Mērķis — būt laimīgiem!

2021. gada 20. augusts 00:00

Skrīverieši Ilze un Ivars Girgensoni mani ieinteresēja ar neparastajām polimērmāla rotām un lāzergriešanas produktiem. To izgatavošana ir viņu dzīvesveids, un viņi nemitīgi ir radošajā procesā, meklējot ko jaunu, lai atšķirtos no citiem un pārsteigtu pircēju.
Spontāna ideja

— Esat skrīverieši?

Ilze: — Es esmu no Skrīveriem. Te uzaugu, pabeidzu skolu, sāku studēt Rīgā. Apprecējāmies, vairāk nekā desmit gadu nodzīvojām Ķekavā. Tikām pie šīs mājas, kas bija manas vecmammas māja, un pirms sešiem gadiem to sākām atjaunot. Pirms gada pārcēlāmies pavisam. Bērni sāka mācīties tepat skolā, un nu visi esam skrīverieši.

— Cik jums ir atvasīšu?

Ilze: — Divas meitas — astoņus un 12 gadus vecas. Jaunākā pabeidza 1., vecākā — 6. klasi.

— Jūs strādājat arī algotu darbu?

Ilze: — Šis ir mūsu algotais darbs. Vīrs vienā firmā vēl nodarbojas ar citām lietām. Bet šis ir mūsu uzņēmums, kuru mēs uzturam.— Kā jums radās doma par lāzergriešanu?

Ivars: — Spontāni.

Ilze: — Man ir bakalaura grāds vadības zinībās, ilgus gadus strādāju IT uzņēmumos, biju arī labos amatos. Bet sapratu, ka tas nav man. Gribēju nodarboties ar kaut ko radošu. Līdz tam es vairāk darbojos ar polimērmālu un izgatavoju rotas, bet ar to vien nepietika, un sapratu, ka vajag vēl kaut ko. Tajā laikā parādījās lāzeriekārtas, un es pastāstīju Ivaram. Viņam arī šī ideja iepatikās. Tā mēs nopirkām pirmo lāzeriekārtu. Tas bija pirms pieciem gadiem, un tā tas viss arī sākās.

Viss jau kaut kur izdomāts

— Kur jums rodas idejas kādam konkrētam darbam, piemēram, pulkstenim?

Ivars: — Idejas rodas procesā. Pulkstenis, kuru jūs redzējāt, ir klienta ideja.

Ilze: — Tas bija pasūtījums. Klients uzrakstīja, kādu pulksteni vēlas. Mēs sagatavojām dizaina piedāvājumu. Tas iepatikās arī citiem, un mēs šo pulksteni iekļāvām produktu klāstā.

— Kas bija tā lieta, kuru izgatavojāt pirmo?

Ivars: — Vai nu piekariņš, vai telefona turētāji. Noliekot uz galda, tas telefonu tur konkrētā leņķī. Tie ir tādi primitīvi produkti un no piedāvājuma jau pazuduši. Tagad var teikt, ka smieklīgi. Lai arī liekas, ka esam izdomājuši ko jaunu, izrādās, tas jau kaut kur ir izdomāts. Ja šķiet, ka unikāls, tad kaut kur to jau var atrast.

Interesē vienkāršas lietas

— Man liekas, ka jūsu darbos unikalitātes netrūkst.

Ivars: — Mēs cenšamies atšķirties. Ja runā par griešanu, mēs aparātus nevis liekam kā galvenos, bet kā vienus no procesa dalībniekiem. Piemēram, tās pašas alus kastes “apaudzējam” ar ādu, jo tas nav katram. Pulksteņiem vajadzīgi mehānismi, mēs piešķiram krāsas. Pašā sākumā izgriezām dēlīti un iegravējām, bet tas vairs nav interesanti. Lāzergriešana ir viens no “dalībniekiem” galaproduktā, lai viss būtu interesantāks un cilvēkam patīkamāks. Ar gravējumu vairs nevienu nepārsteigsi. Tas ir kā veca ziņģe. Tu to nevari atskaņot tik skaisti, lai kāds brīnītos — o, kas tas tāds?! Jāmēģina visu kombinēt, lai cilvēkiem patiktu.

Ilze: — Lai cilvēkiem patiktu un mums pašiem būtu interesanti.

Ivars: — Pats sliktākais ir taisīt visu mēnesi 1000 vienādu detaļu.

Pārdot ir izaicinājums

— Viens ir izgatavot, pavisam cits — to pārdot.

Ivars: — Tas vienmēr ir izaicinājums, īpaši, ja sarodas daudz konkurentu. Bet arvien atgriežamies pie tā paša stāsta, ka ir jāiet uz priekšu un jāmeklē kas jauns, lai ar kaut ko atšķirtos. Arī Skrīveros mēs neesam vienīgie, kas nodarbojas ar lāzergriešanu, un tas liek domāt, kā pārsteigt pircēju. Ja gribi strādāt šajā jomā, saplāksnis un lāzers nevar būt vienīgie.

— Saplāksnis ir vienīgais materiāls, ko izmantojat saviem darbiem?

Ivars: — Jā, izmantojam dažādu biezumu saplāksni. Latvijā tā pietiek, lai arī cenas skrien gaisā. Esam saplākšņa lielvalsts, Eiropā to pērk no Baltijas.

— Kā norit jūsu darbu izgatavošanas process?

Ilze: — Sarežģītākam dizainam sākumā zīmējumu uzzīmēju pati. Uzskicēju ideju, detaļas, savienojumus un visu pārējo, tad veidoju maketu datorā. Tad jāpārveido tādā formātā, lai to saprot lāzers. Ar lāzeru izgriežam un skatāmies, iet kopā vai neiet, kur ko vajag pielabot.

— Tas nozīmē, ka jums ir mākslinieces talants?

Ilze: — Kaut kas jau ir.

Ivars: — Telpiskā domāšana noteikti vajadzīga.

Piesaista ar nosaukumu

— Tagad parunāsim par jūsu izstrādājumiem. Piemēram, spēle “Kūts pavēlnieks”. Tāda nav dzirdēta. Pie tam tā nav vienīgā spēle. Jūs laikam esat lieli spēlētāji?

Ivars: — Kad atbrauc draugi vai ģimenes lokā mēs noteikti spēlējam. “Kūts pavēlnieks” ir izbrīnam. Kad mēs esam tirdziņos un ja kādam interesē galda spēles, tad “Kūts pavēlnieks” vispirms liekas saistošs ar nosaukumu. Tad noteikumi.

Ilze: — Beigās maska, kas ir zaudētājam, un tad visi ir sajūsmā. Ja runā par spēlēm, mēs sākām vairāk ar izglītojošām spēlēm, jo tās mums pašiem vajadzēja. Liela daļa produktu, kas ir piedāvājumā mājaslapā, ir tādi, kas sākumā gatavoti pašu vajadzībām. Arī burtu spēles. Kad mazā meita auga, viņu bija grūti iesaistīt mācīšanās procesā. Viņai ļoti negribējās mācīties, un mēs domājām, kā to veicināt ar spēļu palīdzību. Tādā veidā mums radās “Burtu taka”, tad “Burtu puzles” un pārējās. Šajā gadā mūsu pirmklasniece skolā mācījās pulksteni un vecākiem vajadzēja no papīra to uztaisīt. Domājām, kā mēs tā — no papīra? Uztaisīsim no koka, lai viss ir skaisti un saprotami. Izgatavojām vienu pulksteni un aizsūtījām skolotājai. Beigās šos pulksteņus pasūtīja gandrīz visa klase. Tā mēs sākām piedāvāt plašāk.

Kāzas ir ļoti liela niša

— Pie jums ar lielu somu var braukt arī tie, kam jāiet par vedējiem kāzās.

Ilze: — Tirdzniecības jomā kāzas ir ļoti liela niša. Saka, kāzas ir vienreiz mūžā, līdz ar to cilvēki gatavi tērēties. Arī tās kļuvušas par komerciālu pasākumu. Piedāvājums šobrīd ir plašs, ienāk arī ārzemju mode, tradīcijas, kas mums līdz šim nav bijušas, piemēram, vecmeitu un vecpuišu ballītes. Līdz ar to ir daudz produktu, ko šādiem gadījumiem piedāvāt. Daudz pasūtījumu saņemam ģimenes ģerboņu, medaļu, galda karšu, kūku dekoru izgatavošanai.

— Tradicionāli kūku dekori top no cukura, marcipāna, pat sviesta...

Ivars: — Torti plauktā neieliksi un nesaglabāsi. Dekors paliek atmiņai.

— Arī viesu grāmatām ir interesants koncepts — liela sirds, kas aizpildīta ar mazākām sirdīm.

Ilze: — Šodien garākus tekstus neviens negrib rakstīt. Tā uzraksta savu vārdu, lai atcerētos, kurš kāzās ir bijis. Ir pāri, kas pieturas pie tradicionālām kāzām, bet ir tādi, kas izvēlas alternatīvas. Šī alternatīvā viesu grāmata ir viens no variantiem, kā aizstāt pantiņu rakstīšanu.

Ivars: — Bet tas jau vairs nav moderni.

— Kas ir moderni?

Ivars: — Ģimenes ģerboņi. Beidzot līdz Latvijai atnākuši apdrukāti stikla ielūgumi — caurspīdīgi, no organiskā stikla, ar baltu vai krāsainu apdruku. Pirms trim gadiem tas bija aktuāli Amerikā.

Ilze: — Katrs cenšas ar ko atšķirties, izdomāt ko citādāku, un skatās ārzemju tendences “pinterestā”, “instagramā” vai kur citur. Visas ārzemju tendences Latvijā parasti nonāk pēc trim gadiem. Pirms kādiem trim gadiem taisījām akrila ielūgumus, sūtījām uz Ameriku. Šobrīd vairs netaisām, bet mums arvien prasa.

Apdrukā dzīvus ziedus

— Skatījos mājaslapā un savām acīm neticēju. Vai jūs tiešām apdrukājat dzīvus ziedus?

Ivars: — Bija tādi gadījumi, bet lielas ažiotāžas nebija.
Ilze: — Tas ir ļoti sarežģīti. Galvenais, lai ziedam ir taisna virsma. Katru ziedu es ar līmlenti līmēju pie printera virsmas, lai varētu glīti uzdrukāt. Ne vienmēr sanāca. Tas bija no projektiem, kas vairāk pašiem bija interesanti.

Ivars: — Tā bija Sieviešu diena 2018. gadā. Visas tulpes, ko mēs tajā dienā “saprintējām”, izpirka. Laikam kādas 50. Amerikā par to varētu prasīt trīs — četras reizes vairāk.

— Arī rokdarbniecēm pie jums ir, ko atrast.

Ilze: — “Kovida” laikā man pašai gribējās gan atsvaidzināt zināšanas aušanā, gan pamēģināt uztamborēt groziņu. Uztaisījām produktus un piedāvājumu ievietojām mājaslapā. Cilvēki daudz laika pavada mājās un izmēģina daudz ko jaunu. Tas ir ļoti forši, ka šobrīd var iegādāties ļoti daudz materiālu — sapņu ķērāju riņķus, pamatnītes, aušanas šķietiņas un visu pārējo.

Ķer īstos sapņus

— Jūs arī ķerat sapņus?

Ivars: — Jā, tikai citādākā veidā.

Ilze: — Savulaik ķērām arī ar sapņu ķērājiem, bet nu jau tie nolikti malā. Tagad ķeram īstos sapņus.

— Kas ir jūsu īstie sapņi?

Ivars: — Principā viss, ko mēs darām.

Ilze: — Piecus gadus mūsu sapnis bija pārcelties uz Skrīveriem.

Ivars: — Tuvojamies rītam, kad būs jāmostas.

— Kur ir vistālākā vieta, kur jūsu darbi aizceļojuši?

Ivars: — Uz Taizemi, Austrāliju. Austrālija ir ikdiena.

Ilze: — Tur mums ir viena pastāvīga kliente. Es viņai izgatavoju polimērmāla auskarus un bumbiņas. Auskarus viņa pārdod ar savu zīmolu, no bumbiņām izgatavo dažādus piekariņus. Ja auskari, tad tie ir simtos, bumbiņas — tūkstošos. Tad divas nedēļas sēžu un gatavoju bumbiņas.

Man ir “atkarība” no auskariem, un sāku tos taisīt pati. Pirms gadiem 10 atklāju polimērmālu, un tā es darbojos. Tas man pašai ļoti patīk, tā ir mana meditācija. Šogad tapa pirmās polimērmāla krūzītes. Sākumā sev, vienkārši pamēģināju. Tad uzradās pasūtījumi. Mūsu produkcija ir Liepkalnos veikalā “Latvis dara”. Pie krūzītēm ir liels darbs, tāpēc taisu tikai tad, ja ir pasūtījums.

Agrāk eksportējām vairāk. “Etsy” bija vairāki veikali, šobrīd esam palikuši pie Latvijas tirgus un mūsu pastāvīgajiem ārzemju klientiem. Jaunu ārzemju klientu mums ir mazāk.

Ivars: — Saistībā ar Covid sadārdzinājusies sūtīšana, tā ir arī ļoti piņķerīga.

Ilze: — Daudzas paciņas aizkavējas, gadās, ka pazūd.

Ivars: — Klienti paliek neapmierināti. Piemēram, klients nopērk mazo kūkas dekoriņu, pēc tam sūdzas, ka saņem novēloti. Mēs izgatavojam, viņš nesaņem, mums pēc tam vēl jāatdod nauda. Mēs par savu naudu esam uztaisījuši, nosūtījuši. Tie ir zaudējumi. Kamēr situācija ir nestabila, ar vienreizēju klientu nemaz negribas sadarboties. Latvijā ir salīdzinoši vienkāršāk, sliktākajā gadījumā vari cilvēkam pasūtījumu aizvest. Ja aizjūrā noputējis kādā pasta nodaļā, iznāk, esam bez vainas vainīgi. Šobrīd esam nolēmuši nogaidīt.

Efekts ir dāvināšanas brīdī

— Ar savu produkciju esat arī gadatirgos.

Ilze: — Aktīvāk to sākām darīt pagājušajā gadā. Manuprāt, mums veicas labi. Vairāk vai mazāk, bet esam plusos.

Ivars: — Pie mums pircējiem ir arī iespēja norēķināties ar karti.

— Par kuru no produktiem ir lielākā interese?

Ivars: — Piedāvājums dalās divās daļās. Ilze vienā galda galā piedāvā auskarus, un viena daļa klientu ienirst tajā pasaulē. Nekad nav tā, ka no auskariem pārnāk pie manas sadaļas, kas ir spēles. Citi klienti neskatās uz auskariem. Ja interesē galda spēles, tad nopērk uzreiz vai vēlāk pasūta internetā. Dienas sausais atlikums ir 50:50.

— Vai klientiem kādreiz nav argumentu, ka produkts nav lēts, bet prieks ir tik īss?

Ivars: — Prieks ir prieks. Piemēram, vīna kastes. Efekts ir brīdī, kad dāvini vīnu ar kasti. Tas ir prieks. Lai kas pēc tam notiek ar kasti, tajā brīdī tas ir īpaši. Ja sakrīt vēlme mirkli padarīt īpašu ar naudu, kas par to tiek prasīta, savā ziņā roku darbu, tad tas strādā. Bet, ja vēlme ir lielāka nekā vēlme samaksāt, tad ne vienmēr tas izpildās.

Ilze: — Ja mums kaut kas ir interesanti, tad, iespējams, arī citiem būs interesanti. Tomēr galvenais aspekts, domājot jaunus produktus, — vai mums ir izdevīgi tos izgatavot, jo ne vienmēr cilvēks ir gatavs samaksāt tādu summu, par kādu mēs, ieguldot laiku, materiālus, to izgatavojam, vai produkta vērtība atbilst ieguldītajam darbam.

— Vai nav tā, ka pašiem šķiet interesanti, bet pircēju atsaucības nav?

Ivars: — Kādreiz tā notiek. Es uzzīmēju, uztaisu, bet reakcija nekāda.

— Kā jūs raksturotu savu pircēju?

Ivars: — Pārsvarā tās ir dažādu vecumu sievietes. Kungi ir atturīgi.

Ilze: — Latvijā esmu novērojusi, ka šādām lietām naudu tērē sievietes. Vīrieši pērk celtniecības materiālus, kādas saimniecības lietas, sev kādu apģērba gabalu, varbūt ko no pārtikas, bet nepirks dāvanu.

Ivars: — Sievai gan jau nopirks, bet, ja tā būs jāpērk radu bērniem, tad iegādi atstās sievas ziņā.

Katrā produktā liels roku darbs

— Kas ir pats neparastākais, ko jums nācies izgatavot?

Ivars: — Laikam tie ir paši interesantākie darbi. Tas nav tādā izpratnē kā stulbs un neizpildāms, taču katrā ziņā interesants. Tas bija viens no pirmajiem pasūtījumiem. Iekārtai ir ierobežots izmērs, viens no Latvijā pirmajiem āra pasūtījumiem bija vāka gravējums lielai kastei. Nācās nojaukt pusi iekārtas, lai es varētu dabūt apakšā zem stara un paveikt to. Kad atnesu kasti un ieraudzīju aparātu, nodomāju: ārprāts, uz ko es esmu parakstījies!

Ilze: — Vēl ir tāda lieta, ka es parasti sākumā saku — mēs to neizdarīsim, to nevar uzzīmēt, liecies mierā! Vīrs izdomāja lampas abažūra dizainu, rezultāts sanāca ļoti labs.

Ivars: — Labākie darbi iznāk spontāni un ar lielu pretestību.

Ilze: — Ja es sāku pretoties, tas nozīmē, ka varētu kaut kas labs sanākt.

— Katrā darbā taču ielikts kaut kas no jums pašiem?

Ilze: — Daudziem liekas, ja ir lāzeriekārta, tā visu izdara un pašam nekas nav jādara. Patiesībā katrā no šiem produktiem ielikts liels roku darbs. Pirmapstrāde vairāk datorā, pēc tam pēcapstrāde, kad viss jānoslīpē, un tas jādara ar rokām.

***

Kad pošos mājās, uzdodu pēdējo jautājumu Ilzei un Ivaram, proti, kā viņi sevi redz pēc pieciem, desmit gadiem. Abi vienisprātis, ka tas ir grūts jautājums. Ivars pārliecināts, ka nākamgad nekas daudz nebūs mainījies, jo šajā situācijā kaut ko plānot un prognozēt ir ļoti grūti. “Mēs necenšamies plānot, bet cenšamies baudīt mirkli un skatīties, kādas iespējas parādās un tās izmantot,” bilst Ilze. “Es domāju, nākamos piecus gadus mēs varētu nostāties uz 12,” nobeigumā teic Ivars. Dāvanu pulksteņiem, kas žūst uz darbgalda, katra stunda iegravēta nevis ar cipariem, bet ar ģimenes likumiem. Piemēram, 1 — atbalstīt vienam otru, 10 — lepoties vienam ar otru, 12. stundā lasāms — būt laimīgiem. Lai arī Ilze un Ivars teic, ka šī ideja noskatīta kaut kur ārzemēs, esmu pārliecināta, katrā stundā iegravētais likums vispirms atbilst viņiem pašiem. Ja tā nebūtu, arī tā visa skaistā un interesantā, kas viņu rokām top, nebūtu. Atliek tikai novēlēt vēl ilgus gadus būt laimīgiem!

+ 3

Staburags.lv ARHĪVS

Mērķis — būt laimīgiem!

Kategorijas