Staburags.lv ARHĪVS

Izsaucieni bezdibenī

Izsaucieni bezdibenī

Nedēļas lielākais notikums manā pelēkajā ikdienā bija mēneša trešās ceturtdienas kārtējā Aiz­kraukles novada domes sēde.  Diena sākās ļoti pozitīvi, tiekoties ar Vācijas pilsētas Vitingenas pārstāvjiem, kas jau 25 gadus roku rokā sadarbojas ar mūsu novada “jaunāko” pilsētu Koknesi. Lieliskas prezentācijas un iepazīstināšana ar šo ilggadējo sadraudzību raisīja patiesu prieku, jo ir redzams, ka šāda veida kultūras un ideju apmaiņas iespējas dod pienesumu un papildu izpratni par to, kā mums uzlabot savu ikdienas darbu pašvaldībā, kā veidot mūsu vietējo politiku. Ļoti svarīgi ir tas, ka šāda veida sadarbība nekad neapstājas tikai pie pašvaldības iekšējā darba, bet turpinās lauksaimnieku, izglītības un kultūras darbinieku apmaiņas braucienos. 

Noteikti viens no nozīmīgākajiem lēmumiem, kas tika pieņemts, ir saistīts ar Aizkraukles novada pašvaldības nolikuma izmaiņām. Lai gan kādi mani domes kolēģi noteikti būs aktīvi un sauks šīs izmaiņas par pagastu pārvalžu likvidāciju, tie būs viegli izsaucieni bezdibenī, jo realitāte viss, ko šīs nolikuma izmaiņas dara, ir nosauc bijušās pagastu pārvaldes par pagastu pakalpojumu centriem. Iedzīvotājiem būs tieši tādas pašas iespējas vērsties par sev interesējošiem jautājumiem pakalpojumu centrā, kā tas bija vērsties pagasta pārvaldē. Šīs izmaiņas veicām, jo pašvaldība saņēma atzinumu par pašvaldības nolikumu no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, kas ieteica veikt šādas izmaiņas. Galvenais, lai iedzīvotāji nesatraucas, ka tagad visi pakalpojumi būs iespējami tikai Aizkrauklē, tā noteikti nebūs, un mēs šajā domes sastāvā strādājam ar mērķi nodrošināt attīstību kā novada pilsētās, tā arī pagastos.

Pēc gatavošanās kārtējai domes sēdei nevienu mirkli mani nelika mierā jautājums par to, kas notika pie Rīgas pils un Brīvības pieminekļa trešdienas vakarā. 4000 cilvēku devās protestā pret obligāto vakcināciju, pret to, kā strādā Krišjāņa Kariņa vadītā valdība. Ir jādomā, ka cilvēku racionalitāte uzticēties ār­stiem, pētniekiem un drošības dienestiem nav pilnībā pazudusi, jo citādi ar šādām akcijām un protestiem, kas pārkāpj valsts noteiktos epidemioloģiskos ierobežojumus, mēs arvien straujāk kā sabiedrība tuvosimies vieglai anarhijai. Arī Aizkrauklē notikušais protests rāda tendenci par kopēju neapmierinātību.

Uz to visu gan skatos ar nelielu smīnu, jo ir jāsaprot, ka šāda veida protesti pret obligāto vakcināciju ir neloģiski. Mums valstī nav ieviesta obligātā vakcinācija. Ir daudz brīvību, tajā skaitā arī par izvēli vakcinēties vai nevakcinēties. Tas, ka izglītības un veselības iestāžu darbiniekiem būtu jāvakcinējas, ir saprotams visiem. Šiem cilvēkiem darbā ir jātiekas ar lielu skaitu cilvēku, viņu izvēle nevakcinēties apdraud citus un nodrošina to, ka nedz veselības iestāžu klienti, nedz izglītības iestāžu audzēkņi nevar justies droši. Vismaz droši varu teikt, ka bieži izskanējušie izsaucieni par to, ka tie, kas vakcinējas, to dara tikai ceļošanas un kultūras pasākumu apmeklēšanas dēļ, neattiecas uz mani vai maniem tuvajiem. Savas un apkārtējo cilvēku veselības neapdraudēšana ir katra sabiedrības locekļa pienākums.Ir ļoti sirreāli apzināties, ka visi šie 4000 protesta dalībnieki ir gatavi apdraudēt savu un savu tuvo cilvēku veselību un palīdzēt mūsu valsts politikas vieniem no lielākajiem populistiem Aināram Šleseram un Aldim Gobzemam celt un stiprināt savu politisko kapitālu. Ir ļoti svarīgi atcerēties, ka, ja kāds no šiem protesta dalībniekiem saslims, tā būs tieši šo pasākumu organizatoru un sabiedrības nemiera cēlāju atbildība. Šis nav veids, kā veidot savu karjeru vai atgriezties aktīvajā politikā. 

Atjaunojam kultūras tradīcijas, veicinām iedzīvotājiem izpratni par vakcinācijas nozīmi, nevis nodrošinām to, ka reālā atgriešanās pirmspandēmijas ikdienā attālinās no mums straujāk nekā vilciens ceļā uz Rīgu.