kārtīgi un dziļi izanalizētu savu dzīves ceļu un vairāk pārdomātu savu izvēli, devos iestāties Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes žurnālistikas specialitātē. Iestājeksāmenos, pats nesaprotot, kā iekārtota valsts iekārta un ekonomika, es bārstījos ar izaicinošām frāzēm par to, ka gribu visus atmaskot un darīt sabiedrību labāku. Uzņemšanas komisijā sēdēja Jānis Domburs, kurš, šādus vārdus dzirdēdams, uzreiz mani uzaicināja strādāt pie sevis Neatkarīgajā informācijas pētniecības (NIP) birojā. Tā es paralēli mācībām sāku strādāt žurnālistikā, kas mani sevī iesūca.

— Vai bija alternatīvi virzieni, kur studēt, ja neizdotos iestāties žurnālistos?

— Mācoties 12. klasē, biju uzvarējis Latvijas ģeogrāfijas olimpiādē, un man bez iestājeksāmenu kārtošanas bija garantēta vieta “ģeogrāfos”. Es arī pieteicos studijām, taču galarezultātā neaizgāju ne uz vienu lekciju.
— Vai iestājeksāmenos izteiktais mērķis — visus atmaskot — bija tas, kas tevi patiešām dzina žurnālistikā, vai izdevās to realizēt?

— Eksāmenos izteiktajām frāzēm tobrīd nebija seguma, tā vairāk bija bravūra, tomēr septiņi gadi, ko nostrādāju NIP birojā Jāņa Dombura vadībā, to tiešām padarīja par manu mērķi un pārliecību — vislielākā jēga žurnālistikā ir pētnieciskajai žurnālistikai. — Kas bija tas, ko iemācījies pie Jāņa Dombura, kas veidojis tevi kā žurnālistu?

— Jānis Domburs ir ļoti prasīgs cilvēks, perfekcionists, viņam nav pieņemami, ja kāds ir mazāk jaudīgs, attapīgs vai lēnāk strādājošs un domājošs. Līdz ar to man bija vadītājs, kas mani tiranizēja šī vārda vislabākajā nozīmē. Ja mūsdienās kāds jaunietis nonāktu šādās dzirnavās, kas tevi visu laiku maļ, viņš nepaliktu tur strādāt ilgāk par mēnesi, jo mūsdienu jaunajiem darbiniekiem ir pavisam citas prasības par korporatīvo vidi. Man tā bija diennaktīm ilga, nepārtraukta strādāšana ar nepārtrauktu neapmierinātību ar sasniegto rezultātu, ar lielu paškritikas un pašatbildības uzpumpēšanu. Šie pamati man vēlāk arī palīdzēja uzbūvēt portālu “Delfi”.
— Kā tavs ceļš no NIP biroja aizveda uz “Delfiem”?

— 2001. gadā NIP birojs bankrotēja. Mēs bijām labi žurnālisti, bet štruntīgi uzņēmēji. Turklāt mūsu darbošanās nebija dažiem izdevīga, tāpēc tika darīts daudz, lai mēs beigtu pastāvēt. Treknu punktu visam pielika tas, ka mēs pētījām Valsts nekustamo īpašumu aģentūru un viņu tā laika direktoru Jāni Motti, kā rezultātā mūs izlika no biroja telpām ar visām no tā izrietošajām sekām.

Ap to laiku es biju iesniedzis dokumentus, lai studētu politisko filozofiju Jorkas Universitātes maģistrantūrā, tāpēc skatījos, ko varētu pastrādāt līdz brīdim, kamēr dodos prom. Man bija vairāki darba piedāvājumi, tostarp vadīt pretkorupcijas organizāciju “Delna” vai Finanšu un kapitāla tirgus komisijas preses dienestu, taču man likās, ka piedāvājums vadīt “Delfu” redakciju, kas tobrīd sastāvēja no trim cilvēkiem un pārpublicēja citu rakstītas ziņas, ir tas darbs, ko es bez lieliem sirdsapziņas pārmetumiem varēšu pamest, dodoties studēt. Taču mani Jorkā neuzņēma, tāpēc es “Delfos” “aizķēros”. Esmu cilvēks, kas nemīl pamest darbus novārtā, ja esmu apņēmies tos izdarīt, tāpēc pateicu sev, ka “Delfi” ir perspektīva vieta.

Tas sakrita arī ar laiku, kas bija pārliecinošs ziņu portālu uzvaras gājiens, — arvien vairāk cilvēku sāka lietot jaunās tehnoloģijas, savukārt drukātā prese sāka zaudēt savu uzticamību. Rezultātā no citu ziņu kopētājiem mēs augām gan darbinieku skaitā, gan darītā darba kvalitātē. Tādā veidā man bija “āķis lūpā”, un tālāk jau katrs nākamais posms “Delfu” attīstībā ir bijis ar jauniem izaicinājumiem un “kaifu” no sasniegumiem.
— Kas ir galvenie pagrieziena punkti “Delfu” attīstībā, kas tos radikāli mainīja?

— Ap 2004. gadu mums nāca pārliecība, ka mēs nebūsim tikai ziņu pārkopētāji, bet nodarbosimies ar oriģinālsatura radīšanu. Nākamais pagrieziena punkts bija krīze, jo tā skāra visus medijus un īpaši nežēlīgi portālu “Delfi”.

Mūsu biznesa modelis līdz tam balstījās uz naudu, ko kopējā ekonomika un tautsaimniecība tērēja mārketingam. Tajā laikā mēs dzīvojām īpaši zaļi, jo caur mums notika tā laika komunikācija — “paņem vēl kredītu!”, “nopērc vēl vienu dzīvokli!”, “paņem līzingā vēl vienu auto!”, “aizbrauc uz Seišelu salām!” un tamlīdzīgi. Pēkšņi vienā brīdī tas viss nobruka. Salīdzinājumam — ja 2007. gadā kopējais reklāmas tirgus bija aptuveni 120 miljoni eiro, tad pat šobrīd šis tirgus nav tādā līmenī, neskatoties uz to milzu naudu, kas tiek ieguldīta reklāmās ar “Facebook” un “Google” rīku starpniecību. Krīzes rezultātā “Delfu” apgrozījums nokrita pat par 60%, un tā bija katastrofa.

Šī iemesla dēļ “Delfu” vēsturē iestājās tāds posms, ko sauc par “klikšķu ēsmu” (clickbait) — lai kaut cik noturētos virs ūdens, bija nepieciešams, cik nu vien var, saražot apmeklētāju klikšķus mūsu portālā, tāpēc sākām aprakstīt dažādas dīvainības un kuriozus, viltus slavenības. Mana svēta pārliecība tolaik bija, ka zem viena zīmola var sadzīvot gan profesionāla žurnālistika, gan tenku ziņas, jo cilvēki taču domā viegli, rotaļīgi un veselīgi. Es šausmīgi kļūdījos! Mēs iebraucām tik drausmīgā reputācijas krīzē, ka to smeļam ārā vēl šobrīd. Tā ir lielākā kļūda, ko “Delfi” un es personīgi esam pieļāvuši. Tomēr ironiskā kārtā tas mums ļāva izdzīvot, atrast līdzekļus, kad to tirgū nebija, lai mēs varētu attīstīties.

Šobrīd, no kāda 2014. vai 2015. gada, ir posms, kurā mēs apzināti ejam uz to, lai būtu labākie Latvijā visās nozīmēs — lai mūs lasītu visvairāk, lai mēs pirmie ieviestu tādus jaunus formātus, kādi cilvēkus interesē un ir noderīgi, lai mēs uzrakstītu visdziļākās un analītiskākās lietas. Lai mēs būtu cilvēkiem vajadzīgi, risinātu viņu problēmas, iedvesmotu. Šis šobrīd pēdējais posms ir rezultējies tajā, ka esam ieviesuši abonentmaksu. Pamatojums tam ir šāds — ja mēs jūtamies kvalitatīvs medijs, nevis joku lapa, tad loģiski ir tas, ka mēs lūdzam cilvēkus to novērtēt, maksājot mums no savas kabatas.

Šobrīd tas ir vienīgais ceļš, ko medijiem iet, jo “Google”, “Facebook” un tamlīdzīgie atņem visā pasaulē medijiem reklāmas naudu, un tāpēc jāmaina biznesa virziens no tā, ka žurnālistika ir par brīvu, uz to, ka cilvēks ir gatavs maksāt medijam un to abonēt.

Tas, protams, prasa daudz lielākus resursus, sagatavojot to saturu, kas ir pārdodams par maksu. Ja sākumā “Delfi” bija trīs cilvēku redakcija, tad šobrīd ir 70 darbinieku. Jo dziļāki un kvalitatīvāki ir raksti, jo tajos jāiegulda vairāk cilvēklaika, ja vēlies ieviest jaunus formātus, tev vajag vairāk cilvēku, kas tos apkalpo.

— Vai ideja pārdot saturu par naudu Latvijā sevi attaisno un darbojas?

— Atkarīgs no perspektīvas, kā mēs uz to skatāmies, — vai glāze ir pustukša vai puspilna? Ja skatāmies no pesimista pozīcijām, tad Latvijā ir nežēlīgi grūts tirgus, lai nodarbotos ar abonentmaksas prasīšanu. Par to liecina arī fakts, ka savulaik tik dižos laikrakstus kā “Latvijas Avīze” un “Diena” abonē vien astoņi deviņi tūkstoši katru. Mums šajos divos gados, kopš sākām prasīt abonentmaksu, ir 13 tūkstoši abonentu. Tas ir vairāk nekā minētajiem laikrakstiem, bet tik un tā ļoti niecīgs skaits, salīdzinot ar Igauniju, Norvēģiju vai Somiju, kur 25% no kopējā iedzīvotāju skaita abonē kādu ziņu mediju. Latvijā, rupji rēķinot, tiem būtu jābūt 250 tūkstošiem. Mēs kā tirgus līderi būtu mierā arī ar pusi, kas ir 125 tūkstoši, bet šobrīd mums ir tikai 13.

Ja skatās no optimista pozīcijas — aug paaudze, kurai nepieņemami iegūt saturu pirātiski, viņi abonē filmu un satura straumēšanas pakalpojumus, viņiem ir nepieņemami pirātiski lejuplādēt mūziku, viņi to iegādājas mūzikas straumēšanas platformās. Perspektīva ir tāda, ka tuvāko trīs gadu laikā domāšana mainīsies un abonentu skaits ziņu medijiem ļoti strauji augs. Par to liecina Skandināvijas un Igaunijas pieredze, kur sākotnēji arī gāja grūti abonentu piesaistē, tomēr tagad, kā jau teicu, viņiem ir 25% no kopējā iedzīvotāju skaita. Un, tā kā mēs tehnoloģiju ziņā no šīm valstīm atpaliekam par aptuveni trim gadiem, var secināt, ka mums šāda skaitļa sasniegšanai būs nepieciešams šāds laika periods.

Mēs neesam vienīgie dīvaiņi, kas prasa abonentmaksu — ir “Santa+”, ir “Tvnet Klik”, visi saprot, ka tas ir vienīgais ceļš. Ja visa nozare pievienojas šim virzienam, tad arī visa sabiedrība zemapziņā reaģē — ir iestājies jauns laikmets. Taču tas uzliek mums, mediju pārstāvjiem visās redakcijās, par pienākumu veidot interesantu un noderīgu saturu.

— Vai “Delfiem” ir tuvāko piecu vai 10 gadu plāns? Vai dinamiskajās mūsdienās vispār ir iespējama ilgtermiņa plānošana?— Mums ir mērķi, esam izvirzījuši gan piecu, gan desmit gadu mērķus, taču šobrīd es tos nevēlos publiski izpaust. Varu pateikt to, ka tie sastāv no biznesa mērķiem — cik abonentu mums jāsasniedz, cik naudas jāapgroza, kā arī vēl būtiskākiem mērķiem, ko izvirzām sev kā medijs, — mūsu sociāli atbildīgie mērķi. Mēs gribam, lai cilvēkiem Latvijā būtu kopējā sajūta par to, ka “Delfi” pārstāv viņu intereses un mēs kopā ar lasītājiem padarām Latviju un dzīvi šeit labāku.

— Vai “Delfi” var, liekot roku uz sirds, teikt, ka nepārstāv kāda intereses un viedokli?

— Ir tāds teiciens: “Man nav jāpierāda tas, ka es neesmu kamielis!” Es zinu, ka mani kolēģi un mūsu uzņēmums ir neuzpērkami, ka neviens nekad mums nav maksājis par to, lai mēs rakstītu šādi vai gluži pretēji — nerakstītu. Un ar šādu tīru sirdsapziņu es dzīvoju. Un var pat pieminēt gadījumu, kad mēs rakstījām par tēmu, kas nepatika viena liela telekomunikāciju uzņēmuma nu jau bijušajam šefam, un mums nodeva signālus, ka viņi gribētu, lai mēs rakstītu citādāk, taču mūsu atbilde bija “Nē!”, pēc kā šis uzņēmums pie mums pusgadu nereklamējās un mēs pazaudējām aptuveni 40 tūkstošus ieņēmumu naudas, taču palikām ar tīru sirdsapziņu.

Cits jautājums ir — ja tu radi jebkādu saturu, tas var būt dzejolis vai žurnālistisks raksts, caur šo saturu tu demonstrē savu pārliecību, kas ir labais un kas ir ļaunais pasaulē, caur tēmu izvēli, par kurām raksti, ar aptaujājamo personu izvēli, kas parādās mūsu saturā. Tāpēc cilvēkam, kura domas nesaskan ar mūsu saturu, kura ideoloģiskā pārliecība un ieskati nesaskan ar mūsējiem, var rasties iespaids, ka mēs neesam viņa medijs.

— Vai vienam medijam ir iespēja pulcēt dažādi domājošas sabiedrības grupas?

— Panākt to, ka pietiekami liela sabiedrības daļa, neatkarīgi no tā, ko viņi domā aktuālos problēmjautājumos, ciena to, ko tu dari, ir ļoti sarežģīti. Skaidrs, ka cilvēka dabā ir diezgan liela iracionalitāte un ļoti viegli pateikt — šis medijs neuzrakstīja par kādu no jautājumiem man pa prātam, tātad šis nav mans medijs. Taču, ja mēs gribam, lai mūsu abonentu skaits būtu proporcionāli atbilstošs Skandināvijas mediju abonentu skaitam, tad mums jābūt visas tautas medijam, mums jāmāk pierādīt, ka mēs aizstāvam visus mūsu lasītājus, izņemot, protams, ekstrēmi jukušos. Ir kopīgas intereses, kas vieno vienā vai otrā ideoloģiskajā frontes pusē esošos, — Latvijas uzplaukums, tiesiskums, drošība un citas. Kur tad vēl varētu notikt šī vienošana, ja ne valsts lasītākajā medijā?

Mēs ticam, ka varam kļūt par šādu mediju. Pirms 20 gadiem pulksten pusdeviņos vakarā šie 250 tūkstoši bija vakarā pie TV ekrāniem, skatoties “Panorāmu”. Kur tad viņi izšķīda — savos burbuļos un fragmentētajās “Facebook” grupiņās? Vai tad viņiem kopēja informatīva telpa, kas vienotu visu nāciju, vairs neinteresē? Interesē! Līdz ar to mums ir jāsaprot, kā varam pierādīt, ka neesam ienaidnieki vai vīzdegunīgi kauninātāji, kas māca, kā jādzīvo.

— Kā cilvēkam mūsdienās, kad informācija ir visās malās, izšķirt un saprast, kas — patiesība, kas — meli?

— Problēma ir tajā, ka cilvēks, kas lasa ziņas ne tikai medijos, bet arī avotos, kuru informācijas ticamība un avotu uzticamība nav pārbaudāma, neaizdomājas, ka mēs esam apēduši 10 pudu sāls, mēs esam profesionāļi un palīdzam viņam sakārtot to ikdienas informācijas gūzmu tā, lai viņam varētu izveidoties godprātīgi un jēdzīgi spriedumi, ko šie citi avoti, kas atrodami dažādos sociālajos tīklos, viņiem nepalīdz.

Ir tāda teorija — lai kas tehnoloģiski mainītos pasaulē, saprātīgo cilvēku skaits nemainās. Labs pierādījums šī teiciena patiesumam ir tas, ka populistiskas partijas Latvijā jau gandrīz 30 gadu savāc apmēram 16 procentus vēlētāju balsu, sākot no Zīgerista, beidzot ar “KPV”. Tas parāda to — pat ja liekas, ka populisms ir ļoti skaļš, tad brīdī, kad visi mobilizējas un pauž savu aktīvo viedokli caur iešanām pie vēlēšanu urnām, noskaidrojas, ka vairāk par šiem 16 procentiem tiem populistiem nesanāk. Un tas ļoti mierina.

Tāpēc mūsu mērķis un uzdevums ir spēt apvienot tos, kas neizvēlas populismu, tos, kas dažādu iemeslu dēļ ir sadrumstalojušies, bet viņu intereses ir vienotas. Un tāds ir visu mediju uzdevums — cīnīties par šiem cilvēkiem, lai tas populists neaizvilina viņus savā pusē. Mums jāsadzird šie cilvēki, jārada instrumenti, ar kuru palīdzību mēs ieklausāmies tajā, ko šie cilvēki vēlas, kādas ir viņu problēmas, gan arī spēja šīs problēmas risināt. Jāstāsta skaidri mūsu vērtības, jāparāda, kā mēs nodarbojamies ar žurnālistiku, ko mēs panākam un kā mēs spējam palīdzēt ar savām iniciatīvām. Ja tas izdosies, cilvēki sapratīs, ka histēriskas “Facebook” grupas ir foršas, jo tur tu vari uzdzīt savu degsmi, tomēr rezultāta šajās grupās nav, turpretī, ja tu gribi kaut ko atrisināt, tad tev ir medijs, kurā darbojas žurnālisti un redaktori, kas gadiem guvuši pieredzi, kā no informācijas izlobīt būtiskāko, kā paprasīt atbildīgām personām atbildību, kā turpināt uzdot jautājumus, pieprasīt rīcību — tad mediji ir vide, kurā risināt savas problēmas.

— Kādu tu redzi mediju nozari kopumā pēc 10, 20, 30 gadiem, ņemot vērā šā brīža tehnoloģiju un nozares attīstības virzienu?

— Šis jautājums jāsadala divās daļās. Runājot par tehnoloģisko pusi, pēc 30 gadiem būs kaut kāds mums šobrīd pilnīgi neiedomājams veidojums, kas sauksies informatīvā telpa, kurā būs elementi no tā, kā mēs šobrīd lietojam “Google”, elementi no tā, kā mēs šobrīd klausāmies, kā mēs lasām, kā mēs skatāmies, un šai informatīvajai telpai mēs nepārtraukti varēsim pieprasīt atbildes. Ļoti iespējams, ka tādi mediji, kādi tie ir šobrīd, arī “Delfi”, “Lsm.lv” vai Latvijas Televīzija, tādu mediju vairs nebūs.

Ja mēs runājam par mediju sociālo pusi šī jautājuma kontekstā, jāatceras, ka ar medijiem gandrīz bija beigas līdz 2016. gadam. “Brexit” un Donalda Trampa ievēlēšana mobilizēja cilvēkus tajās valstīs, kur tas notika, teikt: “Stop! Nepieļaušu, ka viss veļas uz iznīcību un ka visa informatīvā telpa sadalīta pa noslēgtiem burbuļiem sociālajos tīklos, kur visi viens otram ir komplimentāri un visi kopā kurina naidu pret citādi domājošiem! Mēs gribam atkal izmantot vienotu informatīvu telpu, kurā satiekas visas idejas un kura palīdz cilvēkam spriest un domāt!” Tā rezultātā, ja pirms tam “New York Times” bija mērķis dabūt, teiksim, pusmiljonu digitālu abonentu klāt tik un tik gados, tad pēc Trampa ievēlēšanas viņi dabūja vairākus miljonus vienā gadā, jo cilvēki savu pilsonisko pozīciju pauda ar uzticēšanos klasiskajiem medijiem. Tas atvēlās arī uz visu pārējo pasauli. Domāju, ka šie 13 tūkstoši “Delfu” abonentu, kurus es jau pieminēju, — arī uz viņiem labvēlīgas sekas atstājis šis 2016. gada lūzums.

Skatoties no šī redzespunkta, esmu optimists — uzskatu, ka arvien vairāk cilvēku gribēs saņemt profesionāli sagatavotu, strukturētu informāciju, kas viņiem palīdz spriest.

— Vai reģionālajām avīzēm, medijiem ir iespēja izdzīvot, un kāds ir ceļš, kas ejams, lai izdzīvotu?

— Lokālais medijs kā medijs, kuru patērē internetā, ir ļoti perspektīvs. Norvēģijā vieni no galvenajiem mediju biznesa veiksmes stāstiem ir mazie reģionālie mediji. Viņi, protams, neiznāk vairs avīzes formātā, viņus lasa planšetē vai telefonā, tomēr viņi stāsta to, ko lielais medijs nepastāstīs, — visu svarīgo, noderīgo, vietējo informāciju. Skandināvijā cilvēki ar lielu entuziasmu abonē reģionālos medijus digitālā formātā.

Ja mēs kā sabiedrība nonāksim līdz labi sabalansētiem, attīstītiem reģioniem, kuros dzīvo labi pelnoši cilvēki, kuri domā gaišas domas un grib patērēt kvalitatīvu žurnālistiku, tad esmu pārliecināts — visos novados var būt pa dažiem tūkstošiem abonentu digitālajiem reģionālajiem izdevumiem, un tā ir ļoti laba perspektīva!

Pieturzīmes. Vārds. uzvārds: Ingus Bērziņš.

Amats: interneta portāla “Delfi” galvenais redaktors.

Vecums: 45 gadi.

Izglītība: doktora grāds komunikācijas zinātnē Latvijas Universitātē 2013. gadā.

Žurnālistikā: kopš 1994. gada. Kopš 2001. gada ir portāla “Delfi” galvenais redaktors, pasniedzējs Latvijas Universitātē, Rīgas Stradiņa universitātē, Latvijas Kultūras akadēmijā un citur, pašlaik bērna kopšanas atvaļinājumā.

Apbalvojumi: Latvijas Žurnālistu asociācijas izcilības balva “Gada redaktors 2019”, “Preses naglas” ieguvējs kategorijā “Pētnieciskā žurnālistika 2000”, Žurnālistikas cerības balva 1995.

Staburags.lv ARHĪVS

Ingus Bērziņš: mediju nākotne ir digitālā formātā

Kategorijas