Nav nekā mainīgāka par cilvēku attiecībām

2021. gada 24. augusts 00:00

“Uzaicināšu ciemos draugus”, “Man “feisbukā” ir piecsimt draugu” — izpratne par draudzību atšķiras, turklāt tai piemīt kaut kas no hameleona dabas. Psiholoģe, psihoterapijas speciāliste, podkāsta “Runāt ar Gintu” autore Ginta Ratniece piekrīt definīcijai — draudzība ir uz savstarpēju uzticēšanos, kopīgām interesēm un simpātijām balstītas nesavtīgas attiecības.

“Sociologi ir izpētījuši — tos cilvēkus, ar ko ārpus darba laika esam sarunājušies aptuveni piecdesmit stundu, dēvējam par paziņām. Bet, lai kādu sauktu par draugu, neformālās attiecībās jāpavada divsimt stundu. Nav tā, ka kādu satiec un uzreiz — hop, ir draugs!”

Līdzsvars un mainīgums

Vai esam psiholoģiski veiksmīgi, nosaka spēja realizēties profesionāli, apmierinātība ar savu produktivitāti, sociālo dzīvi un attiecībām ar saviem vistuvākajiem.

Bet kas cilvēkus vieno ārpus ģimenes? Ieskatoties draudzības anatomijā, psiholoģe uzsver būtiskāko: “Drošības sajūta. Ja indivīdam neveicas vienā jomā, mēs skatāmies, vai viņam ir atbalsts citā. Sociālajā sistēmā tieši draugi veido tādu kā drošības tīklu, jo uzticamas attiecības palīdz dzīvot.”

Speciāliste īsti nepiekrīt, ka dažas attiecības “cementē” savstarpējs izdevīgums: “Lai arī draudzību raksturo nesavtīgums, vienlaikus pastāv tā saucamā sociālā taisnīguma līdzsvars. Ir grūti precīzi izvērtēt, cik dodam un cik iegūstam, reizēm ir pilnīgi skaidra sajūta, ka atdots tiek vairāk nekā saņemts. Vai otrādi. Arī pāra attiecībās, kad vienam ir sliktāk, otrs ir palīdzošāks, atbalstošāks, bet diez vai to var saukt par izmantošanu, izdevīgumu. Bieži vien esam ieguvēji ne jau materiālā nozīmē, bet gan tajā, kā sevi piedzīvojam. Līdzsvaram attiecībās, arī draudzībā, ir jābūt. Citādi vienam no diviem rodas diskomforts. Un tad šīs attiecības vairs nav harmoniskas.”

Draudzība ir ļoti nozīmīga arī tādēļ, ka darbā un ģimenē esam spiesti ievērot dažādas lomas, taču bez tām katram ir iekšējā pasaule, pārdzīvojumi, ko nav adekvāti atklāt dzīvesbiedram, kolēģim. Draudzībā parasti varam sevi atklāt un realizēt daudz intīmāk. Piemēram, vīram varbūt maz interesēs dāmu peripetijas, sievas iespaidi par tikko nopirkto vai nenopirkto kleitu, somiņu, redzēto melodrāmu. Taču draudzene modes un sirds lietās būs saprotoša. Līdz ar to ir labi, ja mums ir dažādi, pat atšķirīgi, draugi: katrs dod savu pienesumu. “Attiecības ir ļoti mainīgas,” atgādina G. Ratniece. “Gadiem ejot, nepārtraukti maināmies paši, dzīves notikumi, tāpat vide, uzskati, mūsu hobiji un intereses. Arī draugi mēdz gan pietuvināties, gan attālināties. Gadās, ka draudzība ar gadiem pabāl, lai gan nav bijis ne kašķu, ne skandālu, ne naida. Vienkārši vairs nav kopīgu interešu, tēmu, par ko runāt. Tajā pašā laikā ir tādi bērnības draugi, kurus satiekot reizi pāris gados, pārņem silta, jauka, radniecīga sajūta. Iespējams, mūs vieno tieši kopīgās atmiņas par piedzīvoto. Cilvēki, kurus esam iepazinuši vēlākā dzīves posmā, nezina mūsu pagātni, nezina, kādi agrāk bijām.”

Metamorfozes

Psihologi uzskata, ka draudzību apgūst. G. Ratniece skaidro: “Līdz pieciem gadiem cilvēciņš vēl neprot draudzēties, jo neizvēlas vienaudžus, ar ko būt kopā. Kas gadās blakus smilšu kastē, ar tiem spēlējas, vicinās ar lāpstiņām un taisa smilšu kūkas. Mazuļi paši nenorunā nākamo tikšanos, turklāt viņu psihei vēl nav noturības. Aptuveni no septiņiem gadiem līdz pusaudža vecumam, īpaši aktīvi skolas laikā, sākam izvēlēties, ar ko draudzēties, saprast, ka draudzībā jāiegulda. Protams, attiecības ir grūta lieta: bieži vien kaut kas notiek pret manu gribu, jo atšķiras gan indivīdu vēlmes, gan vajadzības. Jāatrod veids, kā strīdēties, uzstāt uz savu taisnību, arī pakļauties, pielāgoties, tikt galā ar sāncensību un greizsirdību. Jāsaprot, par kādu cenu esmu gatavs to darīt. Bērns redz vecāku modeli, bet draudzības ziņā svarīgāks ir piedzīvotais horizontālās jeb līdzvērtīgās attiecībās — ar vienaudžiem, skolasbiedriem. Tētis, mamma reizēm var savai atvasei palīdzēt kādā situācijā, bet pieredze jāiegūst pašam.”

Noturīgākā draudzība statistiski veidojas no 18 līdz 25 gadiem, nereti ar studiju biedriem. Vēlīnā jaunība, līdz trīsdesmit, ir aktīvākais iepazīšanās, sociālo kontaktu dibināšanas laiks. Intravertiem mazāk, bet arī viņiem tas šajā ziņā ir nozīmīgs mūža posms. Dzīves ceturtajā gadu desmitā jaunas draudzības rodas retāk, jo ir citi uzdevumi — ģimenes dibināšana, bērni, darbs, karjera. Šo prioritāšu dēļ mēs bieži piedzīvojam, ka pietrūkst brīvā laika draugiem.

“Jo vecāki kļūstam, jo mazāk jaunu draudzības saišu: tās divsimt stundas taču jāpavada kopā,” nosmej G. Ratniece. “Tāpēc mūsu lokā galvenokārt paliek draugi no agrākiem laikiem, kas ir laikā pārbaudīti, droši un uzticami. Bet viss nav tikai rožaini! Arī ar draugiem nākas risināt konfliktus, nesaprašanās. Mēdz teikt, ka draugi ir dāvana, ko vari sev uzdāvināt pats. Tas nozīmē, ka attiecībās ir jāiegulda laiks, atklātība, uzticēšanās. Jau Konfūcijs atzina, ka mums vienmēr ir trīs labi un trīs slikti draugi. Labie ir tie, kas palīdz, savukārt sliktie — kas aprunā, nav pret tevi godīgi.”

G. Ratniece nešaubās, ka draudzība var pastāvēt arī starp vīrieti un sievieti. Šīs attiecības gan kādā brīdī parasti tiek pārbaudītas ar iespēju pāraugt romantiskās, bet principā abi var vienoties, ka būs tikai draugi. Sliktāk, ja viens vēlas tikai tīru draudzību, bet otrs — ko vairāk.

“Ne jau katrs vīrietis, piemēram, man šķiet seksuāli pievilcīgs, bet tas nenozīmē, ka šis cilvēks nav interesants. Tieši otrādi. Un man noteikti nebūs attiecību tikai ar vīriešiem, kas liekas simpātiski.”

Plusi un mīnusi

Nācies dzirdēt — mēs ar “senčiem” esam kā draugi. Lieliski, ja pieauguši bērni tā raksturo attiecības ar mammu un tēti.

Rūpes, atbildība par atvasi ir tipiskas, kamēr tā kļūst patstāvīga. Ja atrisināti pieaugšanas procesā neizbēgamie aizvainojumi, vecāki un bērni var kļūt par draugiem.

“Dzīves sākumā vecākiem un bērniem ir vertikālas — hierarhiskas attiecības, savukārt pieaugušie rūpējas paši par sevi vai vienojoties cits par citu. Jautājums, vai vecāki dažkārt pārāk agri neuzliek bērniem šīs funkcijas. Manuprāt, nav īsti korekti, ja mamma savu mazgadīgo meitu sauc par draudzeni,” atzīst attiecību speciāliste.

Bieži vien tos, kuri bijuši uz viena viļņa, attālina nesaprašanās, sadzīvisks konflikts — viens kaut ko pasaka, bet otrs to interpretē pa savam. Tā gadās, ja draugiem ir atšķirīgas vēlmes un vajadzības, ja draudzībā ienāk varas attiecības. Svarīga ir līdzvērtīga enerģijas apmaiņa. Jebkuru situāciju nepieciešams risināt, lai draudzības saites nepazaudētu. Vienmēr der padomāt, ko no šīm attiecībām iegūstu es un ko mans draugs.

Draudzība mēdz būt arī starp vairākiem cilvēkiem. Literatūrā un mākslas filmās netrūkst piemēru, uz ko interesanti paraudzīties no dažādiem aspektiem.

“Bet, ja kāds lepojas, ka viņam ir daudz virtuālo kontaktu, jāsaprot, ka tie nav īsti draugi. Piemēram, “feisbuks” ir visai jauka vietne, ja tai piešķir attiecīgo nozīmi. Man ir iespēja attālināti uzturēt saikni ar paziņām no pagātnes, domubiedriem, uzzināt, kā klājas viņiem, un pastāstīt, kā pašlaik sokas man. Tomēr es apšaubu, vai reālas, patiesas attiecības var izveidoties, netiekoties klātienē. Draudzībā taču svarīga ir klātbūtne, kopā pavadītais laiks. Fiziska kontakta laikā notiek neirofizioloģiskas lietas — pieskārieni, skatieni, dzīvas emocijas,” spriež psiholoģe. “Visam ir savi plusi un mīnusi, arī saziņai internetā. Intravertam jaunietim skolā var nebūt neviena drauga, turpretī on-line komunikācijā viņš jūtas komfortabli. Virtuālā vide savā ziņā ir drošāka: ļauj izvairīties no nepatīkamiem pārdzīvojumiem — vienkārši atstāj diskusiju vai izdzēs netīkamo profilu. Tiesa, šāda rīcība neiemāca risināt domstarpības.”

Fakts. 200 stundu jāpavada neformālās attiecībās, lai kādu sauktu par draugu.

Staburags.lv ARHĪVS

Nav nekā mainīgāka par cilvēku attiecībām

Kategorijas