Viss jāuztver ar smaidu

2021. gada 27. augusts 00:00

Kad vasara māj ardievas un pa durvīm steidzas iekšā rudens, skaistu dzīves jubileju svin koknesiete Mārīte Koško. “Skaists laiks gan dabā, gan dzīvē,” sarunā atklāj jubilāre.
Bērnību pavada Pērses krastā

“Visu mūžu esmu koknesiete,” tā par sevi sāk stāstīt Mārīte Koško. “Vienīgais bērns saviem vecākiem. Viņi gan ātri izšķīrās, bet biju ļoti mīlēta. Bērnudārzā es negāju. Mamma strādāja par kasieri ēdnīcā, un darba grafiks bija pa nedēļām. Tā es vienu nedēļu dzīvoju pie mammas, otru — pie tēta. Tēta mamma bija mana mīļā vecmamma. Tā mana bērnība pagāja “Reiņos”, skaistā vietā Pērses krastā.”

Skolas gadi Mārītei aizritēja Kokneses vidusskolā. Tad viņa sāka darba gaitas un izmācījās par konditori. Šajā profesijā paguva pastrādāt vēl sociālisma laikā toreizējā Stučkas rajona Sabiedriskās ēdināšanas apvienības kulinārijā. Tur apguva darbam nepieciešamās iemaņas un ieguva kvalifikāciju. Pēc tam strādāja privātajos uzņēmumos — “Madarā” un “Ragāļos” Koknesē, konditorejā Skrīveros — cepa smalkmaizītes, pīrādziņus, plātsmaizes un tortes. Jubilāres iecienītākie konditorejas izstrādājumi ir tortes, kuru cepšana vienmēr sagādājusi prieku un baudu. Joprojām visgardākās šķiet klasiskās lauku tortes, tomēr garšo arī citas. Tagad Mārīte gan ļoti reti cep kūkas, taču no mammas šo prasmi pārņēmušas meitas Karīna un Agnese, un ģimenes svētkos bieži galdā ir pašceptie našķi. Kūku cepšana papildu peļņas avots Mārītei gan nav bijusi, ja nu savu reizi par simbolisku samaksu izlīdzējusi labām paziņām.

Par mūsdienu tendencēm konditorejā, kad no izstrādājumiem veido gluži vai mākslas darbus, Mārīte teic: “Es neesmu pret to, tas viss ir cilvēka iztēlē. Ja kādam garšo cukura figūras, var ēst, bet obligāti tas nav jādara. To pašu saku par saldajām fotogrāfijām, arī mazdēlam tādas pasūtām. Tas ir modes kliedziens, un bērniem tas ļoti patīk. Esmu saldummīle, un negaršīgu torti vēl nav nācies ēst.”

Aizvietošana ieilgst

Interesants laiks Mārītes dzīvē bija, kad viņai piedāvāja aizvietot vīra māsu, kura strādāja Koknesē avīžu kioskā un devās bērna kopšanas atvaļinājumā. Aizvietošana izvērtās teju 10 gadu garumā. Kiosks bija Kokneses centrā — Stacijas laukumā, kur labi pārredzams viss notiekošais. Cilvēki gaidīja autobusu, vilcienu un kioskā ne tikai nopirka kādu preses izdevumu, bet arī parunājās ar komunikablo pārdevēju. “Es biju kā psihologs, uzklausītājs, padomdevējs, taču mājās to visu “nenesu”. Nākamajā vai citā dienā stāsts tika turpināts, bet es jau biju aizmirsusi, ko man stāstīja iepriekš.” Kad avīžu kiosku slēdza, darbu piedāvāja gan lietoto preču, gan zooveikalā, viņa palīdzēja meitai un pieskatīja mazdēlu.

Starp Latviju un Angliju

Pēdējos deviņus gadus Mārītes dzīve ir sadalīta starp Latviju un Angliju. Piedzima mazmeitiņa, un Mārīte devās palīdzēt meitai Karīnai. “Visu pametu un aizbraucu palīgā. Dzīvojām mazā ciematiņā Bišopskāslā, un tur bija olu fabrika. Atradās darbs olu pakošanā, tā divus gadus,” atceras koknesiete. “Arī vīrs atbrauca pastrādāt, kamēr viņa tēvs bija dzīvs. Abi nolēmām, ka strādāsim sezonas darbu netālajā medījumu pārstrādes fabrikā. Kad nomira vīratēvs, izlēmām, ka vīrs paliks Latvijā un palīdzēs abām mammām un meitai, bet es braukāšu uz sezonas darbiem. Šogad būs septītā sezona. Tā ziema paiet Anglijā, vasara tepat,” bilst jubilāre. “Jāiekrāj nauda un jāpabeidz mūsu mūža celtne — māja. Ceļam to jau daudzus gadus, un nu jau gandrīz pabeigta. Vīrs strādā celtniecībā.”

Latvijā Mārīte aizvien jūtas kā mājās, jo pusgads prombūtnē neko neietekmē. “Dzīvoju pie meitas Velsā, Ņūtaunā. Tur pavadu laiku ar viņas ģimeni. Katru dienu sazinos ar savējiem Koknesē. Laiks paskrien ļoti ātri. Kad atgriežos te, atkal cits darbs, vīrs, otra meita ar mazdēlu, darbi mājā un ap māju, nav laika garlaikoties un skumt.”

Kad Mārīte ir Latvijā, viņai pietrūkst Anglijas miera. Šķiet, tur viss notiek mierīgi, bez steigas. Savukārt Anglijā trūkst Latvijas vasaras un saules, jo līdz narcišu ziedēšanai jāgaida gandrīz pusgads.

Ārprāts, kā tā dzīve aiziet!

Ar vīru Valēriju, kurš arī ir koknesietis, Mārīti iepazīstināja draugi, un 1990. gada 28. aprīlī viņi nosvinēja kāzas. Drīz piedzima Agnese, tad Karīna. Pērn Mārīte un Valērijs atzīmēja kopdzīves 30. gadadienu, un abi sagaidījuši divus mazbērnus — Bruno un Amandu.

Vasarā Mārīte ik pēc trim dienām mēro ceļu uz Lēdmani, kur strādā izklaides parkā “Avārijas brigāde”. “Esmu pārdevēja suvenīru veikaliņā. Darbs sākas desmitos, bet esmu klāt jau pusdesmitos. Parks atvērts līdz septiņiem vakarā, bet veikals — kamēr iziet pēdējais klients. Dienā iegriežas daudz cilvēku, īpaši jau bērni, un tas sagādā prieku. Satieku bijušos klasesbiedrus, kuri atbrauc ar saviem bērniem un mazbērniem. Tad atliek nopūsties — ārprāts, kā tā dzīve aiziet! Man patīk sarunāties ar cilvēkiem. Viņi ir dažādi, arī emocijas ir dažādas, bet viss ir jāuztver ar smaidu. Ir jāsmaida! Mana prioritāte ir smaids. Lai cik grūti, lai cik esi dusmīgs, aizej mežā izkliegties un atgriezies ar smaidu.
Labi starp savējiem

Vaicāta par vaļaspriekiem, jubilāre uzreiz nosauc rokdarbus: “Mani ļoti aizrauj adīšana un tamborēšana. Tā kā tirpst rokas, grūti to darīt, bet pamazām atsāku. Agrāk staigāju tik pašas adītajos džemperos.” Otrs vaļasprieks ir saistīts ar apgūto profesiju — ģimene bieži tika lutināta ar pašgatavotajiem gardumiem. Arī visos svētkos kūkas cepa pati. Tagad Koknesē to dara meita Agnese, Anglijā — Karīna. Šogad Mārīte svinēs skaistu dzīves jubileju. Arī pati negrib ticēt, ka pusgadsimts jau uz pleciem. “Cerams, ka būs labs laiks. Savu tuvāko cilvēku lokā pasvinēsim ārā. Lielas balles nerīkojam, mums ir labi starp savējiem. Arī visas draudzenes, kas mani atceras, atnāk.” Dzimšanas dienā gan būs jāstrādā, taču vakars tiks pavadīts starp tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem. Protams, arī šajā reizē neiztiks bez tortes, šai nozīmīgajai dzīves dienai Mārīte liks lietā savas prasmes un sarūpēs to pati.

Staburags.lv ARHĪVS

Viss jāuztver ar smaidu

Kategorijas