Tagad esam Ķīnā!

2021. gada 27. augusts 00:00

(11. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. maija numurā.)

Klāt piektdiena, priekšā traka nedēļas nogale. Gala dzīvoklis mūs gaida, bet plānojam pārcelties pirmdien pēc saspringtā darba. Arča priecājas par esošo virtuvi un lutina mūs ar gardām maltītēm.

Veikalā ir viegli — ar mums uzreiz sāk runāt krieviski. Nosmejamies un domājam — izlikties, ka krievu valodu nezinām vai vienkārši nesarežģīt dzīvi? Un tā arī darām — ja jau ķīnieši te nezina angliski, bet zina krieviski, tā arī komunicējam. Daži skolotāji (pat ārzemnieki) nemaz nenojauš, ka nenākam no angliski runājošas valsts, un tad ir pārsteigti, ka pēkšņi mainām valodu.

Gaidām, kamēr atvērs publiskās skolas, un tad arī valodu skolas būs ļauts atvērt. Skola mums ir forša, un labākais, ka direktorei var prasīt palīdzību jebkurā gadījumā, jo tai tiešām ir “gali” visur. Daudzi saka, tas tāpēc, ka viņas vīrs esot mafijā, bet kas to lai zina. Mēs vien zinām to, ka mums ir tiešām laba darbavieta!

Pie Mandžūrijas ķīniešiem sākam pierast. Veikalā, piemēram, pērkot vīnogu ķekaru, viņi nemaz nekautrējas sliktākās odziņas izlasīt. Viss te ir ļoti vienkārši. Un arī par “balto” te neviens nebrīnās, jo esam taču pie Krievijas robežas. Vien ziņās mūs sabiedē ar solītajiem laikapstākļiem: visi Ķīnas iedzīvotāji tiek brīdināti par drastisku temperatūras pazemināšanos — līdz pat desmit grādu kritums.

Beidzot esam sākuši ietaupīt — nekādu izdevumu, vien pārtikas krājumiem, kas te ir ļoti lēti. Saņemam arī pirmo algu, kas iekļauj viesnīcas izmaksas. Tagad mums maksā par stundām, bet pēc līguma noslēgšanas viss mainās — alga katru mēnesi ir vienādā apjomā neatkarīgi no stundu skaita. Nu izdevīgāk strādāt mazāk vai arī piepelnīties, ejot uz publiskajām skolām ar direktores starpniecību un mēģinot visiem tur pastāstīt par šo angļu valodas skolu. Smieklīgi, ka daži vecāki mēģina “pa kluso” sarunāt privātstundas, bet bez skolas piekrišanas riskanti to darīt, jo līgumā rakstīts, ka tas nav atļauts.

Ķīnas kā vienotas valsts ilgstošās identitātes centrālais elements ir province jeb šengs (“sekretariāts”). Provinces pašreizējā formā ir izsekojamas līdz Tangas dinastijai (618. — 907. gads). Gadsimtu gaitā provinces kļuva arvien nozīmīgākas — kā politiskās un ekonomiskās varas centri, un tās arvien vairāk kļuva par reģionālās identifikācijas un lojalitātes centru. Provinces vara sasniedza maksimumu 20. gadsimta pirmajās divās desmitgadēs, taču kopš Ķīnas Tautas Republikas izveidošanas šo varu ierobežojusi spēcīga centrālā vadība Pekinā. Neskatoties uz to, lai arī Ķīnas valsts saglabājusies vienota pēc formas, Ķīnas lielo provinču lielums un iedzīvotāju skaits, ko varētu pielīdzināt lielām un vidēja lieluma valstīm, joprojām nosaka šo subnacionālo pārvaldes līmeņa nozīmi.

59. — 65. diena

Pirmdienā sākas trakās nedēļas. Janvārī jāatstrādā arī februāra stundas, lai februāris būtu apmaksāts. Protams, nekāds apmaksātais februāris neiznāk, ja jau tāpat darbs jādara — mēs vienkārši visu izdarām mēneša laikā. Saprotam, ka šajās dienās ārā bieži nepaspēsim iziet, bet viss februāris būs apkārtnes izpētei! Tālu gan netiksim, jo mums veselības koda nav. Šķērsojot reģiona robežas, jāsēž karantīnā, kas mums galīgi nav pa prātam. Atliks šis lielais, aukstais apgabals. Bet mēs neesam visvairāk ziemeļos. Tur gaisa temperatūras nokritušās līdz -52 grādiem. Priecājamies par -30. Starp citu, sniega te nav. Katru dienu spīd saule! Vien sasalums un ledus, bet tas arī viss!

Tiekam uzaicināti pusdienās. Braiens, puisis no Kanādas, un viņa ķīniešu-mongoļu draudzene Lilī jau sen mūs aicināja ciemos, bet to paspējam savā vienīgajā brīvdienā. Šoreiz pāris mūs māca taisīt tradicionālās ķīniešu maizes “baozi”. Tiek taisīta pufīga mīkla, pildīta ar klasisko pildījumu — lociņiem un olu, un tad tvaicēta lielajos katlos. Saprotam, ka neko tādu paši uztaisīt nevaram, jo mums trauku nav tik daudz, un arī tādu mīklu Arča vēl neuzņemas taisīt. Bet ķīniešu virtuvi ir interesanti iepazīt. Te ir tik daudz kā jauna! Vietējā meitene Lilī stāsta, kāpēc te nav siera. Redz, ķīnieši ir ļoti sena civilizācija, un arī virtuve attīstījusies ilgu gadu gaitā. Nemaz ne tik sen ienācis rietumnieks ar picām un ātrās ēdināšanas iestādēm, kur parādījies siers. Vietējie brīnījušies — oho, tad no piena var arī ko tādu uztaisīt? Tomēr veikalos joprojām sieru neatrast (vismaz Mandžūrijā), tas jāpasūta internetā. Lielākoties tas būs importētais siers par augstu cenu. Pastāstām, ka mēs, tāpat kā krievi, pelmeņus ēdam ar skābo krējumu. Lilī saviebj seju — esot redzējusi, bet mēģināt nevēlas. Te pelmeņiem klāt liek čili, eļļu, sojas mērci un etiķi. Arī skābo krējumu vēl neesam uzgājuši, meklēsim krievu veikaliņos.

Dārzeņu te ir daudz un dažādi. Tā kā Āzijā esam pavadījuši krietnu laiku, visus puslīdz zinām. Vien sēņu te ir tik daudz, ka vēl visas neesam nogaršojuši. Šajos ziemeļu reģionos populārāk ēst liellopa un aitas gaļu, sevišķi taukainā aitas aste (īpašai šķirnei) ir delikatese. Dienvidos vairāk dārzeņu un augļu. Bet arī te mēs sev atrodam ļoti daudz variāciju maltītēm. Viss ir lēti. 20 olas maksā vienu eiro. Sēnes? Vesels maiss tikpat. Arča tik nododas eksperimentiem virtuvē! Ķīnā vēl tik daudz ko atklāt!

Uzzinām arī to, ka katram cilvēkam Ķīnā ir arī sava “uzticamība” jeb vērtības koeficients. Ārzemniekiem, ienākot valstī, šis rādītājs ir ļoti augsts, bet tad vēlāk tiek izskatīts — vai esi ko noziedzies, bijis policijā, runājis sliktu par valdību, piekopis reliģiskus rituālus utt. Tā šis koeficients pazeminās. Pārkāpjot pēdējos divus punktus, tas var nokristies tik zems, ka beigu beigās cilvēks nevar šķērsot štata robežu, nevar atrast labu darbu utt. Jau zinām, ka te visu informāciju, ko sniedzam, ko saņemam, izskata. Dažreiz pat atklāti atnāk ziņas, ka informācijas saturs var tikt pārbaudīts, un atliek vien piekrist. Tā taču ir Ķīna! Vien nezinām, cik daudz no visiem mūsu latviskajiem tekstiem te pārbauda. Tikām brīdināti — nerunāt par politiku un reliģiju, arī tām jutīgajām Ķīnas zonām kā Rietumu apgabalu, Tibetu un Taivānu. Ceram, ka ar šo teikumu tikko nepazeminājām savu “uzticamību”.

Nedēļas sākumā tomēr mēģinām izskriet pa mazam līkumiņam. Meklējam lētākos veikaliņus, kur varētu nopirkt saimniecības preces, un beidzot pabeigt iekārtot dzīvokli. Te gan nav kā Hailarā, kur pazemē ierīkoti neskaitāmi iepirkšanās tuneļi ar lētām precēm. Izmēģinām eksperimentu — tiešām izdodas sasaldēt ziepju burbuļus! Redz, parastā dienā burbuļi vienkārši aizlidotu, bet te, uzpūšot burbuļpūšamo, burbuļi gaisā pārvēršas par plānu ledus kārtiņu un tad kā plēvītes vienkārši lidinās pa gaisu. Interesanti!

Pāris veikaliņos mums krieviski prasa, vai esam krievi un kā te iekļuvām? Paskaidrojam, ka esam no Latvijas un ka te iebraucām jau pasen.

Atklājam milzīgus dārzeņu tirdziņus, kas pa diviem stāviem ierīkoti lielā ēkā. Tur pārdod arī svaigu gaļu. Diezgan šaušalīgi skatīties, kā dzīvniekam tikko pārvilkta āda pār acīm — pat krokodiliem un citiem kustoņiem, kam visas ekstremitātes vēl palikušas, arī garā aste. Bēdīgi skatīties arī uz retajiem ķēdē piesietajiem suņiem, kas -30 grādos knapi turas kājās. Klāt pieiet nevar, suns sāk riet, bet tas, ka cilvēks tādā īsā ķēdītē var mocīt dzīvnieku un vēl tādā salā, nu nav vārdu...

Apejam vien nelielu līkumu, kādus trīs kilometrus, bet sejas sasalušas, Arčas ūsas pārvērtušās baltās ledus lāstekās. Varbūt tomēr jādomā, kā brīvajā februārī aizceļot uz siltāku Ķīnas malu?

Trešdienā ir pēdējā janvāra sapulce — pārējās nedēļas būs tik saspringtas, ka pat tādām nebūs laika. Mums atkal tiek atgādināts, ka ar ceļošanu jāuzmanās, jo iesprūst kaut kur var kurā katrā laikā. Tiem, kas plāno doties uz Ķīnas galvaspilsētu Pekinu, tiek atgādināts, ka lielajās pilsētās visu neslēdz ciet, bet gan noteiktus apgabalus. Savukārt, ja esi tuvu noteiktam apgabalam, tad veselības kods telefonā uzreiz automātiski pārvēršas par sarkano, un tas nozīmē, ka vairs nekur netikt — nevar braukt metro, nevar ieiet noteiktās vietās, palikt viesnīcās utt. Policisti visu laiku mūs izseko (tas tā atklāti tiek pateikts). Kā spersim kāju ārā no Maņdžouli, tā uzreiz tiks zvanīts skolai un prasīts, kurp dodamies. Tāpēc skolai jābūt pirmajai, kas zina mūsu plānus. Mums ar Arču privātā sapulcē direktore gan saka, palīdzēs mums atrast viesnīcas, palīdzēs ar informāciju un transportu uz tuvākajām pilsētām (piemēram, Harbinu, kur ir ledus skulptūru izstāde). Tās “tuvākās” pilsētas ir 20 stundu brauciena attālumā, arī ziemā un sasalumā, bet vismaz kaut kas jauns! Lai arī jāsaka — to pašu Mandžūriju nemaz neesam izpētījuši, jo nu pa darbiem vien!

Visi gan gatavojas tādai kā krīzei pēc ķīniešu Jaunā gada. Jo tieši pagājušajā gadā pēc šiem svētkiem sākās trakumi ar vīrusu — cilvēki šajā laikā pārvietojas, par spīti visam, un pulcējas, lai svinētu svētkus. Pēc tam, ļoti iespējams, atkal viss būs aizvērts, bet mums tas netraucē — strādājam taču no mājām, kas mums tiek apmaksātas!

Skolas galvenie saka pateicības vārdus katram ārzemju skolotājam, un par mums abiem atsauksmes no skolotājiem ir tiešām labas. Vēlāk ar direktori privātā sapulcē iesakām divus labus draugus, kas arī vēlētos pastrādāt Ķīnā. Viņi gan nenāk no Latvijas, un direktore, lai arī ieinteresēta, saka, nav iespējams tagad kādam no ASV, Krievijas vai Gruzijas ierasties Ķīnā. Tas ir pārāk sarežģīti. Tad viņa jautā, vai mēs nevarētu dabūt tādus cilvēkus kā mēs — priecīgus, smaidīgus un no Latvijas. Nosmejamies un sakām, ka noteikti ziņosim, ja būs kādi interesenti. Nu, lūk, dārgo lasītāj, ja vēlies izmēģināt savu ceļu Ķīnā, droši dod mums ziņu!

Direktore saka, ka ziņos, ja kāds vēlēsies mācīties arī februārī, jo piesakāmies visiem papildu darbiņiem. Tad plānojam nodarbības kopā ar ķīniešu skolotājiem. Interesanti no direktores uzzināt, ka Ķīnā jābūt ļoti uzmanīgam ar skolām, jo lielajās pilsētās tās mēdz krāpties. Sasola lielu algu, bet, kad ierodies, saņem minimālo — ja kaut kas nepatīk, tad vietā uzreiz ir cits ārzemnieks.

Mazākās skolās (ar “tikai” diviem tūkstošiem skolēnu) tomēr pieskata, vai ārzemnieks ir laimīgs, un to mēs jūtam. Protams, šmaukšanās notiek. Ja arī līgumā rakstīts, ka brīvas būs 30 dienas, realitātē tās būs 25. Citi saka, arī solītās 20 dienas vasarā nemaz neesot, bet par to mēs vēl pacīnīsimies. Mums gan atkal problēmas ar vīzu. Pases atnāk atpakaļ ar kārtējo pagarinājumu, kas ir 30 dienas. Mums saka, sākumā vajadzēja iet ārsta pārbaudes un tad dot policistiem pasi — nu jā, pēc kara visi gudri. Piekodinām, lai šo situāciju atrisina šī mēneša laikā, jo februāris taču ir brīvdienu mēnesis! Mums atkal esot nepieciešama darba vīza, un tad atkal pie policistiem jāmeklē uzturēšanās atļauja. Varbūt arī visas ārstu pārbaudes jāiet vēl vienu reizi? Katrā ziņā Ķīna nebūt nav viegla valsts, bet kaut kā jau pielāgojamies.

Trešdien pēc sapulces mums pievienojas skolas meistars. Tā kā ir divas skolas, ir divi meistari, un abiem var prasīt palīdzību, ja kaut kas salūzis. Visi remontdarbi bez maksas.

Fakts. ◆ Ķīna stiepjas apmēram 5250 km no austrumiem uz rietumiem un 5500 km no ziemeļiem uz dienvidiem.

◆ Tās sauszemes robežas garums ir aptuveni 20 000 km, un piekrastes līnija stiepjas apmēram 14 000 km.

◆ Valsts ziemeļos robežojas ar Mongoliju, ziemeļaustrumos — ar Krieviju un Ziemeļkoreju; austrumos — ar Dzelteno jūru un Austrumķīnas jūru; dienvidaustrumos — ar Dienvidķīnas jūru; dienvidos — ar Vjetnamu, Laosu, Mjanmu (Birmu), Indiju, Butānu un Nepālu; dienvidaustrumos ar Pakistānu, rietumos — ar Afganistānu, Tadžikistānu, Kirgizstānu un Kazahstānu.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Tagad esam Ķīnā!

Kategorijas