Suņi jāaudzina tāpat kā bērni

2021. gada 24. augusts 00:00

Aizkrauklē, laukumā iepretī novada vidusskolai Lāčplēša ielā, no rīta līdz vakaram norisinājās kinoloģiskā kluba “Golden dog” rīkotā suņu izstāde “Aizkraukles kauss”, kurā piedalījās ap 200 dažādu šķirņu un vecuma suņu. “Suņu īpašnieki ir “traki” cilvēki — kurš normāls cilvēks no agra rīta līdz vakaram sēdētu izstādē, gaidot savu kārtu, vienalga, karsta saule vai auksts vējš. To spēj tikai savas lietas fanāti,” smej Latvijas suņu audzētāju asociācijas prezidente Laila Plīta no Jelgavas, kura izstādē piedalījās ar savu lielo Austrumeiropas aitu suni. Savukārt izstādes dalībniece Inga Stonka no Tērvetes, Austrālijas aitu suņa īpašniece, piebilst: “Mēs, suņu īpašnieki, grūtības nejūtam, ikdienā rūpēties par suni ir pašsaprotama un ierasta lieta.”

Vairākiem suņu īpašniekiem lūdzām pastāstīt par saviem suņiem un ikdienu. Jāpiebilst, ka ikdienā lietotie suņu vārdi ne vienmēr sakrīt ar tiem, kas rakstīti ciltsrakstos, jo mājas vārds bieži vien tiek iedots pēc suņa rakstura. Piemēram, Cēzars mājas apstākļos var pārvērsties par Zariņu, Omēlija — par Keriju, suns ar daudziem sarežģītiem vārdiem — par Didžuku vai Dīzeli.

Aplis 12 kilometru garumā

Ne katram pa spēkam nodrošināt dobermaņa aktivitātes, viņam regulāri nepieciešama liela fiziskā slodze — tā šīs šķirnes suni raksturo Madara Kaidaka no Pļaviņām.
Dobermanis bija vīra izvēle, bet arī viņa ar suni ir apmierināta. Kaidaku ģimenē tas ir pirmais suns. Faktors ir ļoti aktīvs, ja pietrūkst fiziskās slodzes, viņš sāk darīt blēņas, piemēram, rakt kurmju alas. Dobermaņiem ir fiziski spēcīgas pakaļkājas, viņi ātri skrien un ir pat aktīvāki par vācu aitu suņiem. “Katru otro dienu dodamies skriet, paši gan neskrienam, bet skrien suns,” stāsta Madara. “Braucu ar velosipēdu, un suns skrien līdzi. Aplis ir ap 12 kilometriem. Citreiz, kad pēc darba ir jau vēls un tumšs, braucam ar mašīnu, un suns skrien pa priekšu. Ziemā meita uz slēpēm, un suns viņu velk.”

Dobermaņa spalva neaug liela, un ziemā viņam ir auksti — trīc un dreb, tādēļ jāuzvelk “mētelītis”.

Faktors mācījies suņu skolā Jēkabpilī, un saimnieki viņu turpina mācīt mājās, īpaša gatavošanās vajadzīga pirms izstādēm. Rezultāti ir ļoti labi — izstādēs labāko suņu konkurencē Faktors ir ieguvis pirmo vietu, un arī no Aizkraukles izstādes mājās brauca ar diviem kausiem un balvām — vislabāko suņu konkurencē iegūta otrā un ceturtā vieta.

Labais sargsuns Liesma

Jānis Zemnickis (no kreisās) un Rimants Ingars Geruļskis no Jaunjelgavas ir draugi, kuri abi rūpējas par četrkājaino draugu — astoņus mēnešus veco vācu aitu suni Liesmu.
Aizkraukles izstādē “Aizkraukles kauss” suns divos ringos nopelnīja novērtējumu “Liela perspektīva”, divus kausus un dāvanas, tajā skaitā suņu barību.

“Sunim bija jāiet pa ringu, eksperti novērtēja viņa eksterjeru, kustības, raksturu,” stāsta Rimants Ingars. “Liesmu dresējam no četru mēnešu vecuma, braucam uz nodarbībām Ogres suņu skolā, kas ir ļoti vajadzīgas. Tajās māca arī uzvedību ringā jeb izstādes laukumā, kur eksperti vērtē suni, viņa prasmes, spēju izpildīt komandas. ”

Suni palīdz dresēt arī Jolanta Vāvere-Grigoroviča no Aizkraukles, kurai pašai ir trīs vācu aitu suņi.

Džīnai patīk jāt ar zirgu

Olga Balkina no Rīgas izstādē Aizkrauklē piedalījās ar Džeka Rasela terjeru Džīnu, kurai ir četri mēneši. Suņa mamma un vecmāmiņa bija palikusi mājās.
“Kādreiz turēju dobermaņus, bet, kad piedzima bērni, izvēlējos Džeka Rasela terjerus, jo šie suņi ļoti labi atbilst manam raksturam, viņi ir sabiedriski, draudzīgi, rotaļīgi, enerģiski,” stāsta Olga. “Nu jau divdesmit gadus man ir tikai Džeka Rasela terjeri, tagad pavisam pieci: vienam ir 14 gadu, otram — deviņi, trešajam — četri, ceturtajam — divi un šim kucēnam — četri mēneši. Man ir trīs bērni, un visi suņi ar viņiem satiek ļoti labi. Šos suņus iesaku arī citiem, kam ir bērni. Bez vajadzības viņi nerej — rej tikai tad, ja kāds zvana pie durvīm. Varbūt tādēļ, ka tā esmu viņus audzinājusi. Arī kaķis ir kā suns — kad saucu suni, kaķis skrien līdzi.”

Pagājušajā gadā aizsaulē aizgāja viens suņu puika, kuram bija 19 gadu. Saimniece stāsta, ka viņš bijis ļoti gudrs, katram bērnam pienesis tieši viņa čības.

Izvēlas tikai bokserus

Lilita Narkevica no Jelgavas bija atbraukusi kopā ar savu bokseri Donu, kam ir tikai pieci mēneši.
“Viņš jau vēl bērns,” par suni saka saimniece. “Šis man ir jau ceturtais bokseris, arī iepriekšējie trīs bija šīs šķirnes suņi. Šādus suņus izvēlos tādēļ, ka viņi ir ļoti piemēroti manam raksturam. Ļoti inteliģenti, labsirdīgi, nav agresīvi, bet, ja vajag, tādi kļūst — ja kāds uzbruks, viņi bez teikšanas metīsies aizstāvēt.”

Suņa saimniece atceras kādu gadījumu ar iepriekšējo suni — reiz ar paziņu devušās pastaigāties, kad no automašīnas izkāpuši divi iereibuši vīrieši, izsaukušies “Oi, meitenes!” un viņām tuvojušies. Viņas bokseris un paziņas vācu aitu suns klusējot izlēkuši no krūmiem un abus piespieduši pie sienas, bez neviena rējiena. Nav arī koduši, jo nav bijis vajadzības. “Abi suņi bija dresēti, zināja, kad vajag kost un kad nē. Mēs vīriešus atbrīvojām no suņu gūsta un novēlējām labu veselību,” atceras Lilita.

“Viņš ir mūsu spožumiņš, zvaigznīte”

Andris Stalmoks no Jūrmalas stāsta, ka sešus mēnešus vecais vācu aitu suns Braitons viņam ir trešais šīs šķirnes suns, pārējie divi jau labākos medību laukos.
Pirmais suns Emīrs nodzīvoja 19 gadus, un bijis ļoti sāpīgi no viņa šķirties, tas bijis tikpat kā zaudēt ļoti labu un uzticamu ģimenes locekli, draugu. “Kad ielaid suni sirdī, pēc tam ir ļoti grūti viņu zaudēt, man tas bija liels pārdzīvojums, ilgi nevarēju atgūties,” viņš sāsta. “Nākamo suni Baironu bijām spiesti iemidzināt, jo viņš saslima, nevarēja paiet, bija slimas kājas, suns nodzīvoja deviņus gadus. Viņu mazāk laidu sirdī, centos sevi pieradināt pie domas, ka suns ir palīgs, kura uzdevums ir aizstāvēt saimnieku, ģimenes locekļus un sargāt teritoriju. Mājas apkārtnē ir plašums, kur izskrieties. Bet jūtu, ka trešais suns Braitons atkal ienāk manā sirdī,” stāsta Andris.

Jautāts, vai jauna suņa iegāde mazina zaudējuma sāpes un smagumu, viņš atbild, ka jāpaiet laikam, tas nav tā, kā aiziet uz veikalu un nopirkt jaunu piena paku. Izvēloties jaunu suni, neviļus gribas viņu salīdzināt ar iepriekšējo. Tagadējais Braitons ir ar labiem ciltsrakstiem, un izstādes eksperti viņu novērtēja kā ļoti perspektīvu.

Kārumi nav jāatstrādā

Ineta Valdava no Rīgas, suņu audzētavas “Valdrix” īpašniece, Aizkraukles izstādē piedalījās ar Jorkšīras terjeriem — gandrīz pusotru gadu veco Mango un gandrīz gadu veco Rūtu. Lai arī augumā mazi, šie suņi izstādēs jau paspējuši gūt visaugstākās godalgas.

Sods — ignorēšana

Redzot, ka citu suņu saimnieki laiku pa laikam pēc labi veikta uzdevuma saviem mīluļiem mutē ieliek kādu minigardumiņu, jautāju, vai arī viņa savus suņus tā stimulē. Ineta teic — pēc labi veiktiem uzdevumiem pats lielākais stimuls ir uzslava ar balsi, pieskārienu, suns ir jāpaslavē, jāpaglauda, jāsabužina, kas ir daudz vairāk nekā cepums vai kāds cits gardums. “Protams, var dot gardumu, bet, ja nedosiet, suns var neklausīt, uzskatot, ka nav jādara. Suņi saņem gardumus, bet tie viņiem nav jāatstrādā. Savukārt vislielākais sods jebkurai dzīvai radībai, vai tas būtu suns vai cilvēks, ir ignorēšana. Tas liek aizdomāties, kāpēc pirms piecām minūtēm ar viņu spēlējās, bet pēkšņi vairs neredz. Dzīvniekam jāsaprot, ko viņš sliktu izdarījis, ja saimnieks ar viņu vairs nerunā.”

Jautāta par dresēšanu, Ineta atbild, ka šo vārdu vairāk varētu attiecināt uz lielajiem suņiem, viņa savus suņus māca, audzina, un tā vairāk ir paklausības spēle. “Nav nekā labāka par labi audzinātu suni. Tāds neradīs problēmas ne saimniekam, ne apkārtējiem,” viņa saka.

Suns jāaudzina līdzīgi kā bērns — ar viņu daudz jārunā, un mācīšanās notiek visu laiku, no rīta līdz vakaram un arī naktī. Jo vairāk runāsim, jo viņi būs gudrāki, zinās komandas, priekšmetus, krāsas, nojautīs saimnieka nodomus no pusvārda vai arī klusējot.“Reiz apsēdos dīvānā, nodomāju, ko gan mēs tagad varētu padarīt? Jāiziet laukā! Un suņi kā uzminējuši jau paši sastājās pie pavadām,” atceras Ineta.

Suņu skolas būs mazefektīvas, ja saimnieks ar suni visu laiku nedarbosies. “No vienas puses, tā ir strādāšana, bet, no otras puses, tā ir elementāra komunicēšana, ar maziem bērniem taču arī visu dienu komuicējam. Labi audzinātam sunim jāzina, ko viņš drīkst un ko nedrīkst darīt.”

Spalvu satin rullīšos

Jorkšīras terjeri pirms izgājiena ringā tiek skaisti izķemmēti, bet ikdienā viņu garā spalva ir satīta rullīšos, lai, dodoties laukā un spēlējoties, tā nevazātos pa zemi un nekļūtu netīra. “Daudzi cilvēki izvēlas šos suņus, bet problēma ir tā, ka nelegālie pavairotāji grauj šīs šķirnes pamatvērtību, un tā ir garā, mīkstā spalva, kas neizkrīt,” atzīst suņu saimniece.

Suņi ir tik miniatūri un skaisti, ka dažs tos iekāro un grib paņemt līdzi. Reiz kādā izstādē vecāki saviem bērniem pateikuši — kādi smuki sunīši, paņemsim viņus opā! Bērni gājuši pa priekšu, vecāki aizmugurē, Ineta tajā laikā bijusi ringā, bet kolēģe zādzību pamanīja un suņus atguva.

Saķer un pamet gaisā

Mazie suņi jāsargā ne tikai no cilvēkiem, bet arī no lielajiem suņiem. Kādā izstādē Somijā Jorkšīras terjers sēdējis uz galda, un liels “vilks” viņu saķēris aiz garās spalvas un pametis gaisā. Mazais sunītis pat nobīties nepaspēja, un viss beidzās labi. Ja sakaujas divi lieli suņi, spēki ir līdzvērtīgi, bet, ja lielais suns uzbruks mazajam, tas var beigties letāli. Izstādes ringā nekāda sakaušanās nav pieļaujama. Cīnoties par labākā suņa titulu, ringā vienlaikus ir gājuši gan mazie Jorkšīras terjeri, gan vācu aitu suņi. Bet ārpus ringa gadās visādi. Arī Aizkraukles izstādē bija gadījumi, kad pie izstāžu laukuma sāka rūkt un kauties lielie suņi, un saimniekiem tos nācās izšķirt.

Ja nodarbinās, blēņas nedarīs

Mazie sunīši mājās var sastrādāt dažādas blēņas — līdz nepazīšanai “dizainēt” apavus, sagrauzt sienas un mēbeles. Tomēr, ja dzīvnieki būs nodarbināti un piekusuši, viņi blēņas nedarīs. Daudzi saka — man nav laika ar suni stundām skriet. Ineta teic, ka nav jau jāskrien stundām, visvairāk nogurst smadzenes, nevis muskuļi, tādēļ vajag likt izpildīt dažādas komandas — kaut ko sameklēt, atnest, suns nogurs, būs piekusis kā mazs bērns un gulēs.

Ikdienā mazajiem sunīšiem nākas domāt vairāk un intensīvāk nekā lielajiem. Piemēram, vācu aitu suns no galda viegli varēs kaut ko paņemt, bet mazajam jorkšīram jāizdomā, kā uz galda tikt, kur vispirms jāuzlec — uz krēsa vai dīvāna. Jo vairāk dzīvnieks domā, jo gudrāks kļūst — tāpat kā cilvēks.

+ 2

Staburags.lv ARHĪVS

Suņi jāaudzina tāpat kā bērni

Kategorijas