Tagad esam Ķīnā!

2021. gada 20. augusts 00:00

(10. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 21. maija numurā.)

45. — 51. diena

Svētdien plkst. 11 vakarā saņemam ziņu, ka jau rītdien varam doties uz Mandžūriju.

Vilcieni vēl nekursē, bet būs šoferis. Nezinām, vai atkal nebūs tā, ka sakravāsim somas un mums pateiks, ka tomēr braukt nevar. Vairākas reizes pārprasām, vai tiešām varēsim braukt, un mums saka — jā. Turklāt karantīnā it kā nebūs jāsēž. Cerēsim uz labāko, bet sagatavosimies sliktākajam.

Pirmdien deviņos mūs jau grib sēdināt auto, bet sakām, ka neesam vēl tam gatavi. Braucienu pārceļam uz otrdienas rītu, lai pirmdienu veltītu pirkumiem (domājam, ka divas nedēļas tāpat būsim iesprostoti), un, protams, arī saulgriežu svinībām! Lielākā dienas daļa gan paiet, gatavojoties nodarbībām. Arčam pagaidām to vēl nav tik daudz, bet man nedēļa pilna un vienīgā brīvdiena ir nodarbību plānošanai, tāpēc īsti par brīvdienu vairs nevar saukt nevienu. Bet labi, ka darbs ir tiešām foršs, un arī kolektīvs ir lielisks (vismaz caur datora ekrānu).Pirmdienā ārā iesilis — vien -14 grādi, un smejam, ka mums pat karsti! Cik ātri gan cilvēks var pielāgoties apstākļiem! Protams, tas tomēr neaizstās vēlmi dzīvot siltākā zemē, kur apkārt ir dzīvība, nevis sastindzis klusums un sals.

Iepērkamies un paspējam arī atzīmēt ziemas saulgriežus. Vienā no restorāniņiem ēdienkartē atrodam arī to pašu nelaimīgo sikspārni. Interesanti, ka Ķīnā vakaros ielās viena populāra lieta ir pātagas vicināšana. Jā, vecāki opīši iziet ielās ar garu jo garu pātagu un tad plaukšķina to pret asfaltu. Arča, protams, piesakās pamēģināt un gandrīz sevi sadauza uz pusēm. Interesants un sarežģīts sports! Bet tas, ka vietējie ir tik atvērti un gatavi ārzemniekam vienmēr ko jaunu iemācīt, ir tiešām forši! Turklāt ziemas saulgriežus atzīmē arī Ķīnā. Tos gan sauc citādi, un pēc tradīcijas šajā dienā visi ēd rīsu klimpas ar sezama pildījumu. Smejam, kad direktores vietniece mums atsūta jautājumu — vai jūs vismaz klimpas šodien ēdāt?

Pienāk otrdienas rīts. Neticam, ka uz Mandžūriju mums atļaus doties. Tomēr plkst. 10 pasūtītais auto ir klāt! Mēs tiešām mēģināsim! Nedaudz pārdzīvojam, ka auto ir tik lepns — varēja jau mums ietaupīt ceļa izmaksas un iedot ko daudz vienkāršāku un lētāku. Te gan jau skola domā ar amerikāņu un britu standartiem. Apņemamies šiem paskaidrot, ka mums nebūt nerūp, kādā auto braucam — galvenais, lai ripo!

Un tas ripo. Sākam ceļu ārpus Hailaras. Apkārt rūpnīcas šauj debesīs dūmu stabus, un šoferis māk paskaidrot, ka tās ražo siltumu visai pilsētai.

Apkārt milzīgi plašumi. Šīs ir pasaulē plašākās pļavas (kad te ir zāle). Tagad vien pliki lauki ar neskaitāmām termālajām stacijām. Zirgi, govis, divkupru kamieļi un aitas ganās šajā milzīgajā salā — te, kur acīm nav saprotams, ko nabaga dzīvnieciņi ēd! Ik pa laikam ceļmalās redzami milzīgi, sasaluši ezeri, pie tiem jurtu ciemi. Cik interesanti!

Opis brauc pat ar 140 km/h. Jau tuvāk Mandžūrijai redzam piecus autobusus, ko pavada konvojs. Tas laikam brauc uz karantīnu. Tomēr mums teica, ka no pilsētas izbraukt nevienam neļauj. Mandžūrijā pagaidām drīkstot vien iebraukt.

Apkārt neviena koka. Arī ceļi ir tukši, un tie ved vien taisnā līnijā uz Mandžūriju. Un tad parādās zīme krievu valodā — “Mandžūrija”. Redzam, ka te tiešām cilvēki pāriet robežu. Šoferis gan ir steidzīgs. Samaksājam, un viņš ātri nozūd. Esam vieni paši uz robežas. Pie pilsētas, kura ir slēgta. Un policisti arī ir tiešām pārsteigti. Tie satraukti skrien uz mūsu pusi un dzen atpakaļ. Zvanām vietniecei. Skolas direktorei mūs bija jāsagaida, bet viņas nav, tāpēc nezinām, ko darīt. Vietniece vien pārprasa — kur ir šoferis? Sakām, jau aizlaidies. Iespiežam telefonu policistam pie auss, viņi šo to parunā, mums atļauj stāties pārsteigto cilvēku rindā, kas kaut ko gaida pie kontroles lodziņa. Beidzot ierodas skolas direktore. Sieviete priecīga mums metas ap kaklu.

Sniedzam direktorei mazu paciņu no Latvijas, viņa pasmaida. Dāma ir ļoti vienkārša sieviete, bet jau zinām, ka pilsētā viņai ir ļoti liela ietekme. Viņai pieder vairākas daudzdzīvokļu ēkas, kur skolas skolotājiem tiek piešķirti bezmaksas dzīvokļi (ar apmaksātu elektrību, ūdeni un internetu), un arī viesnīcas.

Tikmēr pienākusi mūsu kārta pierakstīties. Mēs neesam vietējie, un tas galīgi samulsina likumsargus, kas saņem mūsu dokumentus. Direktore smej — viņi vienkārši nemāk rakstīt latīņu burtiem. Apstādinām visu rindu uz krietnu laiciņu, bet pilsētā mums izdodas iekļūt! Protams, tur ir arī direktores pirksts!

Drīz sēžamies auto, un dāma pastāsta vairāk par skolu. Izrādās, viņai ir divas angļu valodas skolas, kurās strādā astoņi ārzemnieki, trīsdesmit ķīniešu skolotāji un kurās angļu valodu mācās vairāk nekā 2000 bērnu. Oho! Dāma stāsta, ka Mandžūrija ir ļoti īpaša vieta. Te satiekas trīs nācijas — krievi, mongoļi un ķīnieši. Pilsētiņa vienmēr bijusi pilna dzīvības — jebkurā diennakts laikā var atrast atvērtu ēstuvi, veikalu vai vietu, kur izklaidēties. Visu laiku te bijusi dzīvība un daudzkulturāla sabiedrība. Protams, viss mainījies šajā trakajā gadā. Bet zīmes joprojām lasām krieviski. Būs daudz vieglāk. Tagad zem ķīniešu uzrakstiem ir arī mums zināma valoda, kas palīdz orientēties! Direktore pārsteigta, ka zinām arī krievu valodu: bet tā jau Eiropā esot — visi zina vismaz trīs valodas. Ar to mēs atšķiramies no amerikāņiem un britiem, kam šķiet, ka angļu valoda ir pašpietiekama.

Izrādās, no šīs dienas pilsētā oficiāli drīkst atvērt restorānus, veikalus, skaistumkopšanas salonus. Esam atbraukuši īstajā laikā!

Tiekam aizvesti uz daudzdzīvokļu mājas 28. stāvu. Mums piešķirts studijas tipa dzīvoklītis. Bet tas tikai pagaidām. Kāds no skolotājiem mēģina tikt prom no Mandžūrijas, un tad tiksim pie viņa divistabu dzīvokļa. Bet pagaidām lieliski — skats pa logu ārā skaists, vietas daudz. Beidzot ir labs apgaismojums un kvalitatīvs internets, kas ļauj strādāt!

Šīs ēkas 28. stāvā dzīvo vēl četri ārzemnieki, un ar diviem uzreiz tiekam iepazīstināti. Viens no tiem ir opis no ASV, kas Ķīnā dzīvo jau 14 gadus, otrs ir brits, kas skolā strādā gadu. Protams, ar laiku par šiem vīriem uzzināsim vairāk, bet nu man jāsēžas pie datora ekrāna un jānovada nodarbības. Vakarā tiekamies ar Braienu, kanādiešu čali, kas mums aizrunāja pozīciju šajā skolā, un viņa draudzeni Liliju. Mums pievienojas kanādietis, kura dzīvokli pārņemsim, kad puisim būs izdevies aizbraukt. Viņam gan atcelts jau piektais lidojums, un šķiet, ka šo pilsētu vēl mēnesi neviens nedrīkstēs pamest.

Pienāk trešdienas rīts. Nodarbību plānošanas diena. Smieklīgākais — ja iepriekš nodarbību plāni ķīniešu skolotājiem nav interesējuši, tad tagad, kad tiem sāku sūtīt savējos, jo man vienkārši vieglāk pēc tiem vadīties, viņi sapriecājas un šādus plānus sāk prasīt arī no citiem. Smejam — ka tik nebūs tā, ka mēs te ienākam ar savām inovācijām, un citiem vairāk jāstrādā.

Šīs dienas gan solās būt ļoti saspringtas. Turklāt Ķīnā februāris ir brīvdienu mēnesis, tāpēc janvārī visi strādā dubultā. Tas nozīmē, ka tad, ja tagad ir liela slodze, tad drīz tas viss būs no rīta līdz vakaram. Tā kā šis darbs mums patīk, liekas, ka tiksim galā! Turklāt viss februāris būs brīvs (un par to tiks samaksāts gluži kā par darba mēnesi), un varēsim kārtot visus papīrus. Daudzi gan saka, ārzemniekam bankas kontu ir gandrīz neiespējami atvērt. Tomēr vārds “neiespējams” mūsu izpratnē ir ļoti mainījies. Tas, ka jāpārvar lielas grūtības, jāgaida, jāiegulda laiks un nauda kaut kādā mērķī, kas pēcāk apmaksājas, — tas nav neiespējami. Viss ir atkarīgs no paša vēlmes! Tāpēc — vienmēr jāmeklē iespējas, nevis attaisnojumi!

Darbā mēs visiem patīkam, un trešdien jādodas parakstīt arī līgumu. Tam it kā būtu jābūt uz gadu, bet nu direktore piedāvā lielāku algu, ja slēgsim šo līgumu uz pusotru gadu. Viņa saka, iepriekš nebija domājusi, ka arī kāds, kas nenāk no angliski runājošas valsts, varēs tik labi mācīt, tāpēc mēģina mūs paturēt ilgāk. Jā, mūsu plāns gan bija pārvākties, cik drīz vien iespējams, bet nu paņemam līgumu mājā un kārtīgi pastudējam. Mūsu algas ir lielas. Tās gan atšķiras, jo vienam no mums ir pedagoģiskā izglītība un otram nav, tomēr vidēji sanāk alga no “augstā” gala. Te gan pārējie ārzemnieki nedalās informācijā par savām algām un stundām, un mums arī iesaka būt diezgan diskrētiem — te ir Ķīna. Te informācija ir zelta vērtē, un neviens par darbu ar citiem nerunā.

Viesnīcas izdevumi mums tiek segti. Direktore neatkāpjas: mums esot jāpieņem šis piedāvājums, jo ar laiku viss var mainīties — kad robežas atvērs, būs vairāk ārzemnieku, lielāka konkurence. Varbūt arī zemākas algas, jo nebūs vairs jācīnās par to reto “balto”, kam izdevies iekļūt Ķīnā. Tā nu līgumu parakstām. Prasām arī to, vai varēs saņemt papildu nodarbības. Ja jau esam atbraukuši strādāt, tad jāiet uz “pilnu klapi”! Direktorei tas ļoti patīk, un viņa nespēj vien nopriecāties, ka pirmoreiz ārzemnieks arī neesot slinks. Smejam, ka laikam nedaudz izmainīsim ikdienu ārzemniekiem mūsu skolā, bet priecājamies, ka mums ir iespēja strādāt labi apmaksātu, interesantu darbu eksotiskā valstī pie foršiem cilvēkiem!

Protams, te to reto ārzemnieku arī pazīst. Kā ieejam kafejnīcā, kāds bērns uzreiz pieskrien klāt un jautā: “Skolotāj? Tā tu?” Ķīnā skolotājs var arī izklaidēties. Galvenais noteikums — neveikt nekādas reliģiskās darbības. Te tam pievērš uzmanību, jo reliģijas kā tādas valstī nav, lai gan arvien attīstās šādas tādas kopienas (protams, slepus).

Turpinām vadīt savas nodarbības — šoreiz gan mazajā dzīvoklītī kopā strādāt nevaram, Arča strādā no slēgtās skolas. Tur labāks dators. Bet jau pašā pirmajā dienā, kad Arča skolā paliek ilgāku laiku, lai pabeigtu darbiņus, viņu vienkārši aizmirst skolā un ieslēdz. Tā nu nākas sacelt kājās visu vadību, lai tiktu ārā no slēgtās ēkas.

Savukārt Ziemassvētku vakarā direktore savā viesnīcā sarīko vakariņas ārzemju skolotājiem. Sākumā bijām apsolījuši kanādietim un viņa draudzenei, ka pieiesim pie viņiem, arī viņi bija plānojuši vakaru pavadīt svētku noskaņās. Bet tomēr direktores aicinājumam (lai arī ļoti pēkšņam) neatsakām. Tad arī pārējie atceļ savus plānus, lai šo vakaru pavadītu, iepazīstot viens otru.

Vakariņas tiek rīkotas direktores viesnīcā, un tā izrādās milzīga! Te ir vairāki stāvi, kinozāle un pirts telpas. Šī ir īpaša viesnīca, kur viesi nāk pērties, pēc tam atpūšas bārā un bauda gardas maltītes. Mums sagatavots liels galds un daudz veģetāru ēdienu. Arī franču vīns un alus. Sanākuši gandrīz visi ārzemju skolotāji. Kopā esam 12, no kuriem divas ir skolas galvenās ķīniešu dāmas. Runājam par visu ko. Kopumā vakars ir jauks, direktore katram sniedz mazu dāvanu. Ļoti mīļi. Redzams, ka vadība tiešām rūpējas par darbiniekiem — te gan nav ķīniešu skolotāji, bet mēs tiešām jūtamies ļoti gaidīti.

Ziemassvētku vakaru pavadām sarunās ar saviem mīļajiem. Šie svētki liek padomāt par tuvākajiem — cik gan mēs esam laimīgi, ka mums ir tik lieliskas ģimenes, tik superīgi draugi un tik atvērta pasaule, ka vairs nekas nav neiespējams!

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Tagad esam Ķīnā!

Kategorijas