Realizē sevi, darot to, kas patīk un padodas

2021. gada 20. augusts 00:00

Šīs nedēļas jubilāres aizkrauklietes Lolitas Smirnovas ikdiena paiet, gādājot par klientu vēderpriekiem. Viņa ir universālais kareivis pati savā ēdināšanas uzņēmumā, nebaidās un ar prieku veic katru pienākumu. Darbaholiķe, sieva, māte un vecmāmiņa. Atklāta sieviete ar racionālu skatījumu uz dzīvi, kas nebaidās runāt to, ko domā.
Laimīgā darbaholiķe

Lolita kopā ar piecus gadus vecāko māsu uzauga Neretā. Pēc Neretas skolas absolvēšanas viņa izmācījās par maizes cepēju, konditori Vecbebru tehnikumā. “Tolaik mācīties par ēdināšanas speciālistu gribēja daudzi. Pavāra programmā vietas visiem nepietika, tādēļ izveidoja jaunu plūsmu — maizes cepējs, konditors, kurā mācījos arī es. Gatavošana mani vienmēr saistījusi. Bērnībā no miltiem un ūdens cepu cepumus un bulciņas. Mamma strādāja pansionātā, bija saimniece un pavāre. Bieži darbā biju kopā ar viņu. Vēl tagad atceros lielos sviesta klučus, ko vajadzēja griezt un dalīt kubiņos. Kā man tas patika!” atminas jubilāre. Tehnikumā Lolita iepazinās ar pirmo vīru. Pēc diploma iegūšanas svinēja kāzas, piedzima divi bērni. Laulībai gan nebija lemts ilgs mūžs. Pēc šķiršanās Lolita ar bērniem pārcēlās uz Aizkraukli, kur iepazinās ar tagadējo dzīvesbiedru un ģimeni papildināja kopīgs dēls.

Jaunības maņas bijušas precīzas — profesionālajā ziņā Lolita sevi realizē virtuvē, darot to, kas visvairāk patīk — gatavojot. “Kad pāris gadu biju nostrādājusi Aizkraukles Profesionālās vidusskolas ēdnīcā kā pavāre, tā brīža ēdināšanas uzņēmuma īpašniece izlēma doties uz ārzemēm un piedāvāja man pārņemt biznesu. Viņa bija tieša, nolika mani izvēles priekšā — vai nu es, vai nāks kāds cits no malas. Izdarīju savu izvēli, nu jau septiņus gadus gatavoju ēst pati savā firmā,” stāsta Lolita. Jubilāre kā firmas īpašniece varētu virtuves katlus uzticēt citiem darbiniekiem, taču tāda darbaholiķe kā viņa vēl jāpameklē. “Esmu riktīga darbaholiķe! Nespēju un nemāku nosēdēt mierā, bezdarbībā. Vairāk nogurstu no nekā nedarīšanas nekā no darba. Virtuvē varu darīt visu, sākot ar uzkopšanas darbiem, ēdiena gatavošanu, beidzot ar klientu apkalpošanu.”

Nodod fotogrāfijas

Ēdināšana ir viena no nozarēm, ko pandēmija skāra vissmagāk. Drošību grūtos brīžos Lolitai sniedz vīra atbalsts un stiprais plecs. “Vīram ir stabils darbs un alga. Kad viss apstājās, viņš mierināja mani, lai neuztraucos — tiksim galā, lai tikai neprasu palīdzību no valsts. Viegli nebija un nav joprojām, bet tiekam galā. Man nav āra terases, kur cilvēkiem paēst, gada laikā klienti atsauca daudzus pasūtījumus, jo visi pasākumi tika atcelti,” stāsta jubilāre. Situācija valstī lika piebremzēt, parādījās vairāk laika pārdomām par dzīvi. “Ikdienas skrējienā mums nav laika apstāties un padomāt. Mēs skrienam un strādājam kā apburtā lokā. Bet te piespiedu kārtā ir jāapstājas, var ievilkt elpu un pārskatīt vērtības.”

Ikdienā kopā ar jubilāri plecu pie pleca virtuvē strādā arī viņas meita. Vecākais dēls ar ģimeni dzīvo Salaspilī. Lolitai ir četri mazbērni. “Spogulī redzu skaistu sievieti, jūtos jauna un spējīga. Vienīgais nodevējs ir fotogrāfijas! Bildēs var redzēt, ka man vairs nav 20 gadu. Tāpēc man īpaši nepatīk fotografēties,” atklāj aizkraukliete.

Pasaules glābējas svētlaimīgā neziņa

Lolita ir dzīvespriecīga un patiesa gan pret sevi, gan apkārtējiem. Kādā klasesbiedru salidojumā bijušais skolasbiedrs viņai teica: “Tev tā sliktā laulība un bērni nākuši par labu!”

Jubilāres bērnība bija pieticīga, viņa pati atzīst, ka bieži bijusi ar kaut ko neapmierināta. “Vecāki daudz strādāja, mamma — pansionātā, tēvs — kolhozā. Kad viņi iegādājās māju Lietuvas pierobežā un sāka kopt saimniecību, kurā bija govis un truši, man jau bija sava dzīve.” Sarunas laikā atklājas, ka viens no Lolitas laimes noslēpumiem slēpjas nezināšanā. Viņa cenšas izolēties no liekā, lai nesatrauktu sevi un nepiekrautu galvu ar liekām domām vai pārdzīvojumiem. Ilgu laiku ēdnīcā skanēja dziesmas krievu valodā. Radio labi uztvēra kādu kaimiņvalsts raidstaciju, dziesmas pieskandināja telpas pat Ziemassvētkos. Kad to vairs neizdevās uzķert, Lolita uzgrieza Latvijas Radio 2, kas skan joprojām. “Radio ir ieslēgts visu laiku. Starp dziesmām esmu spiesta uzzināt par notikumiem Latvijā, sāku pārdzīvot un uztraukties. Man patika nosacītā neziņa, tā es līdz šim labi dzīvoju — priecājos par bērniem, mazbērniem. Nezināju par daudzajiem notikumiem,” viņa stāsta. “Protams, brīžiem uzmācās aprobežotības sajūta, bet tas miers, kas tajā laikā man bija, ir nenovērtējams. Esmu pasaules glābēja, ja kādam ir grūti, man vajag palīdzēt. Esmu dabūjusi arī mācību — ne vienmēr vajag palīdzēt, ja tev to neprasa. Reizēm ir labāk neko nezināt, galvenais, lai ar mīļajiem viss ir kārtībā un lai man ļauj strādāt. Par svarīgu ikdienas rituālu kļuvusi suņa staidzināšana kopā ar vīru. Skaists dzīvnieks, bet apveltīts ar briesmīgu raksturu. Pastaigu laikā runājamies vai strīdamies ar vīru, tas pieder pie lietas. Šajā laikā iemācījos saskatīt tos skaistos sīkumus — saules ritumu, dabas ziedēšanu un daudz ko citu, kas ikdienas skrējienā palika nenovērtēts.”

Atklātība ir viena no tām īpašībām, ar kurām jubilāre no sirds lepojas, tajā pašā laikā neslēpj, ka ne visos gadījumos tā ir labākā politika. Dzīvē bijušas situācijas, kad viņa saprot, labāk būtu klusējusi. “Jo vecāka kļūstu, jo apkārt paliek mazāk draugu. Katram ir tiesības uz savu viedokli. Problēmas rodas tad, kad otram centies uzspiest savu pārliecību. Agrāk dzīvesprieka manī bija vairāk. Sadzīves apstākļi bija sliktāki, bet dzīvesprieka vairāk, tagad ir otrādi. Biju nedaudz traka, nezinu, kur tas viss palika. Uz daudzām lietām mainījies dzīves skatījums, vērtības.”

Apliecinājums sev pašai

Rīt Lolitai apritēs 48 gadi. Svētku dienu jubilāre atklās kā jau īsts darba rūķis — virtuvē gatavojot pasūtīto mielastu. Vēlāk jau dzimšanas diena tiks atzīmēta pašu tuvāko, ģimenes lokā. Lolita neslēpj, ka īsti neprot atpūsties, pieklibo arī sevis lutināšana. “Man agrāk bija vienkāršs telefons. To izmantoju tikai pamatfunkciju veikšanai, saziņai. Vienā brīdī nolēmu — pietiek! Esmu pelnījusi ko labāku. Aizgāju uz veikalu un prasīju, kurš ir jūsu dārgākais telefons un nopirku to. Es rūpējos par mīļajiem, neko viņiem nežēloju, gribēju palutināt arī sevi. Tagad man somiņā ir dārgs telefons, kuru tāpat izmantoju tikai primārajām vajadzībām — saziņai. Bet man to vajadzēja nopirkt kā apliecinājumu sev. Naudu nežēloju smaržām, pārējā ziņā esmu pieticīga. Kad nebija nekā, sapņu un vēlmju bija daudz. Līdzko, smagi strādājot, parādījās nauda, sapratu, ka daudz kam nav vērtības, varu bez tā iztikt.” Par pirmo pašas nopelnīto naudu Lolita sev jaunības gados nopirka saliekamo riteni. Tā bija dzīves mācība — ja strādā, tad viss būs! Un tā kopš 11 gadu vecuma.

Padomju mantojums

Tikai drosmīgi cilvēki spēj būt patiesi un runāt par aizliegtām tēmām. Sarunas laikā Lolita atklāj, cik svarīga nozīme bijusi vājuma atzīšanai, sevis pieņemšanai un palīdzības meklēšanai. Kad Lolitai atklājās veģetatīvā distonija, viņa sāka savas sajūtas pierakstīt. Izpausties uz papīra joprojām ir vieglāk, nekā piemeklēt precīzos vārdus. Ir daudz plānu un ieceru, ko jubilāre vēlētos īstenot. Vienīgais, kas viņu aptur, ir pašas bailes. “Man patīk rāmji, kad viss ir pareizi, droši, tā, kā tam jābūt. Eksperimenti, nezināmais mani biedē. Man bieži vien pietrūkst grūdiena, lai spertu pirmo soli. Kad tas ir darīts, atliek smagi strādāt, un to jau es protu,” viņa stāsta.

“Visgrūtākais bija apzināties, ka neviens mani nesaprot. Centos runāt, bet mani vienkārši nedzirdēja, nesaprata. Viss taču esot kārtībā, man nekā netrūkst, lai beidzu ņemties. Bet man vajadzēja sev palīdzēt, sakārtot domas, tādēļ sāku apmeklēt psihoterapeiti. Paralēli daudz lasīju grāmatas, pierakstīju sajūtas. Man sakārtojās domas, iekšējā pasaule. Padomju mantojumā esam saņēmuši iedomu, ka mums ar savām problēmām jātiek galā pašiem. Baidāmies atzīt, ka ir slikti vērsties pēc palīdzības. Rezultātā kāds nodzeras, cits ieslīgst depresijā. Pirmais solis ir atzīšanās sev, ka nepieciešama palīdzība.”

Brīvajos brīžos jubilāre labprāt lasa un ceļo kopā ar vīru.

Lai gan kādreizējā dzirksts nedaudz pierimusi, ikdiena joprojām ir piesātināta. Lolita ir pārliecināta, ka daudz kas mūsu dzīvēs ir atkarīgs no domu spēka: “Agrāk kā magnēts pievilku visādus piedzīvojumus. Neskaitāmas reizes verot vaļā šampanieša pudeli, trāpīja tieši man, lai gan apkārt bija daudz citu cilvēku. Tagad es saprotu, ka pati pievilku šādus notikumus.”

Trakulību bijis daudz, dzīvots ar pilnu krūti. Lolita atminas mammas sacītos vārdus: “Dzīvot vajag tā, lai ir, ko atcerēties.” Jubilāre ir pārliecināta, ka mēs paši veidojam savu stāstu. Visvairāk viņai nepatīk cilvēki, kas sēž bezdarbībā un čīkst. Celies, ej un dari!

Staburags.lv ARHĪVS

Realizē sevi, darot to, kas patīk un padodas

Kategorijas